Vajag turēties kopā ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem

2021. gada 8. janvāris 00:00

Daudzi Mārtiņu Sirmo pazīst kā smaidīgu, jautru un mutīgu pavāru, kas izbraukājis gandrīz vai pusi pasaules, ļaujot mums iepazīt visdažādāko pasaules tautu un kultūru kulināriju. Tomēr Mārtiņš ir pavārs, kura galvenais talants ir, izmantojot pieredzi, gatavot ēdienu un pabarot ļaudis, darot viņus laimīgus.
Pagājušais gads lielākā vai mazākā mērā skāris visas jomas, tomēr restorānu bizness ir viena no tām nozarēm, kas cietusi un bijusi spiesta pielāgoties visvairāk.
- Kāds bija tavs 2020.gads?
- Tik daudz strādājis par brīvu vēl nebiju nekad savā mūžā. Tas jāsaprot tā, ka visu laiku mainījās spēles noteikumi, dažreiz pat dažu dienu laikā, kas lika visu laiku mobilizēties un koncentrēties, un diemžēl katru dienu pazaudēt kaut ko. Piemēram, es esmu pazaudējis aptuveni 80 procentus darbinieku - biju spiests atlaist, ņemot vērā ierobežojumus, turklāt – atlaist divas reizes viena gada laikā. Tomēr es neuztveru to kā kaut ko sliktu, es uz to skatos kā uz neizbēgamu pasakas lasīšanu. Lasu pasaku, skaidri apzinoties, ka neko tajā nevaru ietekmēt. Esmu aizvēris divus restorānus, apturējis visus projektus un pārstrukturizējis visus plānus. No restorāna vadītāja esmu pārkvalificējies par pārtikas piegāžu uzņēmēju un korporāciju konsultantu.
- Vai varam runāt par sava veida attīstību?
- Nē, tā nav attīstība. Un tas nav pat pārejas posms, jo viss ir baltiem diegiem šūts. Es esmu pavārs, kas prot labi taisīt ēst, nevis pavārs, kas prot taisīt izvedamo pārtiku kartona kastītēs!
- Vai tavā gadījumā bija atšķirība starp pirmo un otro Covid-19 vilni?
- Tie neatšķiras ne ar ko. Esmu uzņēmies atbildību par lielu skaitu cilvēku, tāpēc abos gadījumos vajadzēja ļoti ātri analizēt situāciju un pieņemt lēmumus. Un šajā ziņā šie viļņi ne ar ko neatšķiras. Turklāt tas, kas bija pavasarī, bija tikai vējš pirms vētras, kas mūs vēl tikai sagaida. Šobrīd ekonomika visā pasaulē ir apstājusies, taču jāņem vērā, ka mēs dzīvojam kapitālismā. Mūs uz priekšu bīda nauda, tāpēc ir svarīgi saprast, ka šobrīd notiekošo vai precīzāk nenotiekošo ekonomisko procesu rezultātā mēs varam zaudēt ļoti daudz līdzekļu. Mums nav iemesla skatīties nākotnē pozitīvi.
- Ko tas nozīmē ierindas pilsonim?
- Es ieteiktu veidot uzkrājumus. Es nerunāju par griķiem vai tualetes papīru, tomēr ļoti iespējams, ka pagrabā noglabāta kaste šņabja kādā brīdī būs vērtīgāka par naudu. Un nevajag paļauties uz to, ka politiķi mūs izglābs, pieredze rāda, ka tā nenotiks.
- Ko tu darītu citādāk, nekā šobrīd dara valdība?
- Vispirms es nolīgtu kādu, kas saprotami prot izskaidrot to, ko es daru. It kā jau valdība visu dara pareizi, viņi kopē to valstu rīcību, kas ir gudrākas, taču mūsu valdības galvenā problēma ir tā, ka viņi neprot savus lēmumus saprotami paskaidrot. Cilvēkiem ir svarīgi saprast, kāpēc lēmumi ir tieši tādi, kādi tie ir pieņemti. Diemžēl ne Kariņa kungs, ne Viņķeles kundze neprot izskaidrot saprotami, tāpēc svarīgs ir runu rakstītājs, kas prot noformulēt domu un paskaidrot saprotami.
- Ko tev pagājušais gads ir iemācījis?
- To, ka vajag turēties kopā ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem. Šis visiem ir sarežģīts laiks, tāpēc svarīgi atbalstīt citam citu un vajadzības gadījumā sniegt palīdzīgu roku vai plecu. Kā restorāna īpašniekam man šis gads iemācīja, ka nevienā brīdī nedrīkst uzticēties politiķiem. Sākotnēji mums visiem, cilvēkiem, ar ko es strādāju restorānu biznesā, likās, ka beidzot ir ievēlēti cilvēki, kas pieņems gudrus lēmumus, taču mēs kļūdījāmies. Vēl jāsaprot arī, ka jebkura krīze bagātos padara bagātākus, bet nabagos nabagākus. Tā tas bija 2008.gadā, tā tas ir arī tagad. Un, tā kā es neesmu bagāts, tas mani tracina.
- Ko tu sagaidi no nākamā gada?
- Skaidrs, ka visas problēmas nebeigsies līdz ar vakcīnas parādīšanos 2021.gadā, jo ekonomika ir apstājusies. Ātrākais, kad tā atkal sāks pilnvērtīgi elpot, būs ap 2024. līdz 2026.gadu, tāpēc es šobrīd nedomāju par to, ko es darīšu nākamgad, bet plānoju savas rīcības tajā laikā, kad cilvēki atkal gribēs doties uz restorānu ēst garšīgu un kvalitatīvu ēdienu.
- Vai bez nākotnes plānošanas, pārtikas piegādēm un korporāciju konsultēšanas tev atliek laiks arī kaut kam citam?
- Beidzot man atkal ir laiks lasīt grāmatas, arī dzeju, kam ilgākā periodā neatlika laika. Vēl esmu sācis skriet krosu. Pavāra darbs ir ļoti fizisks, tagad man šīs slodzes nav, tāpēc nolēmu skriet. Man drīz būs 40 gadu jubileja, un šī iemesla dēļ man priekšlaicīgi uzdāvināja kontrabasu. Jau kopš bērnības man ir bijis sapnis spēlēt kontrabasu.
- Pastāsti par savu bērnību!
- Esam no Dikļiem vairākās paaudzēs. Piedzimis gan esmu Rīgā - laikā, kad vecāki studēja Jelgavā, pēc tam līdz ceturtajai klasei mācījos Mazsalacā, pēc tam mēs pārcēlāmies uz Dikļiem. Tomēr arī līdz tam šeit dzīvoja vecvecāki un mēs šeit bieži bijām. Dikļi ir mana bāzes vieta, viss pārējais ir dauzīšanās apkārt. Lai saprastu, ka tā vieta, kur tu esi uzaudzis, kur tev katrs stūris un katra bedre ir pazīstama, ir ļoti skaista, ir jāapbraukā puse pasaules. Dikļi ir mana identitāte.
- Vai vari iedomāties brīdi, kad tu pilnībā pārcelsies uz dzīvi Dikļos?
- Man ļoti patīk tas modelis, kā es šobrīd dzīvoju – man ir lauku rezidence un ir pilsētas rezidence. Un šobrīd pasaule ir tik mainīga, ka man grūti pateikt, kur es dzīvošu vecumdienās. Iespējams, Hondurasā vai Taiti un palaikam atlidošu padzīvot uz Dikļiem. Šobrīd nevaru pateikt, ka vecumdienas noteikti gribu pavadīt Dikļos, tomēr apbedīt gan mani noteikti vajag Dikļu kapos, bez kremācijas.
- Daudz ceļojot pa pasauli, pie kādām atziņām esi nonācis?
- Mana ceļošana bija saistīta ar darbu, ar nemitīgu raidījumu filmēšanu, grafiks bija intensīvs, tāpēc nodoties ilgām filozofiskām pārdomām nebija laika. Tomēr viena no lietām, ko sapratu: jo senāka kultūra – jo gudrāki cilvēki, jo pamatotāki viedokļi, jo dziļākas vērtības un arī ēdieni garšīgāki. Otra lieta: tikai tad, ja esi padzīvojis, teiksim, Toskānā vairākus mēnešus, tikai tad saproti, ka Dikļi no Toskānas daudz neatšķiras. Arī Dikļi ir kūrortpilsēta: maz iedzīvotāju, daudz pensionāru, kluss, mierīgs, sakopts, tīrs, perfekta daba - viss kā Toskānā! Bieži vien mūsu priekšstatu par, teiksim, Parīzi, Romu vