Nelaimē jāstrādā uz visiem 200 procentiem

2020. gada 27. novembris 00:00

667

Nelaimē jāstrādā uz visiem 200 procentiem

Ar Iekšlietu ministrijas Goda rakstu ir apbalvots kaprālis Valdis Avotiņš, Gulbenes ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs).
Valdis atzīst: “Patīkami, ja novērtē tavu darbu.”
Darba gaitas ugunsdzēsējos Valdis sāka Gulbenē 1997.gadā. “Esmu dzimis un uzaudzis Balvos, netālu no vietas, kur bija ugunsdzēsēju depo. Tāpēc man jau no bērnības bija sapnis kļūt par ugunsdzēsēju. Redzēju, kā vīri strādā, un mani kā mazu puiku tas aizrāva. Parasti tika rīkotas ugunsdzēsēju sacensības. Viss tas, ko redzēju, bija acīm tik baudāms - vīri darbojās ar šļūtenēm, skrēja specifiskas stafetes. Pēc tam mums, puikām, patika izskriet tās šķēršļu joslas,” atminas Valdis.
Bērnībā izsapņotais sapnis realizējās dzīvē. 23 gadus Valdis ir veltījis šim darbam, un var teikt: “Viss šajā darbā ir daudz nopietnāk nekā kādam no malas izskatās.”

Sāka kā mehāniķis
Valdim dzīve iegrozījās tā, ka no Balviem kopā ar ģimeni pārcēlies uz Gulbeni, bet ugunsdzēsējos bijusi mehāniķa vakance. Tā kā Valdim tuva sirdij bija tehnika, viņš pieteicās uz šo vakanci un iesāka savu darbu dienestā kā mehāniķis. Darba pienākumos ietilpa uzturēt kārtībā visu tehniku, ne tikai mašīnas, arī aprīkojumu. Bija jāseko līdzi tam, lai viss būtu kārtībā. Bet Valdim nebija zudusi vēlme vairāk iesaistīties tieši dzēšanas procesā.
“Uzrakstīju lūgumu, un mani iecēla par autovadītāju. Tas bija 2003.gads. Par mehāniķi sanāca nostrādāt dažus gadus. Visus šos gadus esmu ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs). Mans pamatuzdevums ir nogādāt kolēģus līdz notikuma vietai, ūdens apgāde, tehnikas uzraudzība un nepieciešamības gadījumā, ja glābšanas darbu vadītājs dod rīkojumu, jāiesaistās arī glābšanas darbos. Protams, ir nācies bieži uzklausīt pārmetumus, ka braucam par lēnu. Bet mēs jau nekavējamies, braucam ātri, cik tehnika un ceļu satiksmes noteikumi atļauj. Pa šiem gadiem kopā ar kolēģiem piedzīvots un redzēts ir daudz. Ir bijušas smagas situācijas, arī ar traģiskām sekām, kuras liek par daudz ko pārdomāt, izrunāt to ar savu ģimeni, bērniem, kā rīkoties, ko darīt, lai nenokļūtu līdzīgā nelaimē, kā sevi pasargāt. Iekšēji ilgi pārdzīvoju par notikumiem, ko esmu redzējis un piedzīvojis. Ģimene vienmēr interesējas, kad atbraucu no maiņas, kā man ir gājis, kas noticis. Mēs pārrunājam. Arī pašam vieglāk, kad izrunājos,” stāsta Valdis.
Viņš piedzīvojis gan mierīgas, gan smagas maiņas. “Paldies Dievam, ka mūsu novads nav pārāk liels, un salīdzinoši ir mierīgs novads, bet, kad ir nelaimes, tad ir jāstrādā uz visiem 200 procentiem. Arī šogad ir bijuši smagi ugunsgrēki. Pašam personīgi šogad nav nācies saskarties ar bojāgājušajiem. Kūlas laiks arī bija mierīgs, salīdzinoši ar tiem gadiem, kad es sāku strādāt dienestā. Agrāk kūlas sezonas bija ļoti smagas. Noskrējies biji tā, ka vakarā nevarēja vairs paiet. Tagad kūlas ugunsgrēku ir mazāk,” saka Valdis.
Smagi ir izsaukumi, kad jādodas uz ūdenstilpēm. “Diemžēl ir nācies braukt uz meklēšanas darbiem ūdenstilpēs, kad jāatrod jau noslīkušu cilvēku. Nācies arī reāli izglābt ledū ielūzušos. Gulbenes novadā ūdenstilpes no mūsu depo ir salīdzinoši patālu. Un ne vienmēr ir pamanīts nelaimes gadījuma sākums. Protams, mūsu dienests veic informatīvas kampaņas par bīstamību uz ledus, uz ūdens, bet katrs pats no šīm kampaņām paņem tik, cik vēlas paņemt,” uzskata Valdis.
Bieži nācies doties palīgā arī dzīvniekiem. Valdis nedaudz arī pajoko, ka mūsdienās ir modernie kaķi, kuri nemāk paši nokāpt no koka, ar to domājot mājas kaķus, kurus nemēdz laist laukā. Valdim gan vairāk nācies doties palīgā lielajiem dzīvniekiem - zirgiem, govīm, kuri, piemēram, iestiguši dubļos vai iekrituši akās. Bijis gadījums, kad zirgs satrūkās un ar visu pajūgu no tiltiņa iekrita grāvī. “Toreiz glābšanas darbi notika ilgi, tad nāca palīgā vietējais zemnieks ar savu tehniku, līdz izdevās sveiku un veselu zirgu dabūt ārā. Lielie dzīvnieki ir smagi, dzīvniekam jau nevar paskaidrot, ka vajag pagriezties uz sāna vai darīt vēl ko, lai glābēji varētu palīdzēt. Lops ne vienmēr saprot, ka viņam grib palīdzēt. Tur ir sava specifika, savi noteikumi, kā jārīkojas,” stāsta Valdis.

