Dodiet tik iespēju un latvietis pasauli apgriezīs otrādi

2021. gada 8. janvāris 00:00

1446

Dodiet tik iespēju un latvietis pasauli apgriezīs otrādi

Mākslinieces un kultūras darbinieces Laimas Bakānes (Lupiķes) vārds ir gan atzīts un novērtēts tekstilmākslā, gan viņas ieguldījumu nacionālo vērtību sargāšanā īpaši novērtē Gulbenē. Viņas aktīvie darbības gadi no 1977. līdz 1998.gadam Gulbenes bibliotēkā (toreiz rajona centrālā bibliotēka) bija kā savienojošais tilts ar laiku, kurā bija vien klusas cerības par brīvu Latviju, ar dienu, kad to patiešām piedzīvojām.
Atmiņas māksliniecei ir gan par 1985.gadu, kad par godu jaunās bibliotēkas ēkas atklāšanai viņa nobatikoja aizkarus trešā stāva vestibilam, gan 1988.gada 24.decembra dienu, kad virs bibliotēkas tika pacelts sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs.
Attālinātās sarunas laikā ar “Dzirksteli” māksliniece atrodas Stokholmā, kur svētku laikā apciemo savu meitu Baibu Lupiķi. Kopš 2012.gada laiks daudz tiek veltīts radošajiem veikumiem, apgūta specifiskā tehnika – “crazy-wool” (latviski - čunčināšana, tīmekļošana), tiek gatavoti dekoratīvie darbi, aksesuāri un pat apģērbi. “Arī grūtos laikos bez mākslas tiešām nevar. Tai ir jābūt blakus jebkurā veidā, lai tauta varētu pastāvēt. Cilvēkiem ir jājūt saikne ar to, vienalga, vai tā ir lietišķā vai augstā māksla,” uzskata Laima.
- Madonā jūs uzskata par pilntiesīgu madonieti, Gulbenē arī sauc par savējo. Kurai pusei piederat vairāk?
- Patiesībā esmu vidzemniece. No Rīgas gan savulaik aizbēgām, bet tur vēl aizvien ir dzīvoklis un līdz ar to visas iespējas baudīt kultūru. Madonā dzīvoju kopš 2010.gada. Gulbenes pusē gan ir nācies vairāk būt - 21 gadu es nostrādāju bibliotēkā. Ja man šodien būtu māja Gulbenē, labprāt tur arī dzīvotu. Man prieks, ka mani vēl Gulbenē atceras un ka ir ļoti daudzi, ar kuriem varu sasveicināties, kad esmu tur aizbraukusi. Pagājušajā vasarā vairākas reizes pat biju Gulbenē. Katru gadu, kad sniegs nokūst, dodos kapus sakopt. Un pēdējos gadus noteikti esmu festivālā “Divi Jūliji”. Bija plānota arī izstāde Gulbenes kultūras centrā, bet sakarā ar visiem notikumiem tika pārcelta.
- Kas jums norādīja, ka kultūra būs jūsu dzīves ceļš?
- Es atceros laiku, kad Grundzāles pusē Vizlas krejotavā tēvs stāstīja par savu mīļāko rakstnieku R.Blaumani, arī J.Poruku pieminēja. Tajos brīžos manī kas ieslēdzās. Klausoties tēvu, sapratu, cik ļoti mani interesē literatūra un kultūra. Atceros arī, kā reiz Ērgļu vidusskolā pie mums ciemojās Gunārs Priede. Sēdēju kultūras namā un domāju: būšu es kultūras darbiniece, kas palīdzēs visu organizēt, to, kas notiek uz skatuves. Tie man bija tādi divi apskaidrības brīži, kurus atceros. Interesējusies par mākslu esmu visu mūžu, nopietnāk tas bija kādā 6.klasē, kad Ērgļu vidusskolā mākslas vēsturi mācīja Svetlana Pūriņa. Beidzot vidusskolu, piezvanīju Gulbenes Kultūras nodaļas vadītājam Ērikam Tilgasam, vai nav kāda darba iespēja bibliotēkā. Man atbildēja, ka bibliotēkā īsti nebūs, ko darīt, bet iespēja ir vienā lauku klubā. Sabijos un teicu, ka neprotu ne dziedāt, ne dejot. Viņš man atbildēja, ka kultūras nama direktore arī nedzied, bet vada to darbu. Tad es biju sajūsmā. Viņš arī man teica, ka jāiet stāties Konservatorijā Kultūras nama darbinieku nodaļā. 1970.gadā to arī izdarīju, un tā kultūras lietas mani vienmēr ir turpinājušas interesēt un aizraut.
- Vai, jūsuprāt, jaunajiem pietiek zināšanu par kultūru, kas bija pirms Atmodas laika?
