Dzīves skolā apliecina mīlestību

2020. gada 11. decembris 00:00

2001

Tirzas pagasta “Avotiņu” stāsts ir ietverts grāmatā “100 lauku sētas Latvijā”. Tās autori Daina Bruņiniece, Ēriks Hānbergs un Aivars Berķis vairāku gadu laikā konkursos par sakoptākajām lauku sētām no 500 izvēlējušies 100 – raksturīgākās, kas stāsta par lauku saimniecību likteņiem, saimniekošanas noslēpumiem un cilvēkiem, kuru neatlaidība un darbs ir visa pamatā.

Vienmēr gatava izmēģināt un eksperimentēt
Kas pazīst “Avotiņu” saimnieci Ligitu Zvirbuli un viņas ģimeni, zina un mazliet apbrīno, ka tajā tiek īstenotas arvien jaunas ieceres. Sapņu namiņā, ko Ligita iekārtojusi apskatei, viena siena ir klāta ar atzinībām, pateicībām un godarakstiem.
“Esmu azartiska, pieņemu visu jauno. Tagad esmu iesaistījusies projektā, kurā trīs novadu saimniecības veic izmēģinājumus, izmantojot kokogļu pelnus sojas pupiņu audzēšanā. Šis ir jau trešais gads. Varu secināt, ka sojas ražu kokogļu pelni sevišķi neietekmē, bet nezāļu ir krietni mazāk. Tiesa, iespējams, ka ražu samazina stirnas, kurām soja ļoti garšo,” stāsta Ligita.
Gan lauksaimnieki, gan tūristi ar interesi brauc šurp, lai uzzinātu un dalītos pieredzē, kā audzēt dārzeņus, pupiņas, cietes kartupeļus vai vienkārši papriecāties par savdabīgo lauku sētu, tās enerģisko un atraktīvo saimnieci.
“Ir tāds teiciens, ka katram ir jāiestāda koks, jāizaudzina dēls un jānosit čūska. Varu droši mirt, jo esmu izaudzinājusi krietnus bērnus, iestādījusi kokus un arī ierakstījusi kādu lappusi grāmatā. Čūsku gan neesmu nositusi, tā vietā ar mīlestību izturos pret visiem dzīvniekiem,” tā L.Zvirbule interpretē dzīves uzdevumus, kas ietverti līdzīgā atziņā.
No malas raugoties, var šķist, ka Ligitai viss padodas viegli. Tikai retais zina viņas bērnības skumjo stāstu, grūtības un vardarbību, ko nācās izciest, bet, par spīti visam, viņa spēja izcīnīt savu vietu un pierādīt daudzpusīgas spējas, un pats galvenais – apliecināt mīlestību.
Bērnība – ļauna kā pamāte
Ligitas māmiņa nomira, kad meitenītei bija vien pieci mēneši, bet brālim bija divi gadi. “Lai piedod man tēvs, kas tagad dus smiltājā, bet viņš mani negribēja, tāpēc mani nosūtīja uz bērnunamu. Tur es dzīvoju līdz trīs gadu vecumam, kad bija jāpiesakās tuviniekiem vai arī bērnu varēja adoptēt cita ģimene. Pēc manis rindā bija viena kundze no Ļeņingradas. Es pat atceros sievieti melniem matiem, kas brauca pie manis ciemos un veda bērnu grāmatas. Tomēr vecāmāte un kaimiņos dzīvojošā Emmas tante tēvu pierunāja vest mani mājās, lai neaizved uz Krieviju. Tēvs ar Emmas tanti atbrauca uz Rīgu man pakaļ, bet es pirms iekāpšanas vilcienā centos aizbēgt. Esot pateikusi: “Man no vilkiem bail!” - un skrējusi prom,” atceras Ligita.
Kad viņa bija mājās Jaungulbenē, sākās sevis izcīnīšanas periods. “Mīlestību es nejutu nekur un nekad, tāpēc nezināju, kas tā ir. Vecāmamma bija ļoti laba un gādīga, visu man deva, bet mīlestības pietrūka. Neviens nekad mani nesamīļoja,” atzīst L.Zvirbule.
Tēvs apprecējās otrreiz, tāpēc viņai un brālim bija audžumāte, kuru Ligita pielīdzina pasakās aprakstītajai pamātei. Kad Ligita sāka mācīties skolā, viņa no vecmāmiņas pārcēlās dzīvot pie tēva un pamātes. “Nav labi tā teikt, bet biju kā baltais zvirbulis – neieredzēts un nemīlēts. Varbūt tēvs vienkārši necieta meitenes? Kāpēc tā, nekad neesmu uzdrošinājusies viņam pajautāt,” spriež Ligita.