Ā, jūs atkal bez ūdens!
Cilvēki domājot, kad ugunsdzēsējiem nav izsaukumu, viņi maiņas laikā guļ un atpūšas, bet tā neesot. “Mēs visu laiku izglītojamies. Notiek dažādas mācības – gan teorētiskās, gan praktiskās,” saka Valdis.
Viņam nācies dzirdēt pārmetumus, ka ugunsdzēsēji atbraukuši uz izsaukumu bez ūdens vai ar nepietiekamu ūdens daudzumu. “Par tā tā jau mums veca anekdote. Man kā autovadītājam ir pienākums, ierodoties notikuma vietā, ja būs nepieciešams papildus ūdens daudzums, atrast ūdens ņemšanas vietu. Ja kādam vietējam uzprasu, tad dzirdu pretī atbildi: “Ā, nu jūs atkal esat atbraukuši bez ūdens!” Cilvēkiem, iespējams, grūti to saprast, ka ar to ūdeni, ar kuru atbraucam uz notikuma vietu, sevišķi, kad bija vecā tehnika, kurā bija trīs tonnas ūdens, pietika piecu minūšu darbam. Piecās minūtēs nopietnu ugunsgrēku nodzēst nevar. Tad arī apkārtējiem rodas nesaprašana un iespaids, ka mums ir pustukša cisterna. Bet mēs ar tukšām cisternām nedrīkstam nemaz braukt! Arī atpakaļ uz daļu pēc ugunsgrēka mēs nedrīkstam braukt ar tukšu cisternu. Tagad mums ir jauna tehnika, līdz ar to ir stipri lielākas rezerves – septiņas tonnas ūdens. Un, ja mēs ar divām mašīnām aizbraucam uz notikuma vietu, kur vienā mašīnā - trīs tonnas, otrā - septiņas tonnas ūdens, tās jau ir desmit tonnas ūdens. Tie jau ir stipri lielāki ūdens resursi, un mēs varam darboties nopietnāk,” skaidro Valdis.
Viņš atminas vēl kādu gadījumu Ozolkalnā. “Nezinu, tā laikam bija apstākļu sakritība. Ieradāmies uz ugunsgrēku ar divām mašīnām. Nevar viena mašīna uzsūkt ūdeni, nevar otra uzsūkt ūdeni no krātuves. Nebija jau vaina tehnikā vai tajā, ka mēs nemākam, bet dīķī dūņu slānis bija tik liels, ka ūdens bija tikai virskārtā, bet jaunā tehnika ir jūtīga, tai dūņas nepatīk, un tad no vietējiem nācās dzirdēt, ka labāk nebūtu vispār braukuši.”

Viens nav spēlētājs
Valdis uzskata, ka labam ugunsdzēsējam glābējam jābūt ar iekšēju dullumu labā nozīmē, jāprot ātri reaģēt un jābūt radošam dažādās nestandarta dzīves situācijās. “Ja cilvēkam dod iesist naglu un ja viņš to prot iesist bez āmura, tad var sākt domāt par ugunsdzēsēja glābēja darbu. Protams, jābūt fiziski un morāli gatavam darīt šo darbu. Ja uz šejieni nāk algas dēļ, tad tam cilvēkam nav te īstā vieta. Ja cilvēks domā tikai par materiālo pusi un ja interesē tikai alga, tad jau grūti darīt jebko,” saka Valdis.
Viņaprāt, strādājot par ugunsdzēsēju glābēju, ļoti svarīgi ir mācēt strādāt komandā. “Mēs, kolēģi, esam sava veida neliela ģimene, jo ceturto daļu mūža pavadām darbā kopā ar kolēģiem. Jāsaprot, ko viens domā, ko otrs spēj. Kad esam izsaukumos, jāparūpējas arī par kolēģu drošību. Tas ir darbs, kur nekad neesi viens. Jebkurā komandā viens tu neesi spēlētājs. Katram ir savi pienākumi, katrs esam citādāks - viens veiklāks, otrs spēcīgs, cits bezbailīgāks, un, kopā tādiem sanākot, izveidojas komanda, kas spēj šo darbu paveikt,” saka Valdis.

Par Valdi

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona brigādes Gulbenes daļas komandieris Alvis Romāns: “Valdi varu
raksturot, kā mūsu dienesta patriotu. Sava aroda meistars ar fantastisku pieredzi, kas katru dienu tiek likta arī lietā. Atsaucīgs, dalās ar savām zināšanām. Ja ar Valdi vienojamies par kādu darbu, zinu, ka viss tiks izdarīts, jo atbildība un attieksme pret pienākumiem ir ļoti nopietna. Par Valdi vienā teikumā varu teikt - vīrs un vārds.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nelaimē jāstrādā uz visiem 200 procentiem

Kategorijas