Piekrastē sastaptie

2020. gada 1. decembris 00:00

Pjotra sieva parasti nesēž vīram blakus, tomēr, kā uzzinu vēlāk, ik pēc pusstundas piezvanot, visbiežāk ar videozvanu, lai apjautātos par viņa atrašanās vietu. Viņai piemītot vēl kāds niķis: vakaros mājās reizēm pārlūkojot vīra telefona katalogu un izejošos zvanus. Lai sievu pakaitinātu, viņas vārdu Pjotrs telefonā laiku pa laikam aizstājot ar mīklainiem apzīmējumiem: Sirds karaliene, Vismīļākā, Domu pavēlniece, Bargā kundze u.tml., tā izbaudot īstu gandarījumu, kad sieva no viņa telefona paslepus piezvanot pati sev.
Piekrastē notiekošo Pjotrs komentē īsi – dvēseļu striptīzs. Tieši šeit, tālu no paziņām un prom no mājām, daudzi atkailinās līdz nepazīšanai un atļaujas to, ko liegtu sev citur. Viņš sen vairs neticot izdomātajiem stāstiem, kas nākot līdzi ar katru iepazīšanos – tas viss esot falšs. Tās sievietes, kas akli metoties piedzīvojumos, sevi iztēlojoties par skaistuma karalienēm un pasaules iekarotājām. Varu tikai piekrist viņa teiktajam, jo pati esmu pamanījusi, cik viegli šeit iedegas liesmas, visbiežāk mākslīgi uzkurtas, lai tikai apklusinātu to baudas dzinuli, kas īslaicīgajai brīvībai piešķir piparotu garšu. Tie ir acumirkļi, kas vienam šķiet neaizmirstami, bet citam sirdī atstāj rētas.
Pjotrs atzīst, ka kurai katrai vis klāt nesteidzas, vispirms no malas pavēro, cik klaji sieviete sevi reklamē, jo – tās, kuras kāro atdoties Vidusjūras princim, jūtas un izturas kā “Mis Pasaule”, visbiežāk izrādās tukšas un laiskas egoistes. Iespējami graciozi grozoties, atklāti izrāda savu tikpat kā kailo ķermeni, spēlējas ar matiem un saulesbrillēm, uzņem neskaitāmās pašbildes, skaļi smejas telefonā iedomātajam sarunu biedram un lielās ar smaragdzaļiem baseiniem palmu pakājē. No malas tas izskatās diezgan nekautrīgi, un es pat teiktu – vairumā gadījumos bezkaunīgi. Esmu to novērojusi bieži, tāpēc piekrītu Pjotram, kad viņš nievājoši piemin tās, kuras viesnīcas saules gultās vai pludmalē sauļojoties noņem krūšturi. Vai tiešām kāda tā domājot piesaistīt normāla vīrieša uzmanību? Viņam patīkot tās drusku kautrīgās, aiz kuru ārienes slēpjoties pārsteigums. Tās sākumā noraidošās un nogaidošās, kuru žestos un stājā nojaušamas nepiepildītas ilgas un kaisle. Ilgus gadus vērojot sievietes, to varot viegli pamanīt. Pasmīnu, sajūtot viņa plaukstas pieskārienu elkonim, un jautāju – kāds šajā medību laukā ir bijis pats satraucošākais piedzīvojums?
O, jā, par to Pjotram ilgi nav jādomā, kaut arī tas noticis pirms gadiem desmit. Ukrainiete Ludmila, it kā miljonāra atraitne, sieviete vamps – koša melnmate asinssarkanām lūpām, pupīga un dupsīga, ar apaļumiem īstajās vietās, tieša un nepiesātināma, skaļa un pārgalvīga, bezkaislīga aprēķinātāja. Viesnīcas prezidenta apartamenti viņai vienai laikam jau šķituši par plašiem, tāpēc, divas minūtes pavērojusi, kā Pjotrs krastmalā izritina makšķeri, piegājusi un īsi pateikusi: nāc man līdzi! Spēju saprast viņas izvēli, jo metru astoņdesmit garais, plecīgais, deniņos iesirmais blondīns ar iedegušo seju un spēcīgo torsu izceļas uz citu makšķernieku fona un piesaista daudzu sieviešu uzmanību.