Velna maska palīdz atbrīvoties no bailēm
Jaunietes dzīve apmeta kūleni, kad vidusskolā bija karnevāls. Katrā klasē gatavoja maskas. “Man bija velna maska, un tas velns sagrieza manu dzīvi kājām gaisā. Es karnevālā ieguvu pirmo vietu un pilnīgi pārvērtos. Tas velns mani pārvērta. Es nedzīvoju ģimenē starp mīlošiem saviem vecākiem, tāpēc biju kā sapīta. Man no daudz kā bija bailes, sevišķi no sitieniem un pēriena. Centos neizdarīt neko tādu, lai mani sistu vai ienīstu. Biju ierāvusies sevī, nedroša, jo mani neviens neuzklausīja un nesadzirdēja. Aiz maskas es varēju brīvi izpausties. Un tad man vairs nebija grūti atraisīties. Piedalījos visur, kur vien varēju: rakstīju skolas avīzei, biju klases štāba locekle, zīmēju dekorācijas…” viņa stāsta.
Savulaik viņa dziedājusi solo pagasta estrādes ansambli, un lomas amatierteātrī, dalība vokālajā ansamblī un deju kolektīvā viņai dod prieku joprojām.
Ligita atceras, ka klasē bija divas bārenes, otrai meitenei nebija abu vecāku. Taču arī Ligita savu tēvu sajuta vien tad, kad viņš gribēja meitu pāraudzināt. Tad viņa bēga pie vecāsmātes, kura meiteni slēpa lielā lādē, lai tēvs neatrastu. “Tēvs sita nežēlīgi, bet esmu tam tikusi pāri. Visu atceros, bet esmu piedevusi. Tēva pēdējie vārdi bija: “Es no tevis nevaru prasīt neko, jo esmu tev devis tikai kailu dzīvību.” Man viņa ir žēl, kapusvētkos aizbraucu un gauži raudu, jo tēvs tomēr bija pēdējais man tuvais cilvēks,” pamato Ligita.
Kāpēc toreiz izvēlējās tieši velna masku? “Nezinu. Tas nāca it kā pats no sevis. Mana vecāmāte nebija dievticīga. Viņa teica: “Nav ne dieva, ne velna, bet es dievu nezaimoju.” Es zinu, ka dievs man ir daudz palīdzējis. Vienmēr bijusi sajūta, ka kāds stāv man blakus. Es neeju baznīcā, bet dievs man ir sirdī. Situācijās, kad domāju, kā lai tieku visam pāri, kad raudu, viņš palīdz. Esmu pārvarējusi visas grūtības. Turklāt esmu varējusi izdarīt to, ko daudzi nevar,” spriež L.Zvirbule.

Piedod pārestības un necenšas atdarīt
Bieži dzirdēts, ka tie, kuri bērnībā nav izjutuši mīlestību un cietuši no vardarbības, izaug neiecietīgi un nežēlīgi. “Es pati par sevi kādreiz brīnos. Lai gan esmu izcietusi daudz pārestību, man nekad nav bijusi vēlme kādam nodarīt pāri. Man nebūtu tik brīnišķīgi bērni, ja viņi augtu bez mīlestības. Nekad neesmu viņiem situsi, jo vienmēr atceros, ka es nedēļu nevarēju skolā sēdēt, kad mani tēvs vai pamāte sita ar siksnu. Jā, drēbes man pirka, bet es vienmēr ar šausmām gaidīju, kad vecāki atgriezīsies mājās,” salīdzina L.Zvirbule.
Viņai pietiek mīlestības visiem, sevišķi dzīvniekiem. “Pēc tiem mana sirds kūsāt kūsā. Tie man no bērnības ir bijuši mīļi. Esmu redzējusi, kā zirgs raud. Vienpadsmit gadu vecumā jau gāju aiz arkla. Emmas tante man mācīja, pati stāvēja vagas galā un smējās, kad arkls aizgāja pāri visām vagām. Mums bija ķēvīte Strauja, ar ko vagoju kartupeļus, arkls aizķērās aiz akmens un trāpīja zirga kājas vēzītim. Tas tika savainots un asiņoja. Raudāju un nezināju, ko darīt. Un tad es redzēju, ka zirgam birst asaras,” atceras Ligita.
Šogad viņai bija pieradināta vārna Kokī. “Mana Kokī bija tik gudra! Pasaucu un viņa uzmetas man uz pleca. Uz datora galda aizmiga. Ļoti biju saradusi ar viņu. Diemžēl vārnu saplosīja, iespējams, vanags. Pie dīķa spalvas vien bija pajukušas. Vēl neesmu tikusi pāri arī āža Zuntiņa aiziešanai, lai gan pagājuši jau trīs gadi,” atzīst L.Zvirbule. Tagad Ligitai ir kaza Bekiņa un viņas meita.

