Izejot caur tumsu, novērtē gaismu

2020. gada 18. decembris 00:00

1166

Galgauskā dzīvojošā dzejnieka Mikus Rotavota dzīve ritējusi kā pa viļņiem – te augšā, te lejā, te skarbs vējš triecis laivu pret klintīm, te to izmetis krastā. Tiesa, pēdējos gados ūdeņu nemiers pierimis un dzīve ieņēmusi krietni līdzsvarotākus vaibstus. Par piedzīvoto, pārdzīvoto un atziņām mūsu saruna.
“Esmu dzimis Cēsīs, kur arī mācījos un dzīvoju kopā ar diviem brāļiem – viens vecāks, otrs jaunāks. Bērnība aizritēja pilsētas centrā Rīgas ielā. Turpat ir pils dārzs un pilsdrupas, kur mums bija štābiņi un dažādas palaidnīgas izklaides. Protams, puikas līda visur, kur nedrīkst. Vecāki bija ļoti jauni - 20 gadu vecumā viņiem jau bija visi trīs dēli,” stāsta Mikus.
- Nereti tiek secināts, ka bērni savu ģimenes modeli veido līdzīgi vecākiem.
- Man ir četri bērni. Divi dēli dzīvo ar manām iepriekšējām draudzenēm, ar kurām man bija ilgstošas attiecības. Tagad mums ar sievu laulībā ir divi bērni. Iepriekšējo attiecību izjukšana lielā mērā ir skaidrojama ar manu aizraušanos ar alkoholu un narkotikām. Neliegšos, bija tāds posms manā dzīvē. Tagad varu teikt, ka acīmredzot katram savs ceļš ir jāiziet. Man bija jāiziet caur purgu, lai kaut ko saprastu. Cilvēks, kas to nav piedzīvojis, nevar neko daudz par to zināt un izprast. Manuprāt, zināšanās par atkarību ietilpst arī pieredze. Es redzu un atpazīstu cilvēkus, kuriem ir šīs problēmas. Turklāt, izejot caur šo bedri, esmu arī kaut ko ieguvis. Svarīgi ir to pamanīt. Protams, līdz ar ieguvumiem līdzi nāk arī ne tik labas sekas. Pieļauju, ka to dēļ esmu stresaināks, ātrāk sadusmojos un iekarstu. Tomēr varu teikt, ka tagad pārsvarā esmu iekšēji mierīgs un priecīgs.
- Ne visi spēj izkļūt no atkarības valgiem. Kā tev tas ir izdevies?
- Ja skatās plašāk - ne tikai vienas dzīves posmā, tad nākas secināt, ka kāds tajā bedrē arī paliek. Man bedres izdzīvošana līdz pašam dibenam rada sajūtu, ka esmu izdzīvojis vairākas dzīves ar visām galējībām. Kad esi ticis laukā no tās bedres, tad var ieiet pilnīgi citādā dzīvē.
- Kas liek vai palīdz celties, kad esi bedres dibenā?
- Arī tad, kad klupu un cēlos, manī vienmēr ir bijis tas lāga Mikus, kādu mani pazīst. Jā, esmu dzēris nedēļām un mēnešiem, bet pļēgurošanā nekad nezaudēju sevī cilvēku, sirds gaišumu. Ja ir mīlestības pilna sirds, tā par sevi atgādina, lai agrāk vai vēlāk ļautu rāpties no bedres laukā. Kad strādāju Cēsīs bārā, tolaik lietoju arī amfetamīnu, kas rada enerģiju un domu skaidrību. Nevajag ne ēst, ne dzert, var negulēt vairākas naktis. Reiz uz bāru atnāca drauga māsa, kura mani bērnībā bija auklējusi. Viņa bija nodzīvojusi vairākus gadus Anglijā, tāpēc interesējās, kā man klājas. Atklāti stāstīju, ka nekā laba jau nav. Viņa noklausījās un teica: “Baigi dīvaini, Miku, jo es tevi atceros – atšķirīgu no citiem. Tevī bija kaut kas citāds – starojošs, varēja sajust prieku. Un pēkšņi man te stāsti… Kur ir palicis Mikus?” Un vēl viņa jautāja: “Vai tu novērtē to, kas tev ir?” Tas man bija kā belziens ar beisbola nūju! Kā zibens spēriens man radās atbilde – man ir rokas, kājas un galva, jūtas, bērns… Tas bija dīvaini, es četras diennaktis negulēju un domāju. Vienā no negulētajām naktīm izlasīju mistiķa Ošo grāmatu, ko man iedeva mamma, un tas bija sākums citam ceļam. Kopā ar draugu, kam bija līdzīgas problēmas, mums sākās ezoteriski garīgs ceļojums, kas pavēra citu skatījumu uz pasauli. Bija sajūta, ka visu laiku esmu staigājis ar masku, kā tas notiek tagad, un pēkšņi tā ir noņemta, varu brīvi elpot tīru gaisu.