- Vispirms jau mums pašiem ir jāapzinās un jātiek skaidrībā ar daudz ko, jo tas laiks, kad bija vēl Padomju Savienība un nāca brīvā Latvija, ir posms, par ko vēl gana daudz var runāt un pētīt. Dievs mums ir devis ļoti brīnišķīgu iespēju iziet tam visam cauri, zināt, kā bija tad, un just atšķirības, kā ir tagad. Tas patiesībā bija interesants posms. Mēs, kultūras darbinieki, visu laiku, var teikt, gājām uz brīvo Latviju. Tad, kad partijai vajadzēja kādu pasākumu, mēs to rīkojām, bet tā ietvaros lasījām, piemēram, J.Poruka dzeju. Visi to zināja, bet neviens neko neteica. Godīgi sakot, toreiz ticība bija maza, ka Latvija tam izies cauri. Nelikās, ka mūs kāds palaidīs vaļā. Es ļoti lepojos ar katru, kas toreiz tomēr noticēja. Mums, tiem, kas toreiz vēl auga, šī ticība bija maza, jo nebijām pieredzējuši brīvu Latviju. Mammām un tēviem cerība bija lielāka. Kad tas notika, kas tas bija par notikumu! Vēl šodien atceros - kad jau bijām neatkarīga valsts, laika ziņu redaktori nespēja izrunāt vārdu “valstī”. Viņi stāstīja par laikapstākļiem un teica - “republikā”. Ilgu laiku toreiz gaidīju, kad viņi tā brīvi no sevis varēs pateikt, ka valstī ir gaidāmi tādi un tādi laikasptākļi.
- Jūs bijāt bibliotēkas vadītāja, kad 1988.gada Ziemassvētkos virs bibliotēkas tika uzlikts Latvijas karogs.
- Tas bija augstākais novērtējums, un tas bija ļoti svarīgs brīdis! Protams, ka Tautas frontes vadība izvēlējās šo māju pēc novietojuma un arī imidža, kādu bibliotēka bija izveidojusi. Es biju tik lepna, ka bibliotēka bija tā vieta, kur tika pacelts karogs! Iekšējā sajūta toreiz bija fantastiska, ka mēs nepalikām malā!
- Vai arī šodien latvietis ir tikpat stiprs un apņēmības pilns?
- Ja man jautātu, vai ietu šodien uz barikādēm, mana atbilde ir – es ietu! Toreiz, kad bija barikādes, es netiku, jo Juris Zeibārts teica, lai sievietes paliek mājās un vīri ies cīnīties. Arī mana mamma teica, ka negrib palikt viena audzināt manus bērnus. Ja būtu laiduši mani, es būtu gājusi. Arī šodien, es domāju, daudzi ietu. Protams, vienmēr arī vēsturē ir bijis, ka, tiklīdz laiki mainās, tad ir tādi, kas no pažobelēm izvelk plintis un iet apšaut tuvākos pretiniekus, ko viņi zina. Tā tas visos laikos ir bijis, jo tāda ir cilvēka daba.
- Ko domājat par šābrīža sašķelto sabiedrību?
- Ir pagājis tas laiks, kad domājām, ka esam vienādi. Mums tagad vairs nav konkrēta mērķa, par vai pret ko cīnīties. Mums ir jāturpina celt sava valsts, un, protams, tas neiet viegli. Un, lūk, tas ir pat reizēm grūtāk, nekā cīnīties pret kādu ienaidnieku. Padomju laikos nekādas pretrunas izteikt nevarēja. Brālis pie alus mucas pastāstīja, kurš radagabals bijis Vācijā un ka tur cilvēki labāk dzīvo, viņu otrā dienā uz čeku izsauca un Sibīriju piesolīja. Mutes palaišana toreiz nebija iespējama. Tagad mēs varam visi brīvi izteikties un varam to paust arī diezgan agresīvi. Man ļoti nepatīk tieši tie agresīvie toņi, kas parādās cilvēkos. Pat sīkumu dēļ šodien cilvēki kļūst agresīvi. Redzam, ka tas notiek visās valstīs. Dievs mūs, cilvēkus, ir tik dažādus radījis, tad nu mums ir jācenšas sadzīvot un pieņemt citam citu.
- Kas pēdējos gados notiek ar kultūru un kā jūs sevi tajā redzat?
