Kur atrast spēku vistumšākajā laikā?

2020. gada 23. decembris 00:00

1965

Gulbenē dzimusī un uzaugusī Aija Greiema (dzimusi Kupuršmite) kopā ar savu ģimeni, diviem bērniem jau 13 gadus dzīvo ASV, Mičiganas štatā. Aija Amerikā ir piepildījusi savu sapni - likusi lietā Latvijas Universitātē iegūto teoloģes izglītību. Pati stāsta – ne uzreiz ļāvusies domai par kalpošanu, jo cīnījusies ar dažādām iekšējām atrunām, nav varējusi noticēt saviem spēkiem un turklāt pati sev pārmetusi par dažādiem dzīves klupšanas brīžiem, līdz ļāvusi savai sirdij pieņemt, ka Dievs neaicina tikai svētos, Dievs aicina visus.
Sākumā viņa bijusi saistīta ar Detroitas draudzi, kur spēlējusi ērģeles un vadījusi dievkalpojumus kā lajs (draudzes loceklis, kas nav ordinēts). Tur viņa jutusi labu gaisotni. Aija kļuva sertificēta kapelāne Bronsona slimnīcā Kalamazū, kur sniedza garīgo atbalstu slimajiem un paliatīvajā aprūpē esošajiem pacientiem un viņu ģimenes locekļiem. Pastorālās kalpošanas pieredze bija nepieciešama, lai nokārtotu ordinācijas eksāmenu. Nu jau kopumā 10 gadus viņa ir luterāņu mācītāja. Šobrīd sešus gadus Aija ir latviešu draudžu gane Kalamazū (kurā ir apmēram 240 draudzes locekļi) un Lansingā (kura skaitliski līdzinās lielai ģimenei).
Aija saka – mācītāja viņa tagad ir jau ilgāk, nekā iepriekš Latvijā bijusi žurnāliste. Viņa savulaik ir strādājusi gan laikraksta “Dzirkstele” redakcijā, gan izdevumā “Latvijas Vēstnesis Plus”. Taču baznīca Aijai vienmēr bijusi pirmajā vietā kopš agras jaunības. “Teoloģiju sāku studēt uzreiz pēc vidusskolas pabeigšanas Gulbenē. Teoloģija man bija kā pirmā mīlestība,” viņa saka.

Ir sava māju un latviskuma “saliņa”
“Svešā valstī es varu kalpot latviešu valodā un būt noderīga – tā man ir Visuma un Dieva dāvana, iespēja. Kalpošana likusi man pašai augt, un esmu sevi arī lauzusi. Nav bijis viegli. Mēs visi viens otram esam “ievainotie dziedinātāji”: ja man sāpējis, es vairāk jutīšu tavas sāpes; ja man ir rētas, tad es būšu saudzīgāks arī pret tavējām rētām. Un tas man ir devis spēku kalpošanai. Pa šiem 10 gadiem mūžībā esmu izvadījusi 120 cilvēkus. Tie ir cilvēki, ar kuriem ir veidotas attiecības. Tie nav man sveši cilvēki. Tā ir tā grūtākā daļa – no katra atsveicināties, katram līdzi iedot mīlestībā pateiktus vārdus. Kalpošanas darbs liek ieraudzīt dzīvē citas vērtības. Kāds spēka gados varbūt ir bijis pilns ar egoismu, cīnījies un strīdējies par sīkumiem, bet te viņš ir paliatīvajā aprūpē. Tu turi viņam ūdens glāzi ar salmiņu vai aizsien viņam kurpes, jo pats cilvēks vairs nevar... Tādā brīdī savstarpējās sarunas ir jau pavisam citā dimensijā. Tu turi otram roku un zini - varbūt pēdējo reizi. Tas ir skaistākais, ko mēs viens otram varam izdarīt – blakus būt. Nevis ar gudru padomu vai atbildēm, bet ar savu klātbūtni, siltumu, mīlestību. Un tas, protams, ietekmē mani kā cilvēku. Būtībā garīdzniecība ir ārkārtīgi skaists darbs un arī ārkārtīgi grūts. Un, ja godīgi, arī ļoti vientuļš. Tev ir citi jāiedrošina, stiprai jābūt, bet pašai sevī varbūt ir pilnīgi lauskas, sava tumsa, sava neziņa, savi jautājumi. Tā man bijis bieži. Es gan esmu centusies būt godīga savā kalpošanā. Savos sprediķos neesmu slēpusi arī savus jautājumus. Draudzes cilvēkiem esmu ļāvusi saprast, kas notiek manī, pat ja tā ir bijusi neziņa vai vājuma brīži. Es gribu būt īsta! Un tā laikam ir tā uzticības atslēga man ar savējiem un saaugšana ar viņiem,” stāsta Aija.
Viņa saka: “Tagad šeit ir manas īstās mājas, te ir mana “drošā saliņa”, šie cilvēki ir mana Latvija.” Viņas darbs un kalpošana lielākoties ir latviešu valodā, izņemot bēres vai kādreiz laulības, kristības. Reti ir dievkalpojumi angļu valodā. Un visas tās latviskās tradīcijas – pīrāgi un tagad piparkūkas – arī tur ir. Un maizītes cepšana! “Latvietes, kurām ir 80 un 90 gadu, šeit joprojām cep saldskābo maizi no ierauga, kas viņām līdzi ir nācis no Latvijas. Viņas to ieraugu ņēma lupatiņā sev līdzi, caur bēgļu nometnēm. Katrs izceptais klaipiņš šeit īstenībā ir Latvijas maize! Latviskā vide starp cilvēkiem, kuri te turas kopā, ir ļoti izteikta,” stāsta Aija.
Viņa piebilst, ka tieši ASV ir tikusi pie savā dzīvē pirmā latviešu tautas tērpa. To viņai uzdāvinājusi Detroitas latviete, kura pati ir audusi un šuvusi šo tērpu brūni zaļās krāsās. Tas ir zemgalietes tērps. Tagad katros svētkos viņa velk savu tautas tērpu.
Aija ir lepna par to, ka viņas draudzes uztur saikni ar tautiešiem dzimtenē, piemēram, mazā Lansingas draudzīte tur bēdu par luterāņu draudzi Tirzā. Katru gadu uz Ziemassvētkiem Tirzas draudzei no Amerikas tiek sūtīta nauda, lai sniegtu atbalstu svētdienas skolai vai nepieciešamu lietu iegādei, vai trūcīgo atbalstam. Savukārt Kalamazū draudze ir līdzīgu atbalstu sniegusi Kurzemē, zupas virtuvēm Rīgā. Aija saka – atbalsts ir bijis ilgstošs un finansiāli nozīmīgs. Taču jāņem vērā, ka ASV latviešu kristīgās draudzes noveco. Jaunā paaudze ir jau integrējusies Amerikā un vairs tik labi nezina latviešu valodu, līdz ar to arī latviskā kultūra viņiem ir svešāka.

Un baznīca atdzimst pēc ugunsgrēka
Aija bija pārņēmusi Kalamazū draudzi, kad tā gāja cauri krīzes laikam, un viņa gribēja sadziedināt to, kas bija salūzis.
“Mums jau sāka veikties labi, bet tad notika nelaime. Tas bija pagājušā gada 8.jūlijs - pirmdienas vakars pēc skaistas, saulainas vasaras dienas. Es biju ārā. Mans telefons bija palicis telpās. Kad atgriezos tur, redzēju, ka man ir desmit neatbildēti zvani! Zvanījusi Kalamazū draudzes priekšniece. Atzvanīju. Un viņa teica: “Aija, es stāvu pie mūsu baznīcas. Tā visa ir liesmās!” Nākamajā rītā es agri izbraucu uz turieni. Es biju pie gruvešiem. Tāda sajūta, ka sadedzis tavs darbs. Baznīca bija pašu latviešu rokām uzcelta, veltījot tam atelpas brīžus pēc darba vai brīvdienās. Viņi paši sakrāja naudu celtniecībai no pieticīgi nopelnītā, strādājot noliktavās, rūpnīcās. Tas bija laiks, kad Kalamazū katrs tūkstošais iedzīvotājs bija latvietis. 1961.gadā dievnams, kas domāts 250 dievlūdzējiem, tika iesvētīts. Ēka bija no ķieģeļiem. Tajā rītā, kad kopā ar diviem pērminderiem iegājām izdegušajā dievnamā, sajūta bija - kā nokāpt kapā. Kad sirds uz mirkli apstājas cerēt, kad nolaižas rokas, kad sirdspuksti vien klusi jautā: kā mums tālāk būt, kā tālāk dzīvot? Tādā sāpju brīdī atbilžu vēl nav. Viss ir pārāk tumšs, lai spētu redzēt, kur spert nākamo soli. Pirms gada, skatoties uz nodegušo dievnamu, man sāpēja dažādos līmeņos – bet laikam visvairāk sāpēja tas, ka nekas šajā dzīvē nav pastāvīgs un noturīgs. Nekas nav izkontrolējams, mūžīgi rokās noturams. Pat dievnams! Viss ir gaistošs, viss ir mums tikai uz mirklīti, tikai mazlietiņ rokās iedots. Iedots mums uz laiku mīlēt, iedots mums uz laiku kopā paieties, iedots mums uz laiku gādāt, bet tad viss ir jāmācās palaist. Atlaist. Kā putns debesīs jāpalaiž otrs cilvēks, bezrūpīgie gadi, veselība, spēks, dzīve pati. Nekas nav noturams. Dievnama nodegšana man skarbi atgādināja visus manus zaudējumus, arī nesen pārciestās veselības problēmas. Un mani pārņēma neizskaidrojama vientulības sajūta, kas mani vajāja mēnešiem ilgi. Tāda sajūta, ka dzīve paņem pārāk daudz, pārāk ātri. Tāda kā pārinodarījuma, netaisnības sajūta manī gruzdēja. Bet tad tu kādā brīdī saproti - pelnu kaudzīte jau ir mūsu labākā skolotāja. Pelnu kaudzīte māca par pašu būtiskāko, nesagraujamo. Pelnu kaudzīte atgādina mums par Dievu. Kad viss pazūd, Viņš paliek. Tajā rītā pēc ugunsgrēka man vajadzēja ieiet sakristejā. To vietu vairs nevarēja pazīt... Vienīgais, kas mums palika neskarts pēc ugunsgrēka, bija sudraba trauki, kas lietoti dievgaldam, un kristāmais trauks - sudrabs ugunī nedeg. Un tad nu kārtējo reizi, kad visu zaudē, tu redzi, ka ir kas tāds, kas nesadeg. Ka ir vērtības dzīvē, kuras ir pašas svarīgākās,” saka Aija.
Dzīve mūs palaikam noliek tādā tukšā, klajā vietā, sāpīgā vietā, kur viss jāsāk no jauna. Kur dzīvei jāuzticas no jauna. Un tur nu Aija bija kopā ar draudzi. Visu laiku viņa sev jautājusi: kā tālāk vest draudzi caur šo izmisumu? Pati sev viņa vaicājusi, vai būs spēks turpināt kalpošanu.
Draudzē Aija saklausījusi – nedrīkst padoties! Baznīca bija apdrošināta līdz vienam miljonam ASV dolāru. Tā bija summa, par kādu tika dota iespēja uzcelt jaunu dievnamu uz draudzes zemes. Šobrīd apņemšanās tiek īstenota. Latviešu meitene, kurai ASV pieder savs arhitektu birojs, uzskicēja, kāda būs jaunā baznīca. Tā būs savienota ar latviešu biedrības namu, kurš arī atrodas uz draudzes zemes. Jaunais dievnams būs neliels – 100 dievlūdzējiem – un izskatīsies kā kapela. Ēka būs ar latviskiem motīviem. Draudzei ir līgums ar būvnieku un arhitektu firmu, ka līdz 2021.gada jūlija beigām dievnamam jābūt gatavam. “Šis ir bijis mūsu draudzei transformējošs laiks. Un pa vidu vēl nāca Covid-19. Taču baznīcas celšana mums, draudzei, ir tāda kā cerība. Cilvēks, manuprāt, vispār dzīvo no maizes, ūdens un cerības. Atņem vienu no tā visa, un cilvēks mirst,” saka Aija.
Lieliska bijusi sajūta, kad 1.decembra rītā sākās jaunā dievnama būvēšanas darbi, tagad jaunajai ēkai jau ielikti pamati. Šovasar Covid-19 dēļ draudze tuvumā topošajai baznīcai zālājā noturēja dievkalpojumus. Jūlijā, kad bija pagājis tieši gads pēc ugunsgrēka, notika dziedinošais dievkalpojums. Daži tajā piedalījās klātienē, citi attālināti caur tiešraidi. Aija aicināja cilvēkus uzrakstīt savas lūgšanas par draudzi, citam par citu, par sevi un mācītāju. Visas šīs lūgšanas Aija ielika lādītē, kura tiks ievietota jaunās baznīcas altāra grīdas pamatos. Aija savai draudzei teikusi: “Mēs jauno dievnamu celsim vienīgi un tikai uz lūgšanām.”
Viņa zina – šodienas Kalamazū draudze vairs nav tik liela, kāda tā bija, kad tika uzcelta pirmā baznīca. Tā ir arī novecojusi. Aija apzinās – draudzei spēka ir kļuvis mazāk, taču apņemšanās tāpēc nav kļuvusi mazāka. Un tas dod spēku arī Aijai.

Ziemassvētkus svinēs ārā pie egles
Kalamazū draudze šoreiz Ziemassvētkos pulcēsies pie savas topošās baznīcas pamatiem, pie greznotas augošas egles, kura pirms 25 gadiem atvesta no Latvijas un iestādīta Amerikā. Simboliski, ka, degot baznīcai, egle ir apsvilusi, bet izdzīvojusi. “Mums būs gaismas svētbrīdis. Pie eglītes būs nolikta silīte. Tas būs mūsu altāris. Būs iedegtas lāpas. Mēs dziedāsim Ziemassvētku dziesmas. Būs neliela uzruna. Mēs iesim no tumsas uz gaismu. Tas būs simboliski draudzei un man pašai,” stāsta Aija.
Viņa neslēpj, ka tāpat kā tautieši Latvijā redz un izjūt Covid-19 pandēmijas sekas. Viņa ir pavadījusi mūžībā pēdējo nedēļu laikā divus draudzes locekļus, kurus uzveikusi šī slimība. Jaunākajam bija 67 gadi. Aija stāsta, ka Mičiganas štatā ar šo vīrusu ir saslimuši jau gandrīz pusmiljons cilvēku un 11 000 cilvēku miruši. Katru dienu klāt nākot apmēram 4000 jaunu saslimšanas gadījumu. Kopumā Mičiganas štatā dzīvo 9,5 miljoni cilvēku.
Kā mierināt saslimušos, izmisušos? Aija saka – viņa kā garīdzniece izvairās dot tukšus solījumus vai izmantot dežūrfrāzi: “Viss būs labi!” Kādam būs, kādam nebūs labi. Tik dabiska esot vēlme cilvēkam, kurš ir grūtā situācijā, palīdzēt un “uzlikt vieglu plāksteri”, bet neuzmanīgi teikti vārdi sāpi var padarīt vēl dziļāku, var iegriezt rētās vēl vairāk. Atrast mierinājuma vārdus viņu tuviniekiem ir ārkārtīgi grūti, kāpēc vīruss, kas citam nav devis nekādus simptomus, otram ir maksājis dzīvību. Tas ir ārkārtīgi sāpīgi.
“Kad esmu tur, kur cilvēkam ir grūti, saku pēc iespējas mazāk. Grūtā brīdī otra fiziskā klātbūtne ir vienīgais, kas mums katram vajadzīgs. Ne gudri vārdi, ne frāzes. Sajūta, ka savā grūtumā neesmu viens, ir būtiskākais, ko viens otram varam dot. Arī Ziemassvētki par to atgādina. Mateja evaņģēlijā teikts: “Redzi, jaunava būs grūta un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls (tulkojumā no ebreju valodas: Dievs ar mums)". Jēzus vārds ir Imanuēls. Viņš liecina par nedalīto Dieva klātbūtni, kuru mēs varam piedzīvot. Klātbūtne ir dziedinoša. Ja es tam ticu, ka Dievs ir ar mani, tad tas nozīmē, ka es kopā ar Dievu eju cauri visam, ko dzīve noliek manā priekšā. Un es nezinu, kurp mēs aiziesim. Un es nezinu, kāds iziešu visam cauri. Bet kopā ar tevi, Dievs, es varu iziet cauri visam. Ne velti mēs svinam Ziemassvētkus vistumšākajā laikā, naktī. No tās tumsas nevar izvairīties, nevar aizbēgt, tai var tikai cauri iziet kopā ar Dievu, kopā ar Mīlestību. Bet tajā tumsā, mūsu katra dzīves tumšākajā laikā, atspīd viena maza zvaigzne, viena cerība, kurai man jāseko. Un, kad tai sekoju, es nonāku līdz brīdim, kad kaut kas skaists, labs, svēts manī piedzimst… Un tad nāk Ziemassvētki,” teic Aija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kur atrast spēku vistumšākajā laikā?

Kategorijas