Pjotrs negaidīti nopūšas – tās sievietes žestu valoda un ķermeņa vijīgums šķitis tik daudzsološs, pati būtne tik raganiski krāšņa un seksuāla - ko gan viņš varētu zaudēt? Plašā un greznā telpa izrādījusies tik pārsteidzoša, ka bagātīgi klātais galds pirmajā brīdī palicis nepamanīts. Tikai pēc brīža, kad sieviete stādījusies priekšā un aicinājusi ieturēt simbolisku maltīti, apjautis, ka viņam to visu nāksies atstrādāt… Nākamās divas stundas Pjotram likušas justies kā sacīkšu zirgam – ātrāk, straujāk, vēl ātrāk, vēl straujāk, karstāk, dziļāk, vairāk, vairāk… Izdzertais alkohols bremzējis jau tā notrulinātos jutekļus, un Pjotrs sapratis: viņu tūlīt patrieks kā nodzītu zirgu! Kad Ludmila viņam bikšu kabatā ietūcījusi piecdesmit eiro banknoti, sekojis arī viņa pūļu novērtējums – vāji. Sieviete esot gaidījusi daudz vairāk. Ja ticēt Ludmilas stāstītajam, tad divkārtējā atraitnes kārtā viņa tikusi tieši ar šādiem un līdzīgiem gultaspriekiem.
Savos priekšstatos Pjotrs kļūdījies vēl dažas reizes. Lietuviete Giedre izrādījusies pilnīgs pretstats Ludmilai, lai gan, iztālēm vērojot, sievietes ķermeņa valoda likusi nojaust juteklisku izsalkumu. Burtiski uzķērusies uz Pjotra izmestā āķa, viņa izpeldējusi no viļņu putām kā īsta Afrodīte, un bulgārs to uztvēris kā liktenīgu zīmi. Vēlāk noskaidrojies, ka viņa vienkārši izlēmusi peldēties bez brillēm un nav pat nojautusi par akmeņainajā krastā stāvošā vīrieša nodarbi. Āķa uzrauto brūci abi devušies apstrādāt uz viesnīcas numuriņu, un tur noskaidrojies, ka četrdesmitgadīgā sieviete vēl arvien ir jaunava. Kaut arī draudzenes viņai lidojumu uz kūrortu bija uzdāvinājušas ar vēlējumu sastapt mūža mīlestību, Giedre tam noteikti nebija gatava – viņa baidījās šādai iespējamībai pat ielūkoties acīs, kur nu vēl ļauties pieskārieniem. Kā izteicās Pjotrs – starp viņiem nesamirkšķinājās pat skropstas, kur nu vēl dvēseles...
Šie ir tikai daži fragmenti no sarunām ar viņu, jo vēl jau mēs runājām par nogurdinošo darbu celtniecībā, par pieaugušajiem bērniem un mazbērniem, par apstākļiem, kas atveduši uz Kipru, par ilgām un cerībām… Pāris reizes Pjotrs ir paciemojies pie mums, cienastā atnesdams savu lomu – paprāvas barakudas. Nesen sākās kalmāru sezona, un es krietni nosalu, vērojot, kā tumšajā ūdenī mirguļo spožais vizulis. (Kalmāri barojas naktī, un tos piesaista gaisma.) Diemžēl sakarā ar pašlaik ieviesto komandantstundu, kas aizliedz pēc astoņiem vakarā atrasties ārpus mājas, man pagaidām nav izdevies ieraudzīt, kā savādais loms izspļauj krietnu tintes devu, bet es ticu, ka arī šis brīnums neizpaliks. Tādas silti draudzīgas izveidojušās mūsu attiecības, jo, kā smejot izteicās Pjotrs: es esot no citas mīklas taisīta.
Pieminot mīklu, prātā nāk cits stāsts – par piecdesmitgadīgo taksometra vadītāju Apolonu, kurš arī laiku pa laikam piekrastē izmet makšķeres. Viņam reiz bijusi liela mīlestība uz sievieti no Daugavpils, kā rezultātā pasaulē radusies Ļusja. Pāris reizes esmu tikusies ar viņiem, jo mana meita ar Ļusjas mammu Jeļenu kādu laiku strādājušas vienā viesnīcā. Pirms pieciem gadiem sieviete ar bērnu aizceļojusi uz Latviju, pēc tam – reizi gadā tēvs apmaksājis abām biļetes un uzturēšanos Kiprā. Aizvadītajā gadā viņam it kā aizsākušās jaunas attiecības, tāpēc Ļena velti lūgusies pēc atkalredzēšanās. Turklāt vēl Apolona situācijai labvēlīgie ierobežojumi... Atrunām iemeslu netrūka.
