Džordžs un Dafne

2020. gada 23. decembris 00:00

Džordžam ir 92 divi gadi, un Havjers ir viņa personīgais asistents. Tas ir daudz prestižāks amats, salīdzinot ar sociālā aprūpētāja darbu. Personīgajam asistentam nav ne konkrētu pienākumu, ne plāna. Viņš zināmā mērā kļūst par draugu, jo kopā ar savu aprūpējamo pavada vairākas stundas brīvā laika. Personīgo asistentu klients izvēlas pats.
Džordža sievai Dafnei ir 88 gadi, tomēr viņas veselības stāvoklis prasa vairāk uzmanības. Rūpes par viņu uzņēmies Džordžs, turklāt sievas aprūpē iesaistījis veselu speciālistu komandu. Lielbritānijā sociālā joma ir labi sakārtota. Pie Dafnes vakaros nāk 23 gadus vecs puisis, kurš ar viņu spēlē prāta spēli. To izdomājis Džordžs, lai sievai neattīstītos "alcheimers" un demence.
Dārziem ieskauto trīsstāvu namu, kurā dzīvo Džordžs un Dafne, varētu nosaukt par viesnīcu senioriem. Tajā ir apmēram 40 dzīvokļi, plaša un skaista priekštelpa ar krāsainiem krēsliem, gaiši koridori, un pats galvenais – nodrošināta ēdināšana. Pirms “kovida darbojies restorāns, kur visi nama iedzīvotāji gājuši ēst pusdienas, tagad personāls maltīti piegādā dzīvokļos. Piektdienas kā ierasts ir zivju dienas, sestdienās pusdienas ir ļoti bagātīgas, bet svētdienās - brančs (brokastis un pusdienas kopā). Virtuve tur ir izcila, ar kvalitatīviem ēdieniem, tomēr Džordžs ar tiem izrīkojas pa savam – pašu gardāko atstāj Pipas suņiem. Pipa ir Dafnes personīgā asistente no Metodistu baznīcas draudzes. Vizītē viņa ierodas divu simpātisku pekiniešu pavadībā. Uz suņiem atvēlētajām ēdienu bļodiņām Džordžs jau ir uzrakstījis abu vārdus un uzzīmējis smaidiņus. Šādā veidā viņš pateicas Pipai par sniegto palīdzību.
Kad Havjers pirms diviem mēnešiem Džordža rokās ieraudzījis mobilo telefonu, nodomājis – vai tiešām tagad man viņam nāksies mācīt ar to rīkoties? Bet Džordžs izturējies kā mazs bērns, kurš nevienam nedod savu iemīļoto lācīti. Havjers vairākkārtīgi piedāvājis palīdzēt, bet Džordžs spītīgi rāvis roku ar telefonu uz savu pusi: es pats! Viņš izdrukājis tālruņa lietošanas pamācību un centies pats visu saprast. Ar pirkstiem izspaidīt visas telefonā atzīmētās izvēlnes nav nemaz tik vienkārši, tāpēc Džordžs izmanto mobilo telefonu kociņu un rīkojas ar to gana ātri. Viņš apguvis gan “WhatsApp”, gan “Google” un tieši šādā veidā sazinoties arī ar Havjeru. Tā kā Havjera pienākumos ietilpst arī brīvā laika kopīga pavadīšana, vakaros viņi parasti pētot telefona iespējas.
Ilgus gadus strādājot sociālajā aprūpē, Havjers apguvis vienu: arī šiem nespējīgajiem cilvēkiem ir jādod iespēja izvēlēties! Nevis vienkārši pasniegt jau sataisītu kafiju ar pienu, bet pagatavot to Džordža klātbūtnē. Aiziet ar šo pusgatavo kafijas tasīti līdz krēslam, kurā sēž Džordžs, un viņa klātbūtnē no mazas piena kanniņas pamazām, lēnām liet klāt pienu, līdz sirmgalvis saka: stop! Uz apakštasītes zem krūzītes allaž jāatrodas salvetei. Lai izvairītos no lieka cukura daudzuma, kafijas saldināšanai viņš lieto saharīna tabletes.
Agrāk Džordžs ēst gatavojis pats, turklāt ar lielāko prieku un izdomu. Divdesmit gados, ko pavadījis Spānijā, viņš ļoti iecienījis tortilju. Tās pagatavošanā Džordžs izglītojis arī Havjeru.
Recepte nudien ir vienkārša un iekārdināja arī mani. Sakapā trīs novārītus kartupeļus un vienu sīpolu, nedaudz apcep olīveļļā. Tad sakuļ sešas olas, pievieno nedaudz sāli un pārlej apceptajiem kartupeļiem un sīpoliem. Kad redzams, ka maisījuma apakša jau savilkusies, lai viegli apceptu arī virspusi, pannai virsū uzliek šķīvi un visu apgriež otrādi, līdz pusgatavais sacepums izkritis uz šķīvja. Tad to ērti ieslidina atpakaļ uz pannas, lai apceptu otru pusi.