Nedomāja kļūt lauksaimniece
Ligita ir dabas bērns. Kopš bērnības viņa visur saskata tēlus un zīmē tos iztēlē debesīs, uz bērziem, smiltīs… Kad meitene pabeidza 8.klasi, viņa vēlējās iestāties Rēzeknes mākslas vidusskolā, kur devās skolas biedrene Solveiga Kļaviņa. Tiesa, bija žēl atstāt vecmāmiņu, kas dzīvoja viena un rūpējās par saimniecību. Turklāt klases audzinātāja mudināja pabeigt vidusskolu.
“Tā arī darīju. Manai Emmas tantei bija krustdēls karikatūrists Dainis Breikšs. Viņš vasarās ciemojās pie Emmas tantes un uzdeva man mājasdarbus, lai pēc vidusskolas varētu stāties mākslas akadēmijā. Taču šo nodomu izjauca pusbrāļa nāve. Turklāt vecāmāte bija slima, bija jārūpējas par viņu un jākopj lopi. Tas nozīmēja, ka biju spiesta sākt strādāt,” skaidro L.Zvirbule.
Pirmā darbavieta bija Jaungulbenes bibliotēka, pēc tam – tautas nams, tad “Daiļrades” Gulbenes cehs. “Ja man toreiz teiktu, ka būšu lauksaimniece, nekad neticētu. Tomēr tā ir noticis,” secina Ligita.
Viss sākās ar aktivitātēm mazpulkā, kurā skolas gados iesaistījās meita Baiba. Viņa aizrāva līdzi arī Ligitu. “Sākām audzēt burkānus un piedalīties konkursos – Gulbenē ieguvām pirmo vietu. Mums burkāni bija 43 centimetrus gari un katrs svēra 2 kilogramus. Toreizējais zemkopības ministrs teica, ka tie ir kosmosā audzēti, jo Latvijā tik lieli nevar būt,” akcentē L.Zvirbule.
Tad tika nodibināts ģimenes mazpulks, kura darbībā iesaistījās visi. Tāds bija vienīgais valstī, tāpēc tika ievērots. Meita Zane kļuva par saimniecības gidu, jo daudzi interesenti brauca šurp skatīties un izzināt. Viņa kopā ar māsu Everitu bija liela ravētāja, “Avotiņos” auga 26 šķirņu burkāni - par katru bija sīki aprakstīta informācija. Par to ieinteresējās Lauku konsultāciju un izglītības centra Gulbenes birojs, kas novērtēja paveikto, tāpēc Ligita un Baiba varēja saņemt apliecinājumu par pirmā līmeņa lauksaimniecības izglītības apguvi.
Nu jau 20 gadus “Avotiņi” ir bioloģiskā zemnieku saimniecība, kas savulaik bija viena no pirmajām Gulbenes novadā. Kas tik nav darīts un izmēģināts! Audzētas šitake, lielā apjomā tecinātas bērzu sulas, iesaistījās produktu tiešajā tirdzniecībā, uzsāka un turpina audzēt sojas pupiņas, bet cietes kartupeļu audzēšana izrādījusies visveiksmīgākā, tāpēc to turpina nu jau piecu hektāru platībā. Un visos darbos nenovērtējams ir dēla Mārtiņa veikums. Ligitai ir liels prieks, ka viņš ir iesāktā turpinātājs, kas dod labas perspektīvas cerības.
Ligita divas reizes bijusi Briselē: 2009.gadā, kad kļuva konkursa “Sieviete Latvijai” laureāte par uzdrīkstēšanos būt uzņēmējai, un pēc tam kopā ar lauksaimniekiem cīnīties par subsīdiju palielināšanu. “Kad braucu prom, jautāju bērniem, ko viņiem atvest. Viņi vēlējās, lai atvedu subsīdijas,” uzsver Ligita. Viņa atceras, ka Briselē vācu lauksaimnieki ar šļūtenēm šļāca pienu parlamenta ēkas logos, bet latvieši gāja tai apkārt, dziedot “Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju”.