Tagad gana bieži sastopu Apolonu. Uzaudzējis iespaidīgu bārdu, noslēpies aiz saulesbrillēm, augumā nelielais vīrietis ik pa laikam sparīgi cierē pa liedagu, ziņkāri lūkojoties pēc lomiem labvēlīgas vietas. Kad pēc pusgadu ilgas neredzēšanās viņš mani uzrunāja pirmoreiz, pat nobijos no labi maskētā apalīša. Vērīgāk ieskatoties, atpazinu Jeļenas sapņu vīrieti, kurš izdomājis, ka šāds izskats viņu vērtīšot vīrišķīgāku un nozīmīgāku. Laikam jau manā sejā novibrēja kāds neapvaldīts vaibsts, jo Apolons nekavējoties satraucās: vai tiešām viņš izskatoties tik smieklīgi? Vai tāpēc neviena negribot ar viņu iepazīties tuvāk? Viegli paraustīju plecus, jo – ko gan es varu zināt par citām sievietēm… Vien paprasīju: kāpēc viņš izlēmis audzēt bārdu? Apolons saminstinājās, brīdi neveikli klusēja, tad izslaucīja acu kaktiņos sariesušās asaras… Kad viņš kārtējo reiz nevarējis Ļusjai nosūtīt naudu, Jeļena sadusmojusies un viņu pamatīgi izlamājusi. Nosaukusi par neuzrūgušu mīklu, dzīvei nederīgu, bezveidīgu masu, kas savā pusmūžā tā arī vēl nav ieguvusi ne saturu, ne garozu, ko citi sauc par mugurkaulu. Tā kā šo tekstu Jeļena ierunājusi audiofailā, Apolonam bijusi iespēja to ielāgot un ilgi neaizmirst...
Saprotu, ka vīrieša pašapziņai tas ir bijis nopietns belziens, bet nezinu, kā viņam palīdzēt. Raudoši vīrieši arī šeit nav retums, tāpēc atkal eju zelta vidusceļu – kādu brīdi klusējot vienkārši pasēžu blakus...
Stāstot par daudzviet sastopamajiem svaiga gaisa aktivitāšu piekritējiem, jāmin, ka tagad, kad stingro ierobežojumu dēļ slēgtas vairākas iestādes, tajā skaitā arī fitnesa centri, viņi sastopami visur. To veicinājušas pasludinātās atlaides sejas masku lietošanā tiem, kuri nodarbojas ar sportu – skrien, aktīvi soļo, brauc ar velosipēdu – mutes un deguna aizsegs drīkst nebūt. Pretējā gadījumā, atrodoties publiskās vietās, arī uz ielas, sejas maskas nelietošana draud ar trīssimt eiro lielu naudas sodu. Vēlāk sekoja precizējums: masku drīkst noņemt, ja četru piecu metru attālumā nav citu cilvēku, kas gan tāpat šķiet pašsaprotami.
Tā kā skriet, soļot un pastaigāties kopā drīkst ne vairāk kā divi pieaugušie vai vienas ģimenes locekļi, aktīvu pārīšu piekrastē netrūkst. Skrien visi: jauni vingri un veci stīvi, īsi resni un gari tievi… Skrien ātri un profesionāli, skrien lēnām un cīnoties ar aizdusu, skrien pieklibojot un galu galā atkrītot zālītē… Ar zināmām bažām vēroju šo savādo kustību jeb aizraušanos, un domāju – vai tiešām neatradīsies kāds, kas publiski izskaidros nepareizas skriešanas riskus? Joprojām brīnos, kāpēc Kiprā popularitāti nav guvusi nūjošana – “Sportsdirect” veikalā skandināvu nūjas maksā tikai ap mēram divdesmit eiro. Turklāt nav jau aizliegts vienkārši ātrā solī pastaigāties…
Ja vēl pirms mēneša jūras krastā ik pa laikam redzējām sieviešu aerobikas un akrobātikas grupas, kā arī vietējo puišu tekvando klasi, tad tagad tās ir sadrumstalojušās un pārvērtušās par individuālo darbu trenera vadībā vai pāru nodarbībām. Neuzkrītoši vērojot savas paziņas Ludmilas cenšanos līgani pāriet pozīcijā “stāja uz galvas”, atceros viņas eksaltēto stāstu par vēlmi pārsteigt vīru dzimšanas dienā – uzdāvināt sevi, tērptu sarkanā mežģīņu bikini, nostājušos uz galvas svinīgi uzklāta galda vidū. Izklausās gana efektīgi, kaut gan – vai tiešām viss cits jau izmēģināts, ja jāķeras pie tik ekstrēma plāna?

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Piekrastē sastaptie

Kategorijas