Sapņojiet skaļi!

2020. gada 15. decembris 00:00

Nikolaja dzīvokļa terases margas vēl arvien rotāja kupli vīteņaugi un pelargoniju ziedi, bet tas jau nenozīmēja, ka bulgārs tur vairs nedzīvo. Savulaik viņš mani pārsteidza ar zināšanām par puķkopību un interesi par istabas augiem, kā arī ieminējās: kad aizceļošot, visvairāk pārdzīvošot par šiem augiem, kurus nākšoties atstāt, kā arī par klaidoņiem kaķiem, kas bieži nakšņoja viņa šūpuļkrēsla spilvenos. Uz veļas žāvētāja smagnēji gūlās dīvāna pārklājs ar grūti salasāmiem sengrieķu hieroglifiem. Vai tieši tāds rotāja Nikolaja dzīvokli, īsti neatcerējos, tomēr prātā nāca teiktais, ka tas ēzeļu vilnas deķis esot traki smags. Savulaik bazārā iegūts par nieka pāris eiro, lietošanā izrādījies neērts, tāpēc izmantots guļamistabā grīdsegas vietā. Loģiski, ka neko tādu uz Ukrainu Nikolajs līdzi nevestu.
Tad manu skatienu piesaistīja balto laterniņu vītene, kas vēl arvien stiepās no terases vienas malas uz otru un, saulei rietot, aicinoši izgaismojās. To visu atcerējos tik smalki, jo, tieši terases šūpuļkrēslā sēžot, klausījos Nikolaja kvēlos sapņus par Jaunzēlandi. Par Garā Baltā Mākoņa zemi, kā to nosaukuši salas pirmie iedzīvotāji maori; par salu, kur gaiss svaigs, ūdens dzidrs un dzīve skaista; kur dienvidos brīnišķi fjordi un sniegoti kalni; kur decembris, janvāris, februāris ir vissiltākie mēneši; kur termiskie avoti un mūžzaļās papardes tik lielas kā palmas…
Jāatzīst, ka Jaunzēlande nebija vienīgais mūsu sarunu temats. Nesteidzīgi malkojot tēju, mēs ilgi runājām par daudzu oficiantu mūža sapni – personisko tavernu vai kafejnīcu, par smago pielāgošanos Kipras karstajam klimatam, par pamesto suņu un kaķu likteni, par vietām, kuras šeit noteikti vajadzētu apmeklēt, un, protams, par sievietēm. Atcerējos daudz ko no Nikolaja stāstītā, lai gan ne visam noticēju. Bulgāru klausoties, itin bieži klusībā iedomājos: sastāstīt jau var visu ko, jo kuru gan te interesēs dzirdēto pārbaudīt: cik sātīgs kumoss reiz bijis noguldīts bankā, cik dārga mašīna stāvējusi personiskās mājas garāžā, cik naudas kādam aizdevis un cik atpakaļ nesaņēmis, cik cilvēkiem uzticējies un cik bieži vīlies…
Ja Latvijā es centos ieklausīties un par ticamu pieņemt gandrīz visu, ko man stāstīja, jo tā šķita pareizāk un vienkāršāk, tad šeit dzīve iemācījusi klausīties, bet dzirdēto neuztvert pārāk nopietni. Te reti kurš atklāti stāsta par notikušajām dzīves neveiksmēm, bet vairumā gadījumu sacer it kā ticamas fantāzijas: par reiz bijušu vērienīgu biznesa karjeru, par iespaidīgiem ieņemamiem amatiem un pārticīgu dzīvi, par dzimtajā pusē palikušām plašām un gaišām mājām, par dzīves netaisnību, kā dēļ to visu nācies pamest, par nelaimīgu un satriecošu mīlestību, no kuras glābties iespējams tikai otrā pasaules malā...
Apšaubīt teikto, pat tad, ja iepriekšējā dienā dzirdētais šodien izskanējis citādāk, šķiet netaktiski (turklāt ko gan es iegūtu no asākas vārdu pārmaiņas?). Tak lai jau… Šeit dzīve visus pielīdzina, ja vien nav iegūtas labas grieķu valodas zināšanas, kas ļauj strādāt dāsni apmaksātā valsts darbā. Citās valstīs iegūtie diplomi šeit reti kad spēj ietekmēt karjeru, bet, lai uzsāktu privāto biznesu, vajadzīgs ievērojams kapitāls.
Arī Nikolaja stāstos daudz kas bija sadomāts, un es nesteidzos iebilst, kad vienā tikšanās reizē viņš atklāti izrādīja savu plašo draugu loku, ko neapšaubāmi apstiprināja “Facebook” profils, bet gadu vēlāk atzinās, ka reāli pazīst tikai kādus desmit no visiem. Nesteidzos precizēt arī stāstus par apbrīnojami gudro dēlu, kurš vienā dienā mācījās Kembridžas universitātē Lielbritānijā, citā – Jeila Universitātē ASV, vēl citā – Londonas Karaliskajā koledžā, kā arī par bijušo sievu – reiz atzītu Bulgārijas skaistumkonkursa karalieni, kurai vienmēr bijis par maz uzmanības un naudas, citā stāstā – tā bija izputējuša itāļu miljonāra aizbēgusī sieva. Dzirdot tamlīdzīgus pārspīlējumus, ik reizi centos apslāpēt iekšēju smīniņu – lielīties nevienam nav aizliegts. Vai varbūt arī tie bija kādi no Nikolaja nerealizētajiem sapņiem, ko gribētos redzēt piepildāmies?