- Es šobrīd esmu no visa diezgan malā, man patīk vērot, piedalīties vairāk kā līdzjutējam. Liekas, ka Latvija kā kultūras valsts pasaules līmenī vēl nav gana novērtēta. Esam tik ļoti bagāti ar to enerģiju, kas ir mūsu talantos. Mūsu operas māksliniekus diezgan labi pasaules līmenī pamana, bet noteikti esam pelnījuši daudz vairāk. Ja vien mēs vairāk ieguldītu kultūrā, tad varētu vairāk sasniegt, jo Latvijas kultūras darbinieks var izdarīt jebko - dodiet tik viņam iespēju un viņš pasauli apgriezīs otrādi! Mums ir ļoti augsta līmeņa kultūras cilvēki. Mēs varētu iziet daudz plašākā arēnā un sasniegt augstākas virsotnes, jo jebkurā nozarē ir ļoti daudz talantu, kas nestu mums vairāk naudiņas un arī atpazīstamības. Tagad, kad uz laiku modē vairs nav tūrisms, katram pašam ir jādarbojas savās mājās un jābūt gatavam atdzīvoties. Esmu paspējusi tik daudz teātra izrādes pa gadu noskatīties un darbus noklausīties, arī Kaspara Znotiņa lasītās Andrieva Niedras “Tautas nodevēja atmiņas” - nekad nebiju lasījusi. Noklausījos arī Valentīnas Freimanes grāmatas lasījumus. Tik daudz, ja vien gribam, varam tagad sev gūt! Var aiztaisīt izrādi ciet, bet mūsu māksliniekus jau nevar apturēt. Tā enerģija, kas viņos, ir jāizliek. Tā ir pietiekami pozitīva, lai gribētos dalīties ar tiem, kas apkārt, jo mākslinieki darbojas ne jau tikai savam priekam. Atceros laiku, kad arī es strādāju kultūras jomā: tiklīdz kaut ko interesantu ieraudzīju, gribējās to atvest uz Gulbeni un parādīt citiem. Dalīties vienmēr ir skaisti, un tas bagātina.
- Kāda bija jūsu radošā darbība pagājušajā gadā?
- Janvārī biju uz Edītes Pauls-Vīgneres izstādi “Trīs Brāļos”. Viņa ir viena cienījamākajām māksliniecēm, ko zinu, un man ļoti patīk viņas darbi. Viņa bija izlikusi vienu gleznu ar pērlītēm. Līdz tam visu laiku biju domājusi, ka noteikti gribu kaut ko mēģināt darīt ar pērlītēm. Pēc šīs izstādes sapratu – jā, es arī sākšu strādāt ar pērlītēm un audumu, bet citādākā veidā. Atbraucot mājās, sāku medīt pērlītes. Pa šo laiku man jau izveidojusies kolekcija ar 12 darbiem, kuros par pamatni izmantoju “crazy wool” jeb tīmekļošanas tehnikā dažādās valstīs tamborētas sedziņas, un tad mazos sižetiņus veidoju no pērlītēm. Tās atrodu un salasu “otro roku” (lietotu apģērbu – red.) veikalos gan blūzītēs, gan kleitiņās. Visu enerģiju es šobrīd lieku šajos pērlīšu darbos, tie top ļoti ilgi. Kādi trīs mēneši ir vienam darbam, vienlaikus ir kādi 2-3 darbi, pie kuriem strādāju. Viens darbs ir aptuveni 75 reiz 75 cm, un, piemēram, vienā darbā, ko aizvedu arī parādīt vasarā uz Gulbeni, ir saliktas pērlītes no aptuveni 13 apģērba gabaliem. Vasarā man bija izstāde Jaunmoku pilī, cilvēki teica: “Kā, tas arī jūsu darbs? Mēs domājām, ka tā ir muzeja ekspozīcija!” Teicu toreiz, ka tas ir labākais kompliments, ko esmu saņēmusi. Arī tagad uz Stokholmu man ir līdzi divi darbi, kurus šuju un lieku kopā. Pirms diviem gadiem martā šeit krāmu tirdziņā atradu līgavas kleitu, no kuras pērlītēm uztaisīju darbu ar baltiem ziediem, bet visvairāk derīgu pērlīšu rasts Madonā vai Rīgas bodītēs.
- Kāds Stokholmā valda noskaņojums sakarā ar pandēmiju un ierobežojumiem?
- Šoreiz ir ciet visi mani mīļākie muzeji, ko parasti izstaigāju. Ir atvērtas dažas galerijas. Pašlaik Zviedrijā ir izziņots, ka “pīķa stundās” (8.00-10.00 un 16.00-18.00) sabiedriskajā transportā jāvalkā maskas. Redzu, ka kafejnīciņās ielas malās cilvēki sēž pa diviem vai četriem, jo arī viņiem šeit ir pulcēšanās ierobežojumi. Tomēr pilsētā staigā smaidīgi cilvēki, ar maskām ļoti maz. Te ir brīvāka sajūta: ej, kur gribi, pērc, ko gribi. Pēdējos gados esmu Stokholmā tieši Ziemassvētku laikā. Redzu, ka te ir mazāk jaunu un radošu izpausmju nekā Latvijā. Šķiet, ka pilsētā katru gadu ir vieni un tie paši dekori. Bet katru gadu, kad ciemojos pie meitas, man ir ļoti omulīga sajūta, arī šoreiz.

Par Laimu

◆ Dzimusi: 1952.gadā Apē.
◆ Izglītība: Ērgļu vidusskola, Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorija (tagadējā Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmija), profesija - augstākās kvalifikācijas kultūrizglītības darbiniece, masu pasākumu režisore; Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds bibliotēkzinātnē.
◆ Darba gaitas: Beļavas un Daukstu tautas namu vadītāja, pamatskolas skolotāja, Gulbenes rajona bibliotēkas direktore, dažādu projektu vadītāja, Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektore.
◆ Radošā darbība: kopš 2012.gada, kad iesākti laimīgie pensijas gadi, aktīva dalība tēlotājmākslas studijas gleznu izstādēs Madonā, Rīgā, Skrīveros, Lazdonā, Sarkaņos, Cesvainē un daudzās citās Latvijas vietās; ar personālizstādēm viesojusies Madonā, Sarkaņos, Beļavas pagastā, Gulbenes muzejā, Ērgļos, Rīgā un citur; vadījusi meistarklases Gulbenē, Lizumā, Zaubē, Mētrienā, Madonā, Ērgļos un citur.
◆ Ģimene: meita Baiba, dēls Jānis (apglabāts Gulbenes kapos), mazdēls Sandis, kas dāvājis lielo prieku - divas mazmazmeitiņas, dzīvesdraugs Gunārs Riekstiņš.

Vēsturiska atkāpe

Kultūras fonda Gulbenes atbalsta grupa aktīvi iesaistījās parakstu vākšanā sarkanbaltsarkanā karoga atdzimšanai. 1988.gada septembrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu par latviešu nacionālās (kultūrvēsturiskās) simbolikas atjaunošanu. Latvijas Tautas frontes Gulbenes nodaļa lēma atjaunoto Latvijas karogu pacelt virs rajona centrālās bibliotēkas. Izvēloties vietu, kur pacelt sarkanbaltsarkano karogu, nodaļas sanāksmē Guntis Blūms uzsvēra, ka rajona bibliotēka ir ne tikai pilsētas centrs, bet arī novada garīgās atdzimšanas centrs, kultūras nesēja, cilvēku kopā saucēja un pulcinātāja. 24.decembrī karogu iesvētīja Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā, lai kopīgā gājienā nestu uz pilsētas centru un paceltu virs rajona centrālās bibliotēkas ēkas. Tagad karogs glabājas Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dodiet tik iespēju un latvietis pasauli apgriezīs otrādi

Kategorijas