Ne velti to dēvē par Saliņmuižas namiņu

2020. gada 11. decembris 00:00

2237

Rancēnieši Edmunds Vanders un Inga Avotiņa realizējuši spontānu ideju par Saliņmuižas viesu namiņu pie Gaujas Rankas pagastā, kur uzņem interesentus jau kopš vasaras beigām. Saliņmuižas namiņš šobrīd ir atvērts ne tikai tūristiem, kuri vēlas baudīt atpūtu bez ļaužu burzmas, bet arī tiem, kuri meklē pašizolēšanās vietu.
“Interese ir par pašizolēšanos. Bija cilvēks, kurš zvanīja un vaicāja, vai pie mums var pašizolēties, bet rezultātā tomēr neatbrauca,” saka Inga. “Tūrisms nav mūsu pamatnodarbošanās. Mans dzīvesbiedrs nodarbojas ar mežiem, un tad, kad pie mums ierodas ciemiņi, viņi vienmēr jūsmo par to, cik te pie mums ir skaisti - blakus Gauja, klusums, skaista daba. Viņi rosināja mūs pievērsties tūrismam. Mēs ar dzīvesbiedru par to runājām, bet tālāk par runāšanu arī netikām, līdz brīdim, kad “Facebook” nejauši ieraudzīju, ka pārdod šādu gatavu namiņu netālu no Rīgas. Un mēs esam tādi cilvēki - vai nu uzreiz, vai ne, tāpēc teicu dzīvesbiedram: braucam un pērkam! Tā bija pēkšņa ideja, un pēkšņās idejas laikam mums arī ir tās labākās. Tas bija pavasaris, bet, kamēr visu nokārtojām un attransportējām namiņu līdz mums, bija jau vasaras beigas. Pirms tam, protams, sagatavojām pamatus, sakopām apkārtni, no krūmiem iztīrījām Gaujas karstu. Bija liela iedvesma darbiem, daudz runājām, ko darīt, kā labāk. Namiņu devām testēt draugiem, radiem, lai saprastu, kas nepieciešams un ko vēl prasās uzlabot. Tikai vasaras beigās aicinājām pirmos klientus,” stāsta Inga.
Viņa iedrošina arī citus - ja ir sajūta, ka jādara, jālec nezināmajā, tad ir jādara! Varbūt tas ne vienmēr garantēs uzreiz spožu un baudāmu rezultātu, bet būs mēģināts.

Tie, kas vēlēsies, atbrauks
Inga ar Edmundu konkurenci neuztver saasināti - viņus tā nebiedē, jo abi ir pārliecināti, ka pie viņiem atbrauks tie, kas vēlēsies pabūt klusumā, kur blakus čalo Gauja, līdzās nav kaimiņu un pārņem sajūta, ka esi nost no visiem.
“Te ir noslēgts, nav blakus citu māju. Var kaut kails iet Gaujā peldēties! Neviens netraucē. Esi nost no visas pasaules,” saka Inga, kura arī pati jūsmo dzīvot šādā vietā, kaut gan dzimtā puse viņai ir Kurzeme. “Rankā dzīvoju trīs gadus. Man te patīk. Manai būtībai lauki ir atbilstoši, kaut gan laukos nekad neesmu pastāvīgi dzīvojusi. Vairāk esmu bijusi mazpilsētas meitene, kura dzimusi Kuldīgā, bet dzīvojusi esmu dažādās vietās Latvijā un arī Īrijā. Esmu pasaules pilsonis. Man visur ir labi. Vienmēr iedzīvojos, bet var teikt arī tā: jo cilvēks kļūst vecāks, jo grūtāk viņam iedzīvoties - ir grūtāk iedraudzēties, atrast paziņu, draugu loku. Ģimene ir viss, kas cilvēkam var būt, jo īpaši šajos apstākļos, kad valstī valda ārkārtējā situācija, ir liegtas tikšanās ar draugiem, pasākumi, tad to saproti līdz mielēm. Mēs šajā laikā te, laukos, jūtamies droši. Pavasarī, kad sākās “kovida” laiks, visi bija nobijušies, neviens nesaprata, ko gaidīt un kas būs. Neizpalika panika. Bet te, laukos, es izeju ārā: suns skrien, putni čivina, Gauja plūst - mani tas nomierina. Un svarīga ir arī mentālā veselība. Ir sajūta, ka mēs esam noslēpušies no citiem. Bet, kad aizbrauc uz pilsētu, šo laiku izjūt - cilvēki pa ielām staigā maskās, veikalos – maskās,” stāsta Inga.