Džordžam patīk dažādi jauninājumi, tāpēc viņš ar prieku pieņēmis Havjera ieteiktās brokastis – ar cukuru pārkaisītu biezpienu ar krējumu. Džordžs to labprāt ēd kopā ar kafiju. Diemžēl Lielbritānijā labs biezpiens atrodams ne katrā veikalā. Arī Dafne ar to labprāt mielojas desertā.
Vēl viens “kovida” laika ēdiens, ko Džordžs labprāt pieņēmis no Havjera - ķiploku dzēriens. Sasmalcina vienu ķiploka daiviņu, klāt pievieno divas tējkarotes medus un sulu no izspiesta puscitrona. Visu kārtīgi samaisa un pārlej ar aukstu ūdeni. Džordžs to labprāt lietojot, un nesen smaidot atzinies: “Tu zini, Havjer, es jūtu, ka tas ķiploku dzēriens man ļoti palīdz!”
Džordža biogrāfija varētu būt labs materiāls kādam britu rakstniekam, jo bagāta ar pārsteidzošiem un dramatiskiem notikumiem.
1957.-1958.gadā Lielbritānijas valdības uzdevumā armijas sastāvā Džordžs nosūtīts uz Malaiziju, kur tolaik noticis pilsoņu karš. Malaizijas ziemeļos no Taizemes plūduši iekšā bēgļi - speciāli iesūtītas bandas. Lielbritānijai un NATO blokam ticis dots rīkojums pasargāt Malaiziju no šīm klejojošajām lojālo komunistu grupām. Angļus Malaizijas džungļos tolaik izmetuši kā desantu no helikopteriem, lai viņi tur veidotu infrastruktūru – izcirstu džungļus, būvētu ceļus. Valdība, protams, par šo atbalstu bijusi pateicīga, jo Malaizija tolaik atradusies uz nabadzības sliekšņa, viss vēl tikai veidojies. Diemžēl pārtikušie angļi uz vietējiem skatījušies no augšas, un tas izraisījis virkni konfliktu. Džordžs gan draudzējies ar vietējiem, tāpēc jau pašā sākumā nonācis opozicionāra statusā.
Tolaik nebijis arī speciāli apmācīta medicīniskā personāla dzīvei džungļos, vien pāris vietējie zaldāti feldšera pienākumu veikšanai. Tāpēc neviens nespējis iedomāties, kādus draudus var radīt džungļi. Neko nezinājuši arī par parazīttārpiem, kas dzīvo upēs un pat caur biezo zābaku ādu spēj ielīst cilvēka ķermenī un tur vairoties. Džordžam arī nācies iepazīt šīs šausmas, kas neapšaubāmi radījušas nopietnu saslimšanu. Tikai tad, kad galvenais virsnieks devies atvaļinājumā, viņš dabūjis atļauju izbraukt uz Malaizijas dienvidiem, kur ekonomiskā attīstība bijusi straujāka un medicīna attīstītāka. Divas dienas viņš pavadījis vilcienā, līdz ticis hospitālī, kur ārsts atzinis: Džordžs nevar turpināt dienestu, jo tas viņam būtu jau nāvējoši. Uz Lielbritāniju viņu aizsūtījuši ar pēdējo karakuģi (pēc tam transportēšanā iesaistīja lidmašīnas). Brauciens nebijis viegls.
Lielbritānijā valdības militāristi nepieņēmuši Malaizijas ārsta uzstādīto diagnozi un izlēmuši, ka Džordžs nav izdienējis. Viņu diskvalificēja. Džordžs to ļoti pārdzīvoja un vēl joprojām nespēj samierināties ar piedzīvoto netaisnību. Pieticis šajos džungļos nocīnīties trīs gadus, lai saņemtu labu militārista pensiju. Pēc Džordža aplēsēm, viņš ir zaudējis apmēram 150 000 mārciņu. Viņš gan mēģinājis sniegt apelāciju tiesā, bet tiesa iedalījusi valsts pārstāvētu advokātu, kurš diemžēl neizrādījis īpašu ieinteresētību. Tolaik Džordžam nebijis līdzekļu, lai noalgotu privāto advokātu. Valsts pārstāvētais advokāts par lietas būtību sācis interesēties tikai trijos naktī, kad piezvanījis Džordžam uz viesnīcu un pieteicis no rīta ierasties tiesas sēdē Kardifā. Viņa likteni lēmuši trīs tikpat neieinteresēti cilvēki – tiesnesis, civilais tiesas piesēdētājs un militārais ārsts. Tā kā advokāts nebijis pienācīgi sagatavojies, Džordža prasība tikusi noraidīta.
Pirms tam Džordžs pusotru gadu strādājis Rietumāfrikas republikā “Gold coast”, kas tagad zināma kā Gana, kur sapieru vienības sastāvā atmīnējis Otrā pasaules kara laikā izveidotās amerikāņu karabāzes paliekas. Amerikāņi tolaik bija izvēlējušies šo vietu – starpposmu starp Eiropu un Ameriku – kā visdrošāko vietu munīcijas uzglabāšanai. Munīcija bijusi noglabāta purvā, kastēs, lai vēlāk to izmatotu Ziemeļāfrikas atbrīvošanai, īpaši – cīņai par Suecas kanāla kontroli Ēģiptē.
