Kādreiz cilvēki visu laboja, nevis ārā meta, arī attiecības

2020. gada 23. decembris 00:00

1442

Kādreiz cilvēki visu laboja, nevis ārā meta, arī attiecības

Šie Ziemassvētki būs citādāki – atzīst beļavietis Valdis Skopāns, kurš pēdējos 20 gadus pie kuplās ģimenes bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem vienmēr ieradies kā Ziemassvētku vecītis. Arī savos nu jau 84 gados viņš tam spēku atrastu. To apliecina ar viņa mazdēls Dāvis Žuks, kurš palīdz vectēvam “sariktēties” sarunai ar “Dzirksteli” caur “WhatsApp”.
Tehnoloģijas Valdi nemulsina, viņš ir gatavs iet līdzi notiekošajam. Savukārt mazdēls apliecina, ka vectēva dzīves pieredze mazbērniem ir pat ļoti svarīga. Valda un sievas Olgas mūža gadi aizvadīti dzimtajā Beļavā. Gandrīz 40 gadi nostrādāti vadošā amatā, tomēr viens no lielākajiem sasniegumiem ir šogad godam sagaidītā Dimanta kāzu jubileja. Kāzas tika svinētas tālajā 1960.gadā.

Dubļi līdz potītēm gana norūda
“Tas bija patiešām interesants laiks. Es biju tikko atgriezies no armijas un sāku strādāt vietējā saimniecībā, kur strādāja arī Olga. Kopīgajā darbā arī sākām vairāk viens otru iepazīt, iesākām arī vietējā deju kolektīvā dejot kopā. Tā kā pazīstami jau bijām kopš pamatskolas gadiem, kur gājām vienā klasē un sēdējām netālu solos viens no otra, tad ilga tā domāšana nebija. Tiktāl iepazināmies, ka pienāca laiks arī apprecēties,” smaidot atceras Valdis.
Viņš nāca no ģimenes, kurā auga kopā ar vēl septiņiem brāļiem un trim māsām. Viņš bija ceturtais jaunākais. “Atceros - bērnībā no pieciem gadiem jau cūkas bija jāgana; kad palika deviņi gadi, tad bija govis jāgana un kaimiņu saimniecībā dārzeņu vagas jāravē. Darbam biju norūdīts,” stāsta beļavietis.
Viņš saka – jaunākie mazbērni vagas mazāk redzējuši, jo tagad esot modernāki laiki. Tagad arī ne visi piedzīvo to, ka uz skolu katru dienu jāmēro vairāku kilometru ceļš. “Man tas bija pusotrs kilometrs, Olgai tie bija trīs kilometri. Un nebija svarīgi, vai lietus lija vai sniegs krita. Ceļi toreiz bija tādi, ka pavasaros līdz potītēm dubļos bija jābrien, bet jaunajiem tas bija sīkums. Arī tas tikai norūdīja mūs.”

Katram jaunajam pārim jāuzceļ māja
Pēc kāzām 1960. gadā ar sievu Olgu paši tika galā ar pirmajiem kopīgās dzīves izaicinājumiem. Lai arī Olga bija vienīgais bērns savā ģimenē, ne viņas, ne Valda kuplā ģimene nevarēja dot lielus ieguldījumus jaunlaulātajiem.
“Savas dzīves veidošana bija vien pašu darbs. Abi ar sievu strādājām un nopelnījām. Tā arī varējām abi sākt veidot savu dzīvi, arī pamatkapitālu uzkrāt. Protams, peļņa nebija tik liela, bet arī dzīves dārdzība nebija kā šodien. Toreiz maizes klaips bija par 12 santīmiem, bet tagad viss ir 5 vai 6 reizes dārgāks. Bet jāatzīst, ka tagad arī sešas reizes vairāk cilvēki pelna.”
Pirmie gadi pēc kāzām dzīvoti Olgas dzimtajās mājās. “Mums gan nebija nekādu problēmu padzīvot tur, bet daudzās ģimenēs tādas rodas. Es uzskatu, lai viens otram netraucētu, katrai jaunai ģimenei ir jāuzceļ sava māja,” stāsta beļavietis.
Laimīgas sagadīšanās pēc sievas māja atradusies vietā, kur toreiz tika uzsākti meliorācijas attīstības darbi. Individuālajām mājām, kas atradās ap ciematiem, tika izteikti piedāvājumi tās nojaukt un dot līdzekļus jaunas mājas būvniecībai. Tāda sistēma toreiz sešdesmitajos gados bija visā valstī. “Tā mēs sākām būvēt paši savu māju, daļu sedzām paši, daļu meliorācijas attīstības veicēji. Tā arī sākām dzīvot Beļavas ciematā. Tur dzīves apstākļi bija daudz vieglāki, bija gan ūdensapgāde, siltumapgāde, gan kanalizācija,” atceras Valdis.
Kad iesākam runāt par laulībā aizvadītajiem 60 gadiem, Valdis saka, ka grūti tos pāris vārdos noraksturot. Mazdēls Dāvis steidz papildināt: “Tā pat nav dāvana, bet tas ir liels ieguldītais darbs.” Lai arī ikdienā ir strādāts daudz prom no mājām, daudz laika veltīts sabiedriskajiem darbiem. “Sieva rūpējās par visu – gan saimniecību, gan bērnu audzināšanu. Ģimenes pavards gūlās uz viņas pleciem.”
Valdis skaidro, ka ģimenes dzīvē, nekad nebūs tā, ka viss ir tikai balts vai melns. “Vienalga, vai tie ir seši vai sešdesmit gadi, kas nodzīvoti, svarīgi, lai abi prastu kopā pārdzīvot visus pārpratumus un viens otram reizēm piedot. Kādreiz cilvēki visu laboja, nevis pirka jaunu. Taisnība ir arī, ka tam, kurš nepazīst pagātni, tam nav arī nākotnes. Pagātne ir jāciena un jāgodā - bez tās mēs nevaram. Tajā mēs varam izanalizēt kādas kļūdas, to, kas bijis labs, kas slikts, un to var pieņemt nākotnei. Ja kļūdas neatzīst, tad tā iešana uz priekšu ir grūta, tad katram sanāk iet uz savu pusi.”

Ar savām rokām celts bērnudārzs un estrāde
Valdis pēc Stāmerienas tehnikuma absolvēšanas sāka strādāt kolhozā ,,Vienība,, par brigadieri, pēc neilga laika viņu ,,paaugstināja,, par kolhoza priekšsēdētāju. Amatā bija gandrīz 40 gadus līdz kolhozu ēras beigām. Viņam ļoti tuva bija būvniecība, pats sākumā organizēja un vadīja Beļavas tautas nama būvniecību, ko vietējie bez atlīdzības pie bijušā zirgu staļļa uzbūvēja.
Sieva Olga bija pirmā tautas nama vadītāja. 1971. gadā Beļavā Valdis piedalījies vietējā bērnudārza celtniecībā. Tas vēlāk bija darbavieta Olgai, tajā tika vesti arī pašu bērni Inese un Sarmis. Inese vēlāk tieši šajā vietā strādāja 25 gadus par vadītāju un mūzikas skolotāju. Visi septiņi mazbērni ir Beļavas bērnudārza absolventi. Šobrīd ,,Ābolīši,, ir pagasta pārvaldes ēkā, kas arī uzcelta pēc Valda iniciatīvas.
Viņam tuva arī kultūra, pats projektēja estrādi Pilskalnā. “1978. gadā cēlām estrādi. Tā bija pilnībā mans projekts. Toreiz visu domājām, lai vietējie varētu gan atpūsties, gan strādāt, gan bērnus laist dārziņā. Jā, padomju gadi bija gan zināms diktatūras laiks, bet nevarēja atkāpties no veicamajiem uzdevumiem. Es kā saimniecības vadītājs zināju, ka varēšu realizēt savu produkciju, bija valsts pasūtījums, bija skaidra cena un apjomi. Tagad vadītājiem sirmas galvas no tā, ka nezina, vai būs noiets precei un vai varēs izdzīvot. Valstij vajadzētu daudz vairāk domāt par uzņēmējiem un iesaistīties ar sistemātisku atbalstu.”

Gan glābšanas riņķis, gan “dakteris bērziņš”
Laulībā ar Olgu izaudzināti divi bērni – dēls Sarmis un meita Inese. “Paldies Dievam, bērni man ir ļoti labi. Dēls izvēlējās profesiju “mēbeļu ražošanas tehnologs”, viņam ir privātuzņēmums, kurš nodarbojas ar koku pārstrādi. Arī meita strādā par vadītāju, tikai viņai ir garīgi grūtāks darbs. Viņa ir pedagoģe un šobrīd strādā par vadītāju Jaungulbenes bērnudārzā. Gan bērni, gan mazbērni paši izvēlējušies savas profesijas. Jebkura profesija ir jāuzlūko no tās puses, cik tā ir pieprasīta.” Valdis atzīst, ka var saskatīt lielas atšķirības laikā, kad viņš uzauga, ar to, kā aug šobrīd bērni. “Kad es gāju skolā, lai arī bieži pārkāpu noteikumus, tomēr disciplīna bija svarīga. Tagad redzu, ka bērni paši visu nosaka. Bieži liekas, ka bērni pat dzīvo “virs skolotāju galvām”. Tas īsti nav labi, jo bērnos ieaug tā pārliecība, ka viņš pats visu var darīt, kā grib un ka ne par ko nebūs dzīvē jāatbild. It kā par viņa lietām atbildēs kāds cits. Protams, izvēlēties savu ceļu gan ir labi. Es nevienam mazbērnam neesmu teicis, lai nemācās to vai neiet tur,” saka Valdis.
Valda un Olgas abu ikdienas prieks ir septiņi mazbērni un četri mazmazbērni, no kuriem jaunākajam ir četri mēneši.
Beļavā dzīvojošais Dāvis atzīst, ka laikam visbiežāk satiek Valdi un Olgu jeb papu un vecmammu, kā sauc viņus ikdienā. “Opis ir lielākais palīgs mums visiem. Viņš vienmēr ir devis padomus un izglābis tur, kur vajadzējis, lai arī es neesmu bijis tas paklausīgākais. Viņš man ir bijis gan kā glābšanas riņķis, gan “dakteris bērziņš”. To, cik vectēvs var izdarīt, es vēl aizvien nevaru. Ja kopā ejam dienu nostrādāt mežā, otrā rītā viņš saka: vajag turpināt, - lai gan man jau visi muskuļi vēl sāp,” atklāj mazdēls Dāvis.
Dzimtas mājās vienmēr ir gaidīti bijuši visi. “Vecmamma vienmēr parūpējas, lai mums ir pusdienas, vakariņas. Te esam pabaroti, sačubināti,” saka Dāvis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kādreiz cilvēki visu laboja, nevis ārā meta, arī attiecības

Kategorijas