Cik pats izdarīsi, tik būs
Lai arī tūrisma biznesā Inga ar Edmundu ir pavisam nesen, Inga atzīst, ka kā jau jebkurā darbā ir savi plusi un savi mīnusi.
“Pluss ir tas, ka mums ir savs darba laiks un ne no viena neesam atkarīgi. Paši sev esam saimnieki. Cik pats izdarīsi, tik būs. Mēs priecājamies par katru, kurš pie mums atbrauc. Brauc vietējie cilvēki no Latvijas. Pieprasījums ir. Mums pie mājas ir arī pirts. Nākotnes ieceres ir attīstīties šajā jomā. Doma ir arī par kubulu, jo tas tagad ir tāds modes kliedziens un ļoti pieprasīts - cilvēkiem patīk. Domājam arī par laivām, ar kurām varētu piedāvāt laivot pa Gauju,” stāsta Inga.
Savukārt pie mīnusiem Inga min to, ka pēc katra klienta jārēķinās ar uzkopšanas un tagad arī ar dezinfekcijas darbiem. “Bet saprotu arī to, ka es jau to daru sev. Esmu strādājusi viesnīcās un tīrījusi. Vispār esmu darījusi ļoti dažādus darbus. Tagad ir sajūta, ka viss, ko esmu darījusi līdz šim, man noder šobrīd,” atzīst Inga.
Savukārt Edmunds piebilst, ka viesu uzņemšana Saliņmuižas namiņā un citu pakalpojumu piedāvāšana noteikti nebūs viņu pamatnodarbošanās. “Tas mums noteikti nebūs baigais bizness, no kura būsim atkarīgi - paēduši vai ne. Tas ir vairāk manai dzīvesbiedrei hobijs. Viņai patīk, un viņa ar iedvesmu darbojas,” saka Edmunds.
Arī Inga atzīst, ka viņa patīk būt kustībā, patīk cilvēku enerģijas apmaiņa.

Vēsture – maz zināma
Vieta, kur abi saimnieko un uzņem ciemiņus, ir Edmunda mātes dzimtā puse. Bet, tā kā tēvs Edmundam ir rīdzinieks, tad savulaik arī mamma pārcēlusies uz Rīgu, un šajā vietā viņiem bija vasaras māja, kur Edmunds pavadīja savu bērnību. Izrādās, šī ir nozīmīga vieta. Apkārtējās, nu jau gan laikazoba skartās ēkas ir vēsturiskas. Un ne velti viņi namiņam devuši vārdu – Saliņmuižas namiņš. Edmunds ar Ingu stāsta, ka kādreiz netālu no vietas, kur tagad ir viņu māja un Saliņmuižas namiņš, baronu laikos esot bijusi Saliņmuiža.
“Tā ir bijusi viena no mazākajām Latvijā. Par šo muižiņu man sirds sāp. Bet, kā Edmunds teica, tur nepieciešama milzīga nauda, lai kaut ko savestu kārtībā un atjaunotu. Par šo muižiņu daudzi neko nezina. Mēs arī zinām tik, cik no nostāstiem. Lai arī tā kaut kam ir privātīpašumā, patiesībā tā ir aizmirsta nebūtībā. Ļoti grūti ir par to atrast arī jelkādu informāciju. Šī patiešām ir tāda vēsturiska vieta, kur mēs dzīvojam,” stāsta Inga.
Tam piekrīt arī Edmunds, sakot, ka patiešām maz kurš kaut zina par Saliņmuižas vēsturi. “Blakus muižiņai ir arī kalpu māja, kā arī bijis alus vai vīna brūzis, no kura tagad palikušas tikai drupas. Savukārt zviedru laikos te esot bijis zviedru nocietinājums. Ir arī dažādi nostāsti par pazemes ejām zem Gaujas zviedru laikos. Zviedri izcēlās ar dažādām šādām lietām, un kas to lai zina, kā tur patiesībā ir,” saka Edmunds.
Inga skaidro, ka izvēlējušies savai lolotajai atpūtas vietai dot šo nosaukumu, lai vismaz varētu popularizēt vēsturisko nosaukumu.

Interesanti

Rankas novadpētniecības entuziaste
Rūta Leimane par Saliņmuižu: - Saliņmuiža kā muiža datēta ap 1700.gadu. 1836.gadā Rankas muižu un Saliņmuižu iegūst Aleksandrs fon Meiendorfs par 1000 sudraba rubļiem, un Saliņmuiža vēlāk paliek par pusmuižu Rankas muižas sastāvā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ne velti to dēvē par Saliņmuižas namiņu

Kategorijas