Dāvanai jābūt ar emocionālu vērtību

2020. gada 8. decembris 00:00

Pirms gadu mijas jau atkal prātojam, kā iepriecināt nozīmīgākos līdzcilvēkus. Lai gan no plašā preču piedāvājuma mūsdienās gandrīz vai acis žilbst, nebūt nav vieglāk, kā deficīta laikos: kas vienam šķiet vērtīgs, skaists, uzjautrinošs, citu tas var samulsināt, pat aizvainot, piemēram, ja dāvanas saņēmējs saprot – pēdējā brīdī lielveikalā paķerta pirmā prece, kas pagadījusies pa rokai, vai arī atdāvināts pašam nevajadzīgs krāms. Dzirdēts arī kuriozs par negribētu dāvanu, kas ceļo pa riņķi, kamēr atgriežas pie īpašnieka.

Trāpīt desmitniekā
Kas ir dāvināšana? Pienākums, iesakņojusies tradīcija, vēlme pielabināties, lai gūtu kādu labumu, atpirkšanās, pateicība vai neviltota vēlme palikt zem eglītes ko reizē skaistu un praktisku? Gan – gan. Tomēr psiholoģe Vineta Drāzniece novērojusi, ka dāvana pamazām zaudē savu sūtību – iepriecināt no visas sirds. Esam izšķīduši lietu mārketingā, tāpēc trāpījums desmitniekā nereti pārspēj dāvanas materiālo vērtību.
Par īstu rēbusu mēdz izvērsties Ziemassvētku dāvanas sarūpēšana pieaugušajiem. Biežāk kļūdāmies, iegādājoties to, kas pašam aktuāls: otram cilvēkam ir pavisam citas vēlmes un vajadzības. Pavisam noteikti nav vērts šķiest naudu parfīma pirkšanai, ja neesi informēts par cilvēka gaumi. Kurš gan priecājas, saņemot smaržas, kas liekas pievilcīgas tikai pašam dāvinātājam? Ja vēl tualetes piederumu plauktiņā rindojas vairāki iecienītie aromāti, līdz sarūgtinājumam nav tālu. Cilvēks it kā gribējis labu, bet nav noskaidrojis, ko par labu atzīst apdāvināmais. Toties pirkumu grozā daudzmaz droši var likt dušas vai vannas piederumu komplektu. Pat ja adresāts nebūs sajūsmā par šampūna vai dušas želejas smaržu, būs ar ko palutināt kājas.
Nopirkt ko jēdzīgu mazpazīstamam vīrietim arvien ir izaicinājums: nu ko – pildspalvu, kreklu, pulksteni? Nojaušot, ka viņš labi orientējas vīnu pasaulē, var sarūpēt pudeli kvalitatīva dzēriena un tam atbilstošas uzkodas.
V.Drāzniece dalās pieredzē, kā pati rīkojas ceļojumu laikā: “Esot Gruzijā, iegādājos viņu nacionālo dzērienu čaču, jo zinu, kurš no manējiem to novērtēs. Savukārt draudzenei, no kuras aizņēmos koferi, braucot uz Bulgāriju, pateicībā par izlīdzēšanu pārvedu bulgāru tradicionālo alkoholu - raki. Apēdamais un izdzeramais parasti gūst atzinību.”
Ja darbavietā iesakņojusies savstarpēja apdāvināšanās tradīcija, nav lieki ar kolēģiem pārrunāt vēlamo lietu amplitūdu un vērtību. Labs variants svētku loterijai piedāvāt pašu konservētus produktus – apēdīs, pirkstiņus laizīdami. V. Drāzniece smaidot atceras gadījumu, kad kolektīvā izlēmuši cits citam dāvināt sveces. Vienam no darbabiedriem ideja šķitusi stulba, un viņš spožā papīrā iesaiņojis… anālās sveces hemoroīdu ārstēšanai. Vīrieša asprātību, protams, ne visi sapratuši. Speciāliste min vēl kādu specifisku stāstu: sieviete savai draudzenei, kura ilgi nespēj izvēlēties partneri, pa pastu aizsūtījusi vibratoru. Secinājums - divdomīgu dāvanu, ar aso pipariņu, var gādāt tikai cilvēkam, kuru sen pazīsti un kuram ir ļoti laba humora izjūta.
Ar tuviniekiem vienoties vienkāršāk: es ļoti gribu tevi iepriecināt, pačuksti, kas noderētu. Ja tas nav iespējams, laba alternatīva allaž ir dāvanu karte, kas dod izvēles iespējas. Par universālu līdzekli atzīta nauda aploksnē, kas gan mēdz iztērēties ne tam mērķim, ko iecerējis dāvinātājs. No otras puses – varbūt cukurs vai veļas pulveris tobrīd ir vajadzīgāks par modernu somiņu vai zeķbiksēm.