Reizēm iedomājos – vai tiešām viņa dzīve bijusi tik neinteresanta, ka jāizdomā tamlīdzīgi nieki? Varbūt, ja sapņotu piezemētāk, daudz kas arī piepildītos. Kā piemēram par mašīnu. Nikolajs tik ilgi sapņoja un runāja par “Mercedes Benz” kabrioletu dzeltenā krāsā, līdz arī viņam radās iespēja to iegādāties, tiesa, desmit gadus lietotu, bet vai gan tam šajā stāstā ir liela nozīme. Līdzīgi tas laikam jau noticis arī ar sapni par personisko kafejnīcu, tikai Nikolaja stāstā naktslokāls nācis komplektā ar tā īpašnieci Ļesju - seksīgu blondīni ar pārmērīgi dziļu dekoltē, lielu muti un allaž koši krāsotām lūpām – tā vismaz vēstīja daudzveidīgie foto Nikolaja galerijā. Ikviens, kas bija bulgāra draugu lokā, varēja izlasīt arī apstiprinošus komentārus par abu kopējo laimīgo tagadni un nākotni.
Patiesībā daudz uzmanības nepievērsu šīm pretrunīgajām un izskaistinātajām detaļām Nikolaja stāstos, jo – man tās bija mazsvarīgas, bet viņam palīdzēja veidot iecerēto tēlu – intriģējošu un noslēpumainu objektu “čomīgo Koļanu”. Tā bulgāru skaipa zvanos uzrunāja viņa draugs Tobiass - no ausu ļipiņām līdz papēžiem notetovētais kroga un iespaidīga basa īpašnieks. Vienu viņu sarunu reiz gadījās dzirdēt, jo Tobiass bija pasācis atskaitīties par katru jauno pašsacerēto hītu, bet tie pēdējā laikā viņam dzima ik pārdienas. Dziesma, kuru varētu dēvēt arī par vientuļa vilka smeldzīgajām alkām pēc mīlestības, man izsauca tirpas. Skaudri! Un biedējoši… Toties Tobiasa draudzene bija ekstāzē, jo šī dziesma veltīta viņai, kā arī vēl citas, skaitā vismaz desmit.
Stāstīšana Nikolajam padevās, tikai – laikam jau tai nebija atbalstītāju. Cik zināju, Pafosā viņam bija tikai viens draugs - kolēģis Andrejs. Viņi strādāja vienā restorānā un vienā maiņā. Laikam jau tāpēc mūsu retajās tikšanās reizēs bulgārs runāja un runāja, bet es centos sagādāt viņam to patikšanu – ieinteresēti klausīties. Arī man tā bija tīkama un nesteidzīga atkāpe no ierastās dienaskārtības.
No visa dzirdētā biju izsecinājusi: šim vīrietim patika ne tikai sapņot, bet arī valdzināt sievietes, un, laikam jau daiļā dzimuma atsaucības motivēts, viņš sevi iztēlojās par sieviešu elku. Jāatzīst, viņa harisma patiešām stāvēja pāri robustajam, ne pārāk pievilcīgajam ārējam izskatam, kas zināmā mērā intriģēja, un to noteikti bija izjutušas daudzas. Šad tad, braucot garām restorānam, kur Nikolajs strādāja par oficiantu un veica misiju “klientu piesaistīšana uz ielas”, manīju viņa aicinošo smaidu un izteiksmīgo ķermeņa valodu. Jāpiebilst, ka restorāniem, kuros strādāt izvēlējās Nikolajs, bija piecas zvaigznes un tātad – naudīgas apmeklētājas. Tādas, kuras bija kāras uz piedzīvojumiem un gatavas par tiem maksāt.
Tā kā Nikolaja “Facebook” profilā redzētie fotouzņēmumi lika domāt, ka bulgārs saimnieko “paradīzē” Ukrainā, nospriedu, ka viņa dzīvokli īrē citi, un atmiņas par mūsu kādreizējo tikšanos noliku tālākā plauktiņā. Arī lietuviete Ira ar ģimeni bija atstājusi Kipru, un manas vēlo vakaru pastaigas aizstāja rūpes par mazbērniem.
