Nav jābaidās no maizītes ar garoziņu

2020. gada 27. novembris 00:00

1351

Dailonis Jākobsons šogad ir viens no tiem novērtētajiem lizumniešiem, kuriem pagasts piešķīra Atzinības balvu uz Valsts svētkiem. Tā saņemta par ieguldījumu teātra mākslas tradīciju saglabāšanā. Lai arī Dailonis ir ilggadējs pagasta amatierteātra kolektīva “Daiva” dalībnieks, savus nopelnus viņš saskata mazāk un sarunā ar “Dzirksteli” bieži uzsver, ka svarīgākais vienmēr ir kolektīvs.
Pateicību viņš raida arī savas darbavietas virzienā, jo SIA “Dimdiņi Agro” vadība nekad nav liegusi viņam nodarboties ar savu hobiju pat karstākajās darba sezonās. “Skates, kā zināms, vienmēr ir pavasarī, kad ir sējas darbu intensīvākais laiks, bet vadība mani vienmēr ir palaidusi, ja vien vajadzēja spēlēt. Ne jau es viens kaut ko esmu izdarījis. Nebūtu kolektīva, nebūtu teātra,” norāda Dailonis.

Par teātri šodien
Sakarā ar vīrusa atnestajām izmaiņām teātra darbošanās ir mazliet pieklususi, un uz skatuves pēdējo reizi Dailonis kāpa pērn. Tomēr tas nemazina interesi un mīlestību uz teātri. Dailonis, vērtējot mākslas attīstību arī uz lielās skatuves, saka, ka teātris mainās, tomēr ir vērtības, kurām, viņaprāt, nevajadzētu mainīties laikam līdzi. “Ļoti ienāk modernais. Ar dažiem izņēmumiem, tomēr gan filmās, gan uz skatuves valodai vajadzētu būt tīrai. Šobrīd daudz kur teātris paliek, ja tā var teikt, pat prasts. Laikam tas šodien ir topā. Tur, manuprāt, pie vainas ir internets un modernās tehnoloģijas. Kādreiz, lai satiktu draugu, mēs gājām pat lielu gabalu, toreiz bija cilvēciskās attiecības. Tagad tehnoloģiju dēļ mēs paliekam tādi robotizēti,” vērtē Dailonis.
Viņš uz skatuves kāpj bez uztraukuma, tas klātesošs bijis vien pirmajās izrādēs. Viena no spilgtākajām Dailoņa lomām ir pirms pāris gadiem spēlētais Taukšķis R.Blaumaņa lugā “No saldenās pudeles”.
Katrs režisors atnes kolektīvam ko savu. “Katram ir cita pieeja, cits ir zinošāks, cits vairāk mācījies tās teātra lietas,” atzīst lizumnietis, bet novērtē gan laiku, kad ienācis teātrī pie Edītes Siļķēnas, gan šobrīd, kad režisora atbildība uzticēta Edijam Frīdenbergam. “Otram iemācīt vispār ir ļoti grūti - tam ir jābūt talantam. Esmu mēģinājis meitai mācīt braukt, bet sapratu, ka labāk samaksāju naudu, lai to dara cilvēks, kurš to māk, jo man tam pietrūkst pacietības,” smej Dailonis.

Galvenais ir darīt
Dailonis uzsver, ka ir pagasta patriots un ar dziļām saknēm - četras paaudzes no mammas puses ir Lizumam piederīgas. Dailonis audzis, skolojies un arī darba gadus vada Lizumā. Viņš domā, ka tāds pagasts, kāds ir Lizums, “ir vienīgais Latvijā ar tādu attīstību”. Vienu no sava dzimtā pagasta veiksmes atslēgām viņš min gudru saimniekošanu pārejas periodā, kad deviņdesmito gadu sākumā juka ārā kolhozi. “Toreiz trāpījās pareizie cilvēki, kas nenobijās no darba un strādāja. Lizumā jau nekas no tā, kas šobrīd darbojas, nav no jauna uzcelts. Viss ir veiksmīgi saglabāts no kolhoza laikiem un modernizēts. Daudz pagasta attīstībai deva arī brīdis, kad pie mums ienāca Misiņš un aizsākās “Avoti”. Pagasta veiksme ir pareizie cilvēki pareizā laikā. Un galvenais ir vienmēr ko darīt. Atceros, kad es iesāku strādāt “Brīvzemniekos”, pirmajos gados alga bija vien 15-20 lati. Tikai vēlāk tā kļuva lielāka. Tu vari pieciest arī ko tādu, ja vien redzi cerības stariņu nākotnē. Paldies Dievam par veiksmīgiem cilvēkiem šeit. Ja nebūtu “Dimdiņu”, “Avotu”, “Brīvzemnieku”, “Augstkalnu” un vēl daudzu citu, pieļauju, ka arī es sēdētu uz veikala trepēm un “kļančītu” centus alus pudelei. Lizumā, ja gribi strādāt, nav problēmu - darbs būs vienmēr,” vērtē lizumnietis.
Ikdienā Dailonis ir traktorists uzņēmumā “Dimdiņi Agro”. Viņš darbā neskaita stundas, jo dzīvo turpat netālu Lizumā. Pārējie traktoristi ir no kaimiņu pagastiem.

Pietrūkst vecā kaluma meistaru iemācītā
Pat tad, ja darbs ir, cilvēkiem bieži trūkstot gribēšana darīt. Dailonis gan atzīst, ka jauniešiem ar iegūtām šodienas profesijām ceļi ved prom no novada. Viņa novērojumi ir, ka mūsdienu jaunajiem pietrūkst “vecā kaluma meistaru iemācītā”. “Kolhoza gados neviens neprasīja, cik stundas gribi strādāt, vecie pateica, ka jābrauc, un tu brauci. Jaunajiem šodien pietrūkst šīs izturības. Viņi vairs nevar strādāt 14 stundas no vietas. Un vēl jaunie šodien grib jau pirmajā nostrādātajā mēnesī saņemt tūkstoti un pāri. Es uzskatu tā, ka pastrādā pāris gadus un tad runājam. Šodien naudu neviens pakaļ nemet, un visur būs tai maizītei biezā garoziņa. Manuprāt, deviņdesmitajos gados, kad ienāca mūsu sabiedrībā šī cīņa par bērnu tiesībām, aizmirsa mācīt arī par pienākumiem,” vērtē Dailonis.
Viņu satrauc, ka šodien daudzi vairāk tic “gūglē” rakstītajam, bet ne cilvēkiem ar pieredzi. “Īpaši jaunatne vairs netic, jo trūkst loģiskās domāšanas. Man vienmēr patikusi vēsture un politekonomika. Tagad mums nāk virsū mākslīgais intelekts. Tam līdzās mēs ar katru gadu kļūstam diemžēl ļaunāki, un mūs pārņem mantiskums,” vērtē Dailonis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nav jābaidās no maizītes ar garoziņu

Kategorijas