- Tomēr no atkarības nav tik viegli atbrīvoties kā dažkārt šķiet vai vēlas.
- Alkoholisms ir slimība, ko pārvarēt ir grūti. Cilvēks var gadiem nedzert, bet pietiek izdzert glāzi degvīna un viss sākas atkal no jauna. Par sevi varu teikt, ka es nebiju alkoholiķis, lai gan daudz lietoju grādīgos dzērienus. Tas nozīmē, ka es varu pārtraukt. Neesmu atkarīgs ne no smēķēšanas, ne no alkohola, ne no narkotikām. Ja vēlos, varu uzsmēķēt vai iedzert, bet man vairs nav vēlmes vairākas dienas staigāt reibumā. Man mājās ir vīns, varu izdzert vienu glāzi un viss. Tagad man ir citi mērķi. Tiesa, sākoties šim dzīves posmam, iepriekšējais dažkārt par sevi atgādināja.
Bet parādījās dzeja un tēlains pasaules redzējums. Tā bija kā kliedziens, lai attīrītos. Pats izprintēju dzejoļus un saliku nelielā grāmatiņā, kuras nosaukums bija “Klizma”. Tajā atspoguļojās zaimi, tumsa, caur kuru biju izgājis. Tie bija kā vēmekļi, kas nav vajadzīgi citiem, bet man pašam, lai attīrītos.
- Kas notika tālāk?
- Es uzzināju par Bruknu, priesteri Andreju Mediņu un nolēmu doties turp, lai tiktu galā ar sevi. Izdzēsu sevi sociālajos tīklos, atslēdzu telefonu, un pēkšņi manis it kā vairs nebija. Ar stopiem braucot, vakarā jau biju Bruknā, kur nodzīvoju četrus mēnešus. Es darīju visu, kas bija vajadzīgs, gāju uz lūgšanām, lai gan neuzskatu sevi par kristieti. Kalpoju misēs, arī bērēs un kāzās. Tas posms bija drausmīgi grūts un brīnišķīgs vienlaikus. Bija daudz jāstrādā, jāpārcieš iekšējs lūzums, bet Bruknā es sapratu lielu gudrību – varu izdarīt ļoti daudz, ja daru.
Atgriezies no Bruknas, gribēju sākt strādāt kā visi. Neizdevās, nav tas man. Nevēlos liekuļot, bet gribu būt tāds, kāds es esmu. Sāku dzīvot Druvienas Pērlē nomaļā mājiņā, kurā dzīvoja sieviete ar saviem bērniem. Viņai vajadzēja palīdzēt, bet mums nebija tuvu attiecību kā pārim. Cik nu pratu, remontēju māju un ievilku elektrību – tas bija mans pirmais šāda veida darbs. Pēc 10 mēnešiem pārcēlos uz dzīvi mežā turpat netālu pie draugiem viņu īpašumā. Otrajā meža dzīves gadā uzcēlu mazu mājiņu. Tā atrodas skaistā vietā mežā, un tur es sajutu kaut ko tādu, ko iepriekš nekad nebiju jutis. Mežā dzīvoju piecus gadus, pēdējos divus – kopā ar sievu un bērniem. Tā bija mūsu izvēle – atteikties no visām ērtībām. Kādu laiku nebija pat elektrības, uzlādējām akumulatoru, lai būtu gaisma. Ūdens – no upes un no avota. Gatavojām uz gāzes plītiņas. Siltumam – raķešu krāsniņa. Viss tapa no nulles, tika izmantots mežā pieejamais – malka, kokmateriāli (paša gāzti un pēcāk gaterī zāģēti). Tiesa, ne viss uzreiz izdevās, nācās arī pārtaisīt. Tomēr, domājot par vajadzību bērniem apmeklēt skolu, nolēmām atrast dzīvesvietu tai tuvāk. 14.novembrī apritēja gads, kopš dzīvojam Galgauskā. Un pirmajā naktī šajā mājā sievai piedzima meitiņa.