Tad ciemos atbrauca kāda latviešu ģimene un uzaicināja mūs kopīgā izbraukumā. Ap pusdienlaiku atradāmies “Corall bay” apkārtnē, tāpēc azaida ieturēšanai nācās izvēlēties kādu no tuvākajiem restorāniem. Ieteicu vienīgo, kurā reiz biju baudījusi gardas vakariņas. Kādreiz tur strādāja Nikolajs. Zināju, ka bulgārs ir aizlidojis, tāpēc mans izbrīns bija pamatots, ieraugot viņu ierastajā postenī – pie ieejas. Tikpat pārsteigts bija arī Nikolajs, jo zināja, ka esmu Latvijā. Mūsu saruna gan todien bija īsa, jo viņš bija darbā, bet es aizņemta ar ciemos atlidojušajiem viesiem. Atstājis savu vizītkarti, Nikolajs atvadījās.
Ilgi viņam nezvanīju, jo – vīrietim taču tagad bija sava dzīve. Satikāmies nejauši. Es ar bērniem pastaigājos gar jūru, Nikolajs bija nolēmis kādu līkumu izskriet. Īsajā sarunā uzzināju, ka epizode ar fotogalerijā redzamo “paradīzi” Ukrainā bijusi īslaicīga. Kādu laiciņu viņam patiešām šķitis, ka varētu Jaunzēlandi nomainīt pret ienākumiem bagātu naktslokālu krietni tuvāk, jo arī tas taču ietilpa viņa sapņu sarakstā, tomēr arvien biežāk briestošās domstarpības likušas atgriezties Kiprā. Nemitīgās greizsirdības scēnas un nekautrīgā kontrolēšana pielikusi punktu.
Diez ko nenoticēju Nikolaja bēdu stāstam, jo vēl nesen biju redzējusi saldā pārīša smaidošo dubultportretu, turklāt tepat Kiprā pie Afrodītes akmens uzņemtu. Lai izvairītos no vārdiskas pažēlošanas, apjautājos par pārcelšanos uz Jaunzēlandi – tad jau tagad visas domas pie šī sapņa realizēšanas? Nikolajs plati pasmaidīja – patiešām! Viss lēnām virzoties tajā virzienā! Kaut arī dzīve palaikam piedāvājot citas izvēles, kuras grēks neizbaudīt, brīvā oficianta vieta kafejnīcā Klusā okeāna krastā Koļanu vēl arvien gaidot un viņš soli pa solim virzoties uz šo mērķi. Jau esot noskatījis otru darbu, ja mazliet saspringšot, aviobiļetei ātri vien sapelnīšot. Viss iepriekšējais esot bijusi laba pieredze.
Šoreiz laikam jau manā intonācijā bija saklausāma skepse, vai arī – es nebiju pietiekami ieinteresēta… Tā izrādījās mūsu pēdējā tikšanās. Es īpaši nekāroju lielo sapņotāju uzmeklēt, bet viņš bija pārņemts ar naudas pelnīšanu, jo kāds sīkums – parāds par dzelteno kabrioletu vēl arvien nebija nomaksāts...
Tā pagāja klusā ziemas sezona, un pienāca marts ar “kovida” diktētajiem ierobežojumiem, kad katrs bija pārņemts ar savu dzīvi. Gar Nikolaja dzīvokli vairs nesanāca staigāt, un es par viņu pamazām aizmirsu.
Pirms pāris nedēļām iegriezos bazārā. Latviskā izpratnē tas būtu – lietoto mantu tirdziņš. Man patīk nesteidzīgi klīst starp reiz mīlētiem sīkumiem un izbalējušām, apsūbējušām vērtībām - tik neparastām, jo citai kultūrai raksturīgām. Reizēm tur var pamanīt šo to patiešām vērtīgu par gluži simbolisku cenu. Liels bija mans pārsteigums, kad labi zināmo gleznu ar Jaunzēlandes piekrasti ieraudzīju starp īpaši lētajām mantām. Divi eiro? Skatījos un neticēju savām acīm – vai tā patiešām ir tā pati, ko man reiz dāvināja Ira un ko es vēlāk atdevu Nikolajam? Kā tā nokļuvusi šeit? Vai viņš patiešām būtu izpārdevis savu mantību?
Atgriezusies mājās, izlēmu papētīt sociālos tīklus - gan jau kādā no tiem būs atrodams gan Nikolaja vārds, gan atbildes uz maniem jautājumiem. Meklēšana daudz laika neaizņēma. Viņa “Facebook” profils nepārprotami vēstīja: septembra sākumā bulgārs Jaunzēlandē apprecējies ar kādu tumšmati, un nelielās kāzu svinības noritējušas nelielā, baltiem ziediem rotātā kafejnīcā okeāna krastā. No mūsu īsās sarakstes vēlāk uzzināju, ka Nikolaja tagadējā sieva ir bijusī “Mis Oklenda” un viņas vīrs šķiroties sievai atstājis kafejnīcu Klusā okeāna krastā. Tagad to pārvaldot abi jaunlaulātie kopā.
Tā ka, mīļie, sapņojiet skaļi! Varbūt arī jūsu sapņiem lemts piepildīties!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sapņojiet skaļi!

Kategorijas