Sapņojiet skaļi!

2020. gada 8. decembris 00:00

Pēdējā laikā arvien biežāk gadās piedzīvot dažādus notikumus, kā arī pamanīt lietas, kas rosina atmiņas un liek apjaust – tas ir bijis mazs posmiņš no kādas visai raibas notikumu ķēdes. Sākumā gribas izsaukties: “Ak, cik savādi! Kāda sagadīšanās!” - bet vēlāk, visu apsverot un secīgi pārdomājot, gribas teikt, ka tā tomēr nav nejaušība, bet kādas augstākas varas radīta likumsakarība. Ar tādu nejauši pamanītu sīkumu atmiņās uzplaiksnīja un pamazām vienā bildē izkārtojās stāsts par kādu četrdesmitgadīgu bulgāru un viņa sapni.
Ar Nikolaju pirmo reiz satikos pirms kādiem septiņiem gadiem. Tolaik atvaļinājumā biju atbraukusi ciemos pie meitas un pludmalē iepazinos ar lietuvieti Iru. Iras vīrs bija Kiprā dibinātas kompānijas līdzīpašnieks, tāpēc viņa varēja atļauties dārgus vaļaspriekus: ceļošanu un gleznošanu. Ja ticēt viņas teiktajam, tad divu mēnešu laikā veiksmīgā māksliniece teicās pārdevusi apmēram pussimtu lielāku un mazāku formātu gleznu. Maigi pludinātās kontūras un ainavu toņi patiesi šķita pievilcīgi un iekārojami.
Tobrīd, kad piestāju viņai blakus, lai apjūsmotu skaisto jūras ainavu, kas nemaz nelīdzinājās acīm redzamajai, Ira gleznoja Kluso okeānu. Sarunā noskaidrojās, ka viņu ir apbūrusi Jaunzēlande un mazo glezniņu sērija ir atmiņas par brīnišķīgu ceļojumu. Viena – ar slaikām palmām piekrastē un lazurītkrāsas caurspīdīgu vilni – man tik ļoti iepatikās, ka es nespēju beigt par to jūsmot, un galu galā Ira man gleznu uzdāvināja. Jutos parādā par šo skaistumu un uzaicināju mākslinieci tuvējā kafejnīcā izdzert glāzi vīna. Pēc tam mēs aizgājām līdz jūrai, ilgi sarunājāmies par dzīvi un tumsā skaitījām krītošās zvaigznes. Karstā jūlija saule vakaram bija atstājusi savu pievilcību, un mēs izšķīrāmies tikai ap pusnakti.
Man līdz dzīvoklim bija atlicis nepilnu piecu minūšu ilgs gājiens, kad pie mazā krievu veikaliņa stūra no tumsas iznira slaids, plecīgs vīrietis. Pirmajā acu uzmetienā, īpaši naktī, biedējošs: aiz biezo stiklu brillēm iegrimušas acis, izvirzīta piere, paplati vaigu kauli, pieplacināts deguns un gludi skūta galva. Tomēr īsti nobīties nepaguvu, vīrietis nekavējoties steidzās atvainoties – nudien neesot gribējis nobiedēt, diemžēl jāsadzīvojot ar tādu darba grafiku, kas tikai spoku stundā ļaujot doties mājās. Kompensācijā par mana sirds ritma paātrināšanu piedāvājies mani pavadīt to mazo gabaliņu līdz mājām, Nikolajs īsumā pastāstīja par sevi. No saviem četrdesmit pieciem gadiem pēdējos septiņus runīgais bulgārs pavadījis Kiprā, strādājot dažādos restorānos. Viņam patīkot kustēties, tikties un sarunāties ar cilvēkiem, iepazīties ar skaistām un gudrām sievietēm. Diemžēl ar attiecību veidošanu diez ko neveicoties, jo kurai sievietei gan varētu patikt šāds mīļotā vīrieša darba grafiks: ne vakarā aiziet padejot, ne restorānā pasēdēt, ne pārsteigt ar īpašām vakariņām. Ja nu vienīgi viņa arī strādātu vēlajā maiņā… Saklausījusi cerību vīrieša balsī, atbildēju, ka te esmu tikai ciemos un jau visai drīz aizlidošu.
Ar to arī šis stāsts varētu beigties vai pareizāk – nemaz nesākties, ja vien pēc gada es atkal neciemotos pie meitas un, lai cik tas neticami liktos, ap pusnakti atkal neietu gar mazo krievu veikaliņu – tas galu galā īsākais ceļš no pilsētas centra uz mājām. Šoreiz gan tā nebija Ira, kas mani tik ilgi aizkavēja, biju aizsēdējusies ciemos pie sen nesatiktas paziņas. Par Nikolaju pat neiedomājos, jo nedomāju, ka viņš joprojām ir Kiprā, tāpēc mūsu sastapšanās bija pārsteigums abiem. Īsais ceļš līdz manam dzīvoklim bija tieši tik garš, lai bulgārs paspētu mani uzaicināt uz tikšanos nākamajā dienā rīta pusē. Šoreiz pat neiebildu, jo mani fascinēja gan inteliģence, kas jautās vīrieša izteiksmes stilā, gan harisma, kas izgaroja ap viņu kā salda vīraka esence.