- Esi beidzis Priekuļu tehnikumu, iegūstot lauksaimniecības uzņēmuma komercdarbinieka specialitāti. Nebija vēlmes studēt?
- Man bija pilnīgi skaidrs, ka augstskolā nestāšos. Arī ar iegūto specialitāti man nav bijusi vairs nekāda saskare. Teicu draugiem, ka studēšu tikai tad, ja zināšu, ko gribu apgūt un sasniegt. Tagad es zinu – gribu mācīties dzīvi, patieso dzīvi, cilvēkus, sevi. Tā, protams, ir pašmācība, bet man arī nav vajadzīgi dokumenti par tādas vai citas programmas apguvi. Mani vairāk interesē saprast, ko es varu un kas es esmu; kāpēc es esmu šajā dzīvē un esmu tieši tāds; kāds ir mans Dieva dotais uzdevums.
Vecāmamma ir stāstījusi, ka bērnībā daudz esmu runājis par Dievu. Kad viņa man jautāja, kas es būšu, kad izaugšu, atbildēju – būšu Dieva dēls. Varu teikt, ka es arvien sevī jūtu tiecību uz garīgo un patieso.
- Vai esi atradis atbildes uz saviem jautājumiem?
- Jā, esmu atradis daudzas atbildes. Savā studijā “Klausāmnami”, ierunājot mūsdienu apgaismības filozofa Valda Šteina grāmatu, atklāju viņa atziņu par divām pasaulēm. Viena ir īstā pasaule, kurā esmu es un citi cilvēki, un ir fiktīvā pasaule, kurā fiziskā persona kļūst par personu ar savu personas kodu. Tā ir uz papīra, nevis dzīvē. Esmu radošs cilvēks, tāpēc man grūti pieņemt fiktīvo pasauli - tā mani atgrūž.
Jā, man ir sava filozofija, bet atzīstu, ka man daudz kas ir jāatmet no tās savas filozofijas. Ja filozofija nav balstīta zināšanās, tad tā ir tukša salmu kulšana. Daudz augstāk vērtējamas ir zināšanas, kad saproti, nevis ir savs viedoklis. Nereti viedoklis ir tikai kaut kāds spriedums, iespējamība, variants. Mani tie neinteresē. Cenšos atbrīvoties no savas liekulības. Tas nav vienkārši. Piemēram, šodien es saku, ko domāju. Bet, iespējams, rīt domāšu citādi, jo nekas nestāv uz vietas. Būtu dīvaini, ja pēc pieciem gadiem sastaptu cilvēku ar tiem pašiem spriedumiem. Tas nozīmētu, ka nav bijusi attīstība. Dzīve ir kā dzeja - pilna ar dažādiem tēliem.
- Kā pats uzskati – esi dzejnieks?
- Varētu teikt, ka manī mīt dzejnieks. Katrā ziņā es tā jūtos. Esmu vai neesmu, vajadzētu spriest pēc maniem dzejoļiem. Tiesa, neesmu tāds dzejnieks, kas katru dienu sēžas rakstīt. Mana dzeja ir kā dzīve, kurā notiek dzejoļi. Bija gan laiks, kad rakstīju bieži un daudz, bet tad es nolēmu, ka rakstīšu tikai tad, kad varu pateikt ko jēgpilnu, kas būtu dodošs, kaut kas tāds, ko ir vērts dot citiem. Man ir paša veidota dzejoļu grāmatiņa “silTUms klātESošs”, kas iespiesta drukātavā 200 eksemplāros. Tās visas ir dāvinātas cilvēkiem. Esmu sapratis, ka tagad šo krājumu vēlos sagatavot nopietnāk. Pasaulē palaistā krājumiņa dzeja nav noslīpēta. Tagad esmu dzejoļus rediģējis, tie ir arī tulkoti angļu un krievu valodā. Dzejoļus ierunāšu trīs valodās, un būs klausāmgrāmatas, kurām pats būšu izdevējs. Krājumu “silTUms klātESošs” es jūtu kā tādu, ko ir vērts dot pasaulei. Manuprāt, tā ir vērtība.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izejot caur tumsu, novērtē gaismu

Kategorijas