Adīšana sniedz prieku

2020. gada 4. decembris 00:00

1346

Daiga Pajate no Velēnas ir iemīlējusi adīšanu. Adīšanas process viņai sniedz prieku, un, viņasprāt, tas ir lielisks veids, kā lietderīgi pavadīt laiku, piemēram, skatoties televīziju vai klausoties internetā lekcijas. Visvairāk Daiga ada zeķes, kā arī šalles un cepures.

Pirmās zeķes – smags pārbaudījums
Daiga ar smaidu atminas, cik sarežģīti skolas laikā bija noadīt pirmo zeķi. Tas bija jāizdara pašai, jo mājās nebija neviena, kas varētu viņai palīdzēt. Centība un neatlaidība atmaksājās, un, mācoties trešajā klasē, viņa spēja noadīt savu pirmo džemperi. “Tas bija tāds kārtīgs lauku dzijas džemperis ar pīnēm,” atceras Daiga.
Viņa daudz laika veltīja adīšanai, kad meita bijusi maziņa. Adījusi gan meitai, gan citiem. “Tad tas ļoti apnika, un kādus gadus vispār neadīju. Pēc tam atsāku. Adījusi esmu periodiski. Nav tā, ka adu vairāk ziemā, bija arī vasara, kad adīju ļoti cītīgi,” saka Daiga.
Viņasprāt, adīšanas process nomierina. “Bet, ja adi kādu rakstu un neizdodas, tad gan nav mierīgi. Tādā gadījumā labāk mest mieru, padarīt kaut ko citu un atsākt pēc laika,” zina Daiga.

Krājumos vēl ir “sniedziņš”
Daiga ikdienā strādā kafejnīcā Lizumā. Viņi ir beigusi arī šūšanas kursus un iegādājusies šujmašīnu, bet tomēr sapratusi, ka šūšana īsti nav domāta viņai. “Adīt man patīk vairāk. Kā ieraugu jaunu dziju, man to gribas nopirkt. Dziju klāsts mājās ir ļoti liels. Vienu brīdi pirku arī “lietotajos apģērbos” džemperus, ārdīju tos un tad no tādas dzijas adīju, bet no jaunas dzijas adīt, protams, ir “foršāk”. Gadu laikā daudz ir noadīts, savus adītos darbiņus dāvinu draugiem, tuviniekiem, īpaši decembrī, kad ir gan dzimšanas dienas, gan Ziemassvētku laiks,” stāsta Daiga.
Adīšanas laikā svarīgs ir noskaņojums: jo labāka oma, jo raitāk sokas ar adīšanu. “Ātrākais, ko esmu uzadījusi, ir bumbuļjaka, kura tapa četrās dienās, - bija iedvesma. Bet ir tā, ka varu adīt divas nedēļas kādu darbiņu, ir arī darbi, kuri iesākti un stāv. Bet, ja piesēžas, tad, piemēram, zeķu pāri var uzadīt ātri,” stāsta Daiga.
Viņai krājumos vēl joprojām ir “sniedziņš” - sintētiskā dzija, kuru izmanto zeķu adīšanai papēžos un purngalos, padarot zeķi izturīgāku. “Tagad šādu dziju neesmu redzējusi, vismaz mūsu veikalos,” saka Daiga.
Visgrūtāk esot adīt ar rupju dziju. “Ar tādu adīšana sokas ātrāk, bet man laikam nav ķēriena uz “resnajām” dzijām. Protams, arī man gadās, ka adījums nesanāk, tad ārdu ārā, īpaši tā ir bijis ar džemperiem, kaut gan nesen sev noadīju džemperi, kuram izmantoju ļoti skaistu dziju, kas pati maina krāsu. Ieraudzīju tādu veikalā, nevarēju nenopirkt!” smaidot saka Daiga.
Viņai bijusi doma adīt arī maskas, bet pārdomājusi, jo to piedāvājums ir ļoti plašs. Arī dūraiņus Daiga neada. “Man pašai nepatīk dūraiņi - es tajos jutos nekomfortabli. Arī mēteli neesmu adījusi, bet garās jakas gan,” stāsta Daiga.
Ja ir iedvesma, tad tiek ieadīti mežģīņu raksti zeķēs vai arī uzmanība pievērsta latviskajiem rakstiem. Daiga idejas tiem parasti smeļas internetā.

Daudz lasa grāmatas
Otrs Daigas vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. Ģimenē viņa tās lasa vienīgā. Interesē ezoterika, psiholoģija. Daiga ir izlasījusi lielāko daļu no Robina Šarma grāmatām, kurš ir viens no slavenākajiem Ziemeļamerikas rakstniekiem. Patīk Valērija Siņeļnikova, Luīzes Heijas un citu autori darbi. Pēdējā laikā lasītas un mēģinātas izprast Džo Dispenzas grāmatas. Patīk arī Karīnas Račko darbi. “Izskatās, ka man ir divas aizraušanās, reizēm ir pat grūti izšķirties, ko labāk gribu darīt – lasīt vai adīt,” smaidot saka Daiga.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Adīšana sniedz prieku

Kategorijas