Atdāvināšana un pārdāvināšana
Padomju laikus piedzīvojušie mēdz jaunākiem radinieki atdāvināt pirms vairākiem gadu desmitiem iegādātās, skapja un kumodes plauktos glabātās deficīta preces – traukus, gultas veļu un citas sadzīves lietas. “Vecāka gadagājuma ļaudis vienkārši neaptver, ka sataupītā servīze jau zaudējusi iepriekšējo godību. Ja dāvinātājs vēl bijis nevērīgs, lieta pārklājusies ar putekļiem vai pat nobružāta. Man, saņēmējai, it kā ir jāpauž prieks, bet tas ir liekuļots prieks,” neērtas situācijas iezīmē V. Drāzniece.
Par dāvinātāja emocionālo inteliģenci var spriest, ja otram tiek pasniegta ļoti grezna, dārga lieta. “Esmu nostādīta neērtā stāvoklī, jo nespēju dot pretī neko līdzvērtīgu. Grūti saprast, vai bagātais ar šo žestu gribējis demonstrēt savu pārākumu vai arī prāvie izdevumi viņam patiesi ir maznozīmīgi. Savukārt dāvinātāju var sāpināt, ja viņa dāvanu nevērīgi nomet uz galda, sakot: ak, nu nevajadzēja jau tā pūlēties. Kā tā? Es taču pūlējos, lai tevi iepriecinātu, bet tu dāvanu gandrīz noniecini! Acīmredzot neprotam komplimentus un dāvanas ne sniegt, ne arī saņemt.”
Dažās ģimenēs ienākumi ļauj pastāvīgi izpildīt gandrīz katru atvases iegribu. Bērns vairs neprot novērtēt Ziemassvētku dāvanu, viņam tā ir kārtējā lieta, ko var dabūt no vecākiem. Viņi savukārt ir nesaprašanā, kā vēl izdabāt. Strādājot skolā, psiholoģe šo tēmu pārrunājusi ar skolēniem. Ja mamma un tētis, labu gribēdami, nodrošinājuši ar absolūti visu, neko īsti vairs negribas. Tad sākas untumi – luteklim vajag pēdējo “aifonu”, jo klasesbiedram, lūk, tāda ierīce jau ir. Un vecāki lien no ādas, lai to sagādātu, lai gan alga tikai nedaudz pārsniedz minimālo.
Kāda mamma, nebūt ne bagātniece, psiholoģei atklājusi, ka meitai - pusaudzei grasās dāvināt divsimt eiro un vēl uzrīkot iespaidīgu ballīti. Speciāliste mudinājusi aizdomāties: vai nav par daudz, vai tāda upurēšanās nes abpusēju labumu. “Ja jauniete gandrīz nemaz nepalīdz mājas darbos, ja esat viņai kā apkalpojošais personāls, tā ir akla mīlestība. Postoša. Mamma taisnojās, ka pašai bērnībā klājies grūti, tāpēc cenšas, lai meitai nekā netrūkst. Nodoms cēls, bet “pārapdāvinātie” bērni drīz var sākt uztvert vecāku kā naudas vai mantu ražošanas mašīnu! Nopelnīta lieta ir daudz vērtīgāka par tāpat vien iedotu - es to skaidri zinu, jo pašai bērnībā bija jāizravē noteikts skaits biešu vagu, lai tiktu pie iekārotā.”

Prieks nav izsakāms cenā
Pie durvīm klauvē ne vien svētki, bet arī krīze, ne viens vien var zaudēt darbu un līdzšinējos ienākumus, tāpēc vērts būt apdomīgiem. Dāvināšanas kultūru paši taču vien veidojam. Ja bērns cītīgi krāj, piemēram, velosipēdam, mīļajiem radiņiem var dot mājienu par dāvinājumu naudas izteiksmē.
Ir ģimenes, kuras jau nolēmušas – šogad cits citam nepirks lētus niekus, bet svētkiem ieplānoto summiņu tērēs jēgpilni - kopā aizbraucot uz kādu interesantu vietu Latvijā vai noziedojot labdarībai. Tuvāko lokā tāpat var vienoties, ka dāvanas būs tikai pašu darinātas, no dārza, meža veltēm tapušas, kā teicis Ojārs Vācietis: esi dzejnieks, taisi no nekā!
Svētku sajūtu uzbur ar galda spēlēm pavadīts vakars. Sapērk sīkas, bet ļoti noderīgas lietiņas, iesaiņo un novieto uz spēles laukumiņiem. Kurš vinnē, dabū balvu. Jautrā darbošanās piedod gaisotnei azartu.
Katrai veltei ir emocionāls un enerģētisks fons, atgādina V.Drāzniece. “Ja naudiņas ir tik, cik ir, bērni un jaunieši var izdomāt, ko prot, un sarūpēt pārsteigumus ar pievienotu vērtību. Māsas tamborētā šalle, brāļa izgrebtā koka karote vai svilpīte, pirmklasnieka zīmējums vai darbmācības stundā izgatavotais virtuves piederums vecāku un vecvecāku sirdi sildīs ilgāk nekā spožs lētums. Arī omes darinātās vilnas zeķes nav no dzijas vien, jo katrs dzīpars glabā adītājas labās domas un enerģiju. Tādām dāvanām ir emocionāla vērtība: cilvēks uzdāvina gabaliņu sevis. Lūk, arī Ziemassvētku būtība – mēs sanākam kopā ne tik daudz materiālu labumu gūšanas dēļ, bet lai iepriecinātu mīļos un tuvos,” saka psiholoģe.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dāvanai jābūt ar emocionālu vērtību

Kategorijas