Liktenis atrod vīru ilgai kopdzīvei
Svarīgākais vīrietis Ligitas dzīvē ir vīrs Raimonds, ar kuru kopā ir jau 41 gadu. Kāzu gadadienu svinēja 8.decembrī. “Šajā pašā datumā, bet divus gadus vēlāk man piedzima meita Baiba. Ar Raimondu iepazinos ļoti īpašos apstākļos. Mans brālis apprecēja kaimiņu meiteni no Tirzas. Nākamajā jaunās sievas un vīra pārī paredzētais “līgavainis” neieradās, tāpēc man, jaunā vīra māsai, pārī tika izraudzīts Raimonds. Tā pavisam nejauša tikšanās mums kļuva liktenīga,” atklāj Ligita.
Viņa spriež, ka tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, bet acīmredzot tā bija lemts. Pēc divu gadu draudzības Ligita un Raimonds svinēja kāzas.
No malas vērojot, var secināt, ka Ligita ir aktīva, runātīga, bet vīrs – kluss, labprāt nekur neiesaistās. “Varbūt tieši tas satuvināja. Ne velti saka, ka pretpoli pievelkas. Es ļoti agri kļuvu patstāvīga. Varēju noiet no ceļa, jo arī tolaik kompānijas bija dažādas. Tomēr es zināju, kāds ir mans mērķis. Ko visaugstāk vērtēju vīrā? Viņa prasmi pielāgoties, jo pirmie gadi vīra vecāku mājā man bija grūti. Raimonds ir vienīgais dēls, tāpēc tiek lolots un aizstāvēts. Es ienācu svešā ģimenē bez aizstāvības. Strādāju fermā, pa naktīm adīju, lai nopelnītu un varētu bērnus izaudzināt,” spriež Ligita.
Viņa var būt lepna, ka 30 gadus vīrs ved uz visiem amatierkolektīvu mēģinājumiem. Tā ir apbrīnojama uzticība un pacietība.

Neaizmirstama sirdī paliek pirmā eglīte
Pavisam tuvu ir Ziemassvētki, kas Ligitai vienmēr bijuši īpaši, arī tad, kad tie tika noliegti. Viņa atceras savu pirmo eglīti, kad tika pārvesta mājās no bērnunama. “Kā šodien atceros, ka kaimiņos dzīvojošā Zentas tante man uzdāvināja sarkanu kleitu un matos iesēja sarkanu lenti ar baltiem punktiņiem. Bet kājās man bija galošas, tiesa - jaunas un spīdīgas. Mani aizveda uz bērnu eglīti kolhoza “Agrumi” klubā. Tur bija Salavecis, bērni spēlējās un skaitīja dzejoļus, bet es stāvēju aiz durvīm, jo man bija kauns – visiem citiem kājās bija sandales. Kad bija mana kārta iet pie Salaveča, es dziedāju “Zvaniņš skan, zvaniņš skan!”. Salavecis atnāca pie manis, samīļoja un uzdāvināja lielu lelli, kas bija gandrīz lielāka par mani. Tā bija šūta no linu audekla, lellei bija linu matu pīnes, tautas tērps un zeķes ar rakstiem. Kad mani veda mājās kamanās, spīdēja mēness un sniegs gurkstēja zem kamanu sliecēm. Es, ietīta aitādas kažokā, aizmigu un izkritu no kamanām. Mājās redzēja, ka manis nav, tāpēc brauca atpakaļ, bet es kažokā mierīgi gulēju, apņēmusi lelli. Tie ir mani spilgtākie Ziemassvētki, kas glabāsies dziļi sirdī, kamēr vien dzīvošu,” atklāj Ligita.
Tagad Ziemassvētkos ir visas lielās Zvirbuļu ģimenes svētki, kad “Avotiņos” sapulcējas visi, dāvina un saņem dāvanas, kopā dzied. “Protams, galvenais akcents tiek likts uz mazajiem. Man ir daudz mazbērnu - pieci. Grūti zināt, kā būs šogad, tomēr domāju – šos svētkus mums nevar atņemt kaut bērnu dēļ,” vēlas namamāte. Viņa secina, ka dzīve kā gudra māte māk mūs visus nesteidzīgi audzināt, nevēl tā nevienam laimi lētu, bet ļoti vēlas, lai mēs izturētu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīves skolā apliecina mīlestību

Kategorijas