Liktenis Džordžam bijis labvēlīgs, jo ļāvis nesalūzt un izdzīvot šajos pārbaudījumos, turklāt iedevis viņam daudz vairāk – apbrīnojamas prāta spējas. Džordžs ieguvis trīs augstākās izglītības. Astoņdesmitajos gados viņš Lielbritānijā studējis biznesu un menedžmentu, kā arī līdztekus ieguvis inženiera dizainera diplomu. Trešo diplomu ieguvis, kad 1995.gadā 67 gadu vecumā uzsācis mācības Lielbritānijā un 77 gadu vecumā pabeidzis mācības akadēmijā Spānijā.
Džordža darba karjerā viens no nozīmīgākajiem amatiem – “Yanbu” pilsētas izveides, attīstības un uzturēšanas direktors. 1980.gadā viņa vadītajai firmai ticis uzticēts Arābu Emirātos izplānot un uzcelt jaunu pilsētu. Lai uzceltu šo pilsētu, darbā pieņemti tūkstoš cilvēki. Džordža vadībā bijuši četri departamenti. Šis apjomīgais darbs aizpildījis piecus Džordža mūža gadus.
Ar Dafni Džordžs apprecējies 26 gadu vecumā un ne mirkli nav nožēlojis šo soli. Dafne ir viņa mūža mīlestība.
Parasti no rītiem Džordžs sēž pie loga salonā un vēro, kā ārā rosās uz brokastīm atsteigušies dzīvnieciņi. Tur saskrien vāveres, atcilpo pa kādam zaķim, atlido dažādi putni... Džordžs ar prieku stāsta Havjeram, ko kurš ēd. Reizēm arī Dafne apsēžas klubkrēslā iepretim logam un skatās, kā lidinās putniņi, kā knibinās gar barotavu. Tad viņi nesarunājas, vien Džordžs maigi saņem Dafnes roku, un abi klusējot lūkojas laukā.
Iespējams, tieši šie mirkļi Džordžu rosinājuši gleznot putnus. Pie sienas dzīvojamajā istabā pamazām veidojas viņa gleznu galerija. Krāsu izvēli un stilu ietekmējusi kāda itāļu izcelsmes gleznotāja. Protams, arī viņam pašam ir nopirkta gleznošanas tehnikas grāmata. Džordžam patīk eksperimentēt. Pašlaik viņš glezno ar krāsainajiem zīmuļiem, tomēr vēlas apgūt arī akvareli, mājās viņam ir dažādas paletes. Pašlaik viņš glezno Tenbiju – vienu no skaistākajām Pembrokšīras piekrastes pilsētām, bet pirms tam uzgleznojis pilsētu – varbūt kādā attēlā vai filmā redzētu, bet drīzāk jau nosapņotu. Ar lielām mājām un torņiem. Un Latvijas karogu. Tā taču Rīga! Kad es par savu atklājumu pasaku Havjeram, viņš piekrītoši pamāj ar galvu: “Jā, tā interesanti...”
Kādā rītā, kad Havjers ieradies, guļamistabas durvis bijušas ciet. Krietni nobažījies, viņš ielūkojies sirmgalvju istabā. Abi gulējuši tik ciešā un nevainīgā bērna miegā... Džordžs liegi apskāvis sievu, Dafne maigi saritinājusies vīra pusmēness ielokā. Aizkustinoša idille, kurai bijis bail pat uzpūst dvašu. Havjers labu laiku klusiņām sēdējis lielajā istabā, līdz Džordžs pamodies. Sirmgalvis izskatījies gluži noraizējies, ka nokavējies, bet pāris dienas vēlāk dalījies ar Havjeru savās pārdomās: kas notiks, ja viņš aizies pirmais, kas būs ar Dafni? Tajā bijusi saklausāma nopietnība un… nenovēršamība. Varbūt tieši šajā apjausmā meklējams spēks, kāpēc Džordžs vēl arvien turas? Uzmana, atbalsta, lutina, mīl…
Tepat pie sliekšņa ir Ziemassvētki, kas arī Dafnes un Džordža mājās ienesīs prieku. Pie viņiem ciemos atlidojusi mazmeita, kura dzīvo un strādā Ņujorkā zinātniskā firmā, kas ir iesaistīta “Pfizer” vakcīnas veidošanā. Viņa savlaicīgi ieradusies Lielbritānijā, lai pēc četrpadsmit dienu pašizolācijas Ziemassvētkos droši varētu apskaut savu vecomāti un vectēvu. Kas gan vēl var būt skaistāka, sirsnīgāka un brīnumaināka dāvana par šo? Īsts Ziemassvētku brīnums!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Džordžs un Dafne

Kategorijas