Tikšanās vietu Nikolajs bija noskatījis īpašu – pašā jūras krastā, pavēnī zem palmu zariem. Izvēlējušies vēsu alu, mēs tur nosēdējām divas stundas. To gan secināju tikai tad, kad vīrietis piedāvājās izmaksāt pusdienas. Līdz tam mēs apcerīgi runājām par visu ko: par ieguvumiem un zaudējumiem, par sapņiem un uzvarām, par grāmatām un iegūtajām zināšanām. Es varēju tikai apbrīnot viņa atmiņu, prasmi vadīt sarunu, klausīties un dzirdēt. Noskaidrojās, ka mums abiem patīk vērot cilvēkus un pamanīt interesantas nianses. Vienīgais, kas mani šajā vīrietī izbrīnīja, bija viņa nepārtrauktā tieksme sarunā iepīt kādu stāstu par saviem vēl nepiepildītajiem sapņiem. Viskvēlākais no tiem: pārcelties uz Jaunzēlandi, baudīt dzīvi tur! Dzimtenē atgriezties viņš vairs nekārojot, pārāk pieradis pie ikdienas saules un jūras. Tur, Jaunzēlandē – elpu aizraujoši fjordi, pasakaini kalni un meži, karsti geizeri no pašām zemes dzīlēm, mūžīgā vasara un Dievu dzira kausos!
Ar šādiem sapņotājiem man bieži nācies sastapties, bet sapņot jau nevienam nav aizliegts… Viens sapņo par skaistu dzīvi eksotiskās valstīs, cits – par pilnu vēderu un siltu mājvietu. Lai arī kā centos izrādīt interesi par Nikolaja stāstīto, skepse no manām domām nepazuda: tā jau nu būs gan… Klausījos vīrieša eiforiskajā runā un atturējos to komentēt, bet stāstīja viņš patiešām aizraujoši un motivēti.
Atcerējos lietuvietes Iras krietni klusāko sajūsmu par šo pašu zemi un viņas prātošanu par Visumā pastāvošajām mijiedarbīgajām enerģijām, par sapņa piesaistīšanu. Ne velti zinātāji iesaka: sapņojiet skaļi! Nikolajs to prata. Šķiet, viņš svēti ticēja: tas nostrādās!
Kādā brīdī vīrietis aizdomājies pieklusa. Vai es viņam ticot? Vai ticot, ka viņš aizlidošot uz Jaunzēlandi? Es piekrītoši pamāju ar galvu, jo zināju, ka tieši tādu atbildi Nikolajs gaida. Tas bulgāru acīm redzami iepriecināja. Viņš jau pavisam nopietni strādājot pie šī sapņa realizācijas. Esot internetā iepazinies ar krievu puisi, kurš precējies ar iezemiešu skaistuli. Viņiem pludmalē esot savs bārs, kurā vajagot apsviedīgus oficiantus. Tik vien, ka nauda aviobiļetei Nikolajam jāsakrājot pašam.
Tajā vasarā mēs tikāmies vēl pāris reizes, jo – es lieliski saprotot viņa centienus un ļoti gudri klausoties. Arī es izbaudīju šos tikšanās brīžus, jo tie šķita piepildīti un aizraujoši. Pirms aizlidošanas uz Latviju es Nikolajam uzdāvināju lietuvietes gleznoto Jaunzēlandes piekrasti ar skatu uz Kluso okeānu. Lai viņam izdodas tur nokļūt! Patiešām!
Atgriezusies Latvijā, pāris mēnešus ar bulgāru sazinājos, bet tad viņa profilā parādījās simpātiskas blondīnes bildes, ainas no aizraujošas nakts dzīves kādā Ukrainas naktsbārā un paraksts: “Mūsu paradīzē dzīve kūsā!” Atcerējos savu kādreizējo skepsi: tā jau nu būs gan ar tiem skaistajiem sapņiem… Ne visus Likteņa lēmējs apstiprinās kā realizējamus.
Tad pāris gadus uz Kipru nelidoju, jo meitas ģimene dzīvoja Latvijā, bet pirms trīs gadiem mēs visi atkal atgriezāmies Kiprā. Vēlā pirms pusnakts pastaigā uzmetu skatienu Nikolaja dzīvokļa logiem – tāpat kā kādreiz caur biezajiem aizkariem vīdēja blāva gaisma. Atcerējos, ka viņam patika, pārnākot no darba, justies gaidītam, kaut vai tīri simboliski.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sapņojiet skaļi!

Kategorijas