Gaļu pārstrādā pelmeņos

2020. gada 18. decembris 00:00

2303

Saimniekošanu Signe un Artūrs Ceļmilleri sākuši ar vecāku atbalstu, bez kura būtu bijis grūti vai pat neiespējami.
“Atnācām uz Tirzu no Apes novada, jo vīrs ir no tās puses, savukārt es no Litenes. Šīs ir vīra dzimtas mājas. Viņa mamma nopirka pirmās piecas gaļas govis, un mēs arī uzreiz pamazām sākām ar gaļas liellopiem. Gāja grūti. Sākumā, piemēram, nebija atbilstošas tehnikas. Vajadzēja izmantot pakalpojumus, piemēram, barības sagādāšanā, pļaušanā, presēšanā, līdz paši laika gaitā nopirkām traktoru, protams, ar tēva atbalstu. Ar grūtībām, bet mēs esam virzījušies uz priekšu. Sākām ar 5 lopiem, bet deviņu desmit gadu laikā mums jau ir 80 gaļas lopi. Tie mums ir krustojuma lopi, nav tīršķirnes. Pēc mūsu novērojumiem, liellopu cena kvalitatīvi izaudzētiem krustojuma 7 līdz 8 mēnešu veciem bullīšiem “Liellopu izsoļu namā” ir tāda pati kā tīršķirnes liellopiem. Tīršķirnes saimniecības mērķis ir izaudzēt vaislas materiālu, bet tā pieprasījums nemaz nav tik liels, un beigās tāpat nonāk “Liellopu izsoļu namā” Neretā,” skaidro Signe.
Teliņi dzimst visu gadu
Abi ir apmierināti par iespēju saimniekot laukos, jo paši sev ir saimnieki un savu laiku var plānot paši. “Patiesībā saimniekošana laukos mums sākās spontāni. Es pirms tam strādāju pašvaldībā. Aizgāju prom no darba pašvaldībā, kad notika novadu reforma. Toreiz vīrs teica, lai eju prom no darba, jo bija nepieciešama palīdzība saimniecībā: papīru lietas, darbs pie lopiem. Mēs jau cenšamies ar visu tikt galā divatā,” saka Signe.
Savukārt Artūrs piebilst, ja viņš, piemēram, vasarā strādā pie barības sagatavošana ziemai un kāda govs tajā laikā dzemdē, viņš nevar vienlaikus būt klāt arī pie lopa. “Ir cilvēki, kuri stāsta, ka lopi paši dzimst un viss ir jauki. Jā, šādus pasaku stāstus var stāstīt, bet dzīvē tā nav. Ja līdzi neskatās, tad arī nekas prātīgs nesanāk, jo pārāk daudz procentuāli tiek zaudēts teļu vai pat mammu,” zina teikt Artūrs.
Signe skaidro, ja, piemēram, ārā pūš auksts, brāzmains vējš un šādos laika apstākļos dzimst teļš, bet neviena nav klāt, viņš sasalst. “Teļi dzimst visu gadu, bet nākotnē plānojam taisīt sezonālo lecināšanu, lai dzemdības būtu vienā noteiktā laikā. Ja turpināsim paplašināties, tad tas noteikti būs jādara, jo ir grūti, ja teļi dzimst visu gadu, - visu laiku jāseko līdzi. Ja līdztekus vēl taisām pelmeņus, tad fiziski to nevarēsim visu paveikt. Tagad arī ir viena grūsna govs. Teliņam jābūt janvārī,” stāsta Signe.

Par pelmeņiem doma bija jau labu laiku
Signe stāsta, ka cena gaļas liellopiem sākusi kristies pirms aptuveni četriem gadiem, un Covid-19 pielika arī punktu tam, ka tagad 8 līdz 9 mēnešus veci teļi ir lielās govs cenā.
“Sanāk par velti tos audzēt. Bet, tā kā par pelmeņiem doma mums jau bija sen, tad sapratām, ka jāsāk darīt tagad, un redzēs, kas sanāks. Laika gaitā mums ir izveidojusies sadarbība ar pārstrādes cehu Rīgā, kur ražo garšīgus pelmeņus. Viņi mums jau ir taisījuši pelmeņus, bet no medījuma gaļas, jo vīrs ir mednieks. Sapratām, ka varētu pelmeņus gatavot arī no mūsu teļu gaļas. Ir atšķirība, kā garšo pelmeņos alnis un kā teļš,” stāsta Signe.
Savukārt Artūrs skaidro, ka finansiālajā ziņā, pārstrādājot teļa gaļu pelmeņos, var nopelnīt tik, cik varēja dabūt pirms pāris gadiem, kad cena nebija kritusies. “Ja kādreiz par bullīti varēja dabūt 1000 eiro, tad tagad 500 līdz 600 eiro. Otra lieta - uzpircēji tagad grib apmēram 250 kilogramus smagus teļus, bet kā var būt uz atšķiršanas laiku 250 kilogramus smagi teļi? Tad jau viņi jāmērdē badā! Mums ir 350 kilogramus smagi, bet tik lieli teļi nevienam nav vajadzīgi. Mēs cenšamies lopus labi barot, visu izdarīt maksimāli labi, lai būtu viss kvalitatīvi, bet beigās esam zaudētāji. Ja mēs atdosim uzpircējiem 250 kilogramus smagus teļus, tad tie mums no mammām jāatšķir 4 līdz 5 mēnešus veci. Tas nozīmē sabojāt ganāmpulku - mammas, un tam savukārt nākotnē ir sliktas sekas – sabojāti tesmeņi. Bet mēs negribam sabojāt savu ganāmpulku tikai tāpēc, ka šobrīd tirgū ir šāds pieprasījums - vajag mazos teļus, jo esam virzījušies uz to, lai to izkoptu. Mēs teļus atšķiram no mammām 7 līdz 8 mēnešos, kad teļš dzīvsvarā ir 300 līdz 350 kilogramus smags. Var pārdot, bet cena uzreiz ir mazāka. Līdz ar to arī bija jāsāk domāt par citu risinājumu,” stāsta Signe un Artūrs.

Pieprasījums – pārsteidzoši labs!
Tagad viņi kārto visu nepieciešamo dokumentāciju ar Pārtikas un veterināro dienestu, lai varētu sākt nodarboties ar mobilo tirdzniecību. Abi skaidro, ka tas nozīmē: sākumā apzina pasūtījumu, bet pēc tam plāno, kuru teļu vest uz kautuvi Cēsīs. “Mums pašiem ir iegādāta arī sava lopu piekabe, un, kad nepieciešams, arī aizvedam lopu uz kautuvi. Tad gaļu nogādājam pārstrādes cehā Rīgā. Tiklīdz pelmeņi gatavi, izvadājam tos pircējiem. Pašlaik mazus iepakojumus nepārdodam, jo nav vēl sakārtota uzglabāšana. Tiklīdz pelmeņi ir gatavi, uzreiz izvadājam pircējiem. Pašlaik piedāvājam kasti ar astoņiem kilogramiem pelmeņu, kuri safasēti pa puskilogramam. Kastē ir 16 paciņas,” stāsta Signe un Artūrs.
Vislielākā interese par pelmeņiem ir no rīdziniekiem, bet interesējas arī vietējie. “Zvanīja arī kāda sieviete no Tukuma un, zinot, ka tik tālu pelmeņus nevedīsim, lūdza, lai aizvedam viņas tēvam uz Vecpiebalgu,” stāsta Artūrs.
Arī viņiem pašiem ļoti garšo ne tikai sava izaudzētā liellopu gaļa, bet arī pelmeņi. Signi izbrīna tas, ka citi gaļas liellopu audzētāji uzturā nelieto savu izaudzēto gaļu. “Bet tas taču ir tik ekskluzīvi, ka vari ēst savu izaudzēto gaļu! Veikalā pērkam gaļu tikai tad, ja sagribas cūkas cauraudzīti,” saka Signe.

Ganāmpulks kļūs lielāks
Ieceru nākotnei viņiem netrūkst. Tagad gan abi ietur piesardzīgu pauzi, jo ir neziņa, kāda būs situācija valstī ar Covid-19. Labprāt startētu kādā projektā, jo lopiem nepieciešams būvēt nojumi un izveidot ziemas laukumu. “Uzrakstīsim projektu, apstiprinās, tad būs jāīsteno, bet kā lai zinām, kāda būs situācija? Savs finansējums taču arī ir jāliek klāt,” skaidro Artūrs.
Bet par vienu gan viņi ir pārliecināti – ganāmpulks noteikti kļūs arvien lielāks. Savukārt pievērsties citām saimniekošanas nozarēm laukos viņi nevēlas, jo nav tā labākā pieredze. Vienu brīdi mēģinājuši audzēt bioloģiskos rudzus, kurus tālāk deva “Ķelmēniem”, bet šādiem graudiem ir neadekvāti zema cena.
Artūrs skaidro, ka zemnieks, kurš nodarbojas ar konvencionālo lauksaimniecību, hektārā var izaudzēt trīs četras reizes vairāk graudu nekā bioloģiskais. “Cena šiem graudiem ir apmēram 100 eiro tonnā. Bioloģiskajam maksā – 200 eiro. Tas nozīmē, lai bioloģiskajam būtu adekvāta cena, tad būtu jāmaksā 400 līdz 500 eiro par graudu tonnu, bet tā jau nav. Un beigās esi muļķis, ja bioloģiski audzē graudus,” uzskata Artūrs un piebilst, ja viņi nebūtu sākuši domāt par citādāku veidu, kā realizēt gaļu, tad tāpat kā bioloģisko graudu arī liellopu audzēšana viņiem būtu tikai kā vaļasprieks.
Signe un Artūrs saka lielu paldies savam kaimiņam Aivaram. Lai arī viņa kopā ar vīru tiek galā ar gandrīz visiem darbiem, tieši kaimiņš visus šos gadus viņiem palīdzējis, kad bijis nepieciešams. “Viņš tiešām ir Dieviņa dots kaimiņš! Mums sniedz lielu atbalstu un ir ļoti atbildīgs,” priecājas Signe.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gaļu pārstrādā pelmeņos

Kategorijas