Galgausnietes mūžs kā dziesmas skan

2020. gada 30. decembris 00:00

1277

Kas to lai zina – neviens nav skaitījis, cik dziesmu izdziedājusi galgausniete Meta Lēģere nu jau vairāk nekā 90 gados. Protams, dziesmas bijušas dažādas – smeldzīgas, liriskas, romantiskas un priecīgas kā pati dzīve, kurā skan gan darba smagums, gan bēdas rūgtums, gan dejotprieks un pāri visam - mīlestība, patiesa un neatkārtojama.
Dziesma allaž devusi spēku Metai likt savu bēdu zem akmens, lai palīdzētu un sniegtu atbalstu citiem, lai ar smaidu nogludinātu attiecības un tajās valdītu miers, saticība.

Vēlas saglabāt bagātu dziesmu pūru
Nesen M.Lēģerei kopā ar Galgauskas tautas nama ansambļa vadītāju Ingu Zomerovsku radusies iecere iedziedāt kaut daļu no bagātā dziesmu pūra, lai tas tiktu saglabāts. Viņa zina senas dziesmas, kuras vairs nedzird. “Varbūt neviens neklausīsies šīs dziesmas, tomēr spriežam, ka ir vērts tās apkopot un atstāt kā sava laika liecības. Man tādu ir daudz. Piemēram, ļoti skaista ir dziesma par puisi, kurš devies tālu prom no mājām, bet, pēc ilgiem gadiem atgriezies, viņš savus mīļos vairs neatrod. Nezinu ne mūzikas, ne vārdu autorus šīm dziesmām, bet senāk tās dziedāja,” stāsta Meta.
Tagad ar pavisam citām melodijām dziesmu kamolu tin abas Metas meitas – Ineta un Daiga, znots Vilnis, mazdēls Roberts un mazmeita Beate. Vai dziedātājs būs arī mazmazdēls, to gan vēl nevar zināt. Mazbērni apguvuši vijoles un klavieru spēli, kurā noderēja vecmāmiņas palīdzība. “Kā man patīk vijole! Ne velti mana mīļākā dziesma ir “Vijolnieks”. Tā ir mana sirdslieta, jo vijoli spēlēja vectēvs, brālis, vecākās māsas vīrs un dēls,” akcentē M.Lēģere. Lai mazmeita Beate tiktu laikā uz mūzikas skolu Gulbenē, vajadzēja braukt no rīta ar autobusu, kaut stundas bija tikai pulksten 13.00. Tā kā vecāki strādāja, bērnu vadāšanu uzņēmās Meta.
Kur sācies pavediens dziesmu kamolītim? Meta ir pastarīte septiņu bērnu ģimenē, kas dzīvoja Lejasciema “Oldermaņos”. Māja ir saglabājusies, bet neviens tajā vairs nedzīvo, un no lielās ģimenes ir palikusi viņa viena pati. “Mātei ļoti patika dziesmas, tāpēc dziedāja visi bērni. Viņa arī spēlēja cītaru. Vienīgi tēvs jeb paps, kā viņu saucām Cīruļu ģimenē, nedziedāja, bet bija klausītājs. Mēs dziedājām arī tad, kad bijām noguruši pēc darba. Saimniecība bija prāva, tāpēc vajadzēja strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kad gulējām gubenī, bez dziesmas nevarējām aizmigt, lai gan bijām cēlušies jau trijos. Agrāk jau nebija nekādas tehnikas, visu darījām ar rokām. Un, protams, dziedājām visos ģimenes un radu saietos. Dažkārt kaimiņi pēc tam stāstīja, ka klausījušies mūsu dziedāšanā kā koncertā, jo dziedājām uz balsīm,” atceras M.Lēģere.

Laimi rod saticībā un mīlestībā
“Mēs bijām ļoti laimīgi būt visi kopā un svinēt ģimenes lokā. Tā bija Ziemassvētkos, kad kamanās ar zvaniņiem pie zirga loka braucām uz Lejasciema baznīcu un pēc tam mājās dziedājām eglītes sveču gaismā. Mums bija savas Ziemassvētku dziesmas, kādas tagad vairs nedzied. Tā bija arī citos gadskārtu un ģimenes svētkos. Lieldienās mums pagalma vidū bija kārtīgas šūpoles. Staba galā tika nostiprināts rats, pie kura ķēdēs bija sēdeklīši, lai uzreiz varētu šūpoties četri bērni,” stāsta Meta.
Tiesa, ja ir iespējas, viņa labprāt piedalās saviesīgos pasākumos ārpus mājas. Tomēr klusi Ziemassvētki arvien ir mīļi. “Gan bērnībā, gan tagad ticu, ka ir kāds augstāks spēks. Ja man ir grūti vai ļoti kaut ko vēlos, es palūdzu Dievu, un viņš mani uzklausa. Protams, vispirms ir jāpadomā, jo ir vērts lūgt tikai pašu svarīgāko, galvenokārt – veselību,” atzīst Meta.
Viņai vienmēr svarīga bijusi ģimene. “Bijām kupla ģimene, bet mīļi cits pret citu. Paps nedzēra, nesmēķēja. Vienmēr jutām vecāku sirsnību un mīlestību. To esmu saglabājusi kā visdārgāko mantojumu,” saka seniore.
Acīmredzot tas noteicis mūža drauga izvēli un 56 gadus laulībā. Nejauša tikšanās kaimiņu mājā kļuva liktenīga, jo tikko no dienesta atgriezies puisis Imants uzreiz iekrita Metai sirdī. “Man viņš ļoti patika! Un visu mūžu ir paticis, nekad nav bijusi pat doma par kādu citu,” atzīst Meta.
Imants bija kluss, bet abiem patika dejot. Saistīja arī interese par teātri, par dziedāšanu, Meta un Imants dziedāja Galgauskas korī. “Neviena teātra izrāde nenotika bez mums, bija pat pastāvīgas skatītāju sēdvietas,” viņa atklāj.
1957.gadā Meta un Imants kāzas svinēja Galgauskas ambulancē, kur bija jaunās sievas darbavieta. Tās bija pieticīgas, jo ne kolhoza agronoms Imants, ne sanitāre Meta neko daudz nenopelnīja. Jaunā ģimene iekopa sakņu dārzu, audzēja govi, aitas, cūku, lai varētu iztikt. Tika piešķirta istaba, pēc laika – vēl otra istaba mājā, kurā mitinājās četras ģimenes. Cieši kopā desmit gadi visiem aizritēja saticībā. “Saticība ir mana lielā vēlēšanās un prasme. Tur sagaidījām abas meitas, un vīramāte atnāca pie mums dzīvot,” atceras M.Lēģere. Kad radās iespēja, Imants nopirka “Dzintarus”, kur Meta ar meitu Inetu dzīvo joprojām. Imants jau vairākus gadus ir aizsaulē.
Lai gan Inetai un Daigai ir septiņu gadu starpība, abas ir tik līdzīgas, ka nereti tiek uzskatītas par vienaudzēm vai pat dvīnēm. Turklāt šo iespaidu vēl pastiprina abu dalība vokālajā ansamblī un amatierteātrī. Bija arī laiks, kad sieviešu vokālajā ansamblī dziedāja Meta un Ineta, bet Daiga bija vēl maza. “Tas ir jau iedzimts. Bez dziedāšanas – nekādi. Savukārt Imants spēlēja teātri, tāpēc arī skatuves gēni acīmredzot ir iedzimti. Man gan tēlošana nepadodas, tur ir jābūt kaut kam iekšā,” secina Meta.

Tieši darbs dod prieku
Lejasciemā Meta dzīvoja līdz 1949.gadam, kad viņu aicināja strādāt Galgauskas bērnudārzā Torņkalnā. Tomēr pēc divu gadu darba bērnudārzā jaunā sieviete aizgāja, jo nebija viegli tikt galā ar prāvu pulciņu mazo draiskuļu, kas bija vecumā no 1,5 līdz 6 gadiem. Pēc tam viņa 20 gadus bija sanitāre Galgauskas ambulancē, kur strādāja līdz pat ambulances slēgšanai. Lai gan pensija bija nopelnīta, Meta nevarēja mierīgi sēdēt mājās, tāpēc iekārtojās par apkopēju patērētāju biedrības veikalā Galgauskā.
Ineta uzsver, ka tieši darbs dod prieku mātei. “Es domāju, ka Dievs mani redz, tāpēc neatteiks, ja man būs vajadzīga palīdzība. Un tā tas arī ir: neviens man līdz šim nav atteicis, ja ko lūdzu,” teic Meta.
Viņai vienmēr patikušas puķes. No to aprūpes, smaržām un skaistuma Meta smeļas enerģiju. Ineta secina, ka pie puķēm mamma kļūst it kā cits cilvēks. “Tagad jau vairs it kā nevajadzētu dārzu, bet ko tad no rīta piecēlusies darīsi? Esmu darba cilvēks, bez darba nevaru nevienu brīdi. Tā ir ierasts kopš bērna kājas. Bijām seši pļāvēji, kas stājās vālā viens aiz otra: paps, brālis, trīs māsas un es. Lai gan par mani piecus gadus vecākai māsai būtu jāiet pļaut, viņai šis darbs diez ko nepatika, tāpēc samainījāmies. Man bija tikai 11 gadu, kad sāku pļaut ar izkapti. Kā šodien atceros pļavu, kur man patika būt, nevis slaukt govis un barot cūkas. Reizēm gan bija tā, ka šķita – varētu nokrist pēdējā vālā un palikt turpat guļam. Tiesa, svētdienās nestrādājām. Papa paņēma grāmatu un gāja ganos, lai bērni var ilgāk pagulēt,” atceras M.Lēģere.

Beidzot ir laiks rokdarbiem un ekskursijām
Pēckara gados tālāk mācīties viņai nebija iespēju, lai gan bija vēlme apgūt lietišķo mākslu, darināt skaistas lietas. Nācās iztikt ar adīšanas, tamborēšanas un šūšanas pamatiem, ko ierādīja māte. Tikai pēdējos gados viņa var nodoties savam sirdsdarbam – rokdarbiem.
Ar lielu prieku Meta iesaistījusies Galgauskas tautas nama lietišķās mākslas pulciņā “Viata”, kur var apgūt arvien ko jaunu un tikties ar domubiedriem. Ir gatavotas grāmatzīmes, rokassprādzes, no dzijas sietas šallītes, kā arī ar tapošanu izgatavots krēsla sēdekļa pārklājs. Diemžēl viņa nevarēja piedalīties lielo lakatu aušanā, jo bija slimnīcā.
“Tagad ir vairāk laika rokdarbiem. Kad bija darbs, mājas saimniecība un ģimenes rūpes, tad rokdarbi bija jāatliek. Tiesa, šūšanu esmu apguvusi, lai varētu meitām priekšautiņus, kleitiņas un citus ikdienišķus apģērbus vai saimniecībā nepieciešamas lietas pašūt,” pamato M.Lēģere.
Viņa rāda grīdceliņus, kas nav austi, bet sieti no lupatiņām. Nav nosaukuma šai tehnikai, jo Meta pati tādu izdomājusi, kā pamatu izmantojot dārza žogam paredzētu plastmasas režģi. Kad Gulbenes luterāņu baznīcā bija rokdarbu izstāde, tajā bija redzami arī viņas darbi – koši un neparasti. “Esmu kādus 15 celiņus no lupatiņām sasējusi, bet visi ir atdāvināti. Man šī darbošanās ļoti iepatikās, tāpēc top arvien jauni darbi, izvēloties un kombinējot dažādu krāsu lupatiņas. Tagad jau sienot veidoju arī rakstu,” skaidro M.Lēģere.
Kopā ar citām rokdarbniecēm Meta izmanto katru iespēju braukt ekskursijās. Pat šajā gadā, kad traucēja Covid-19 ierobežojumi, viņa bijusi Latgalē, Lubānā, Rankas muižā, Cesvaines svētkos, kuros baznīcā bija ērģeļu un čella mūzikas koncerts, Tomātu festivālā Brenguļos, bet vasaras saulgriežos bija Alūksnē, kur, braucot ar kuģīti pa ezeru, dziesmās saviļņoja gludo ūdens spoguli.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Galgausnietes mūžs kā dziesmas skan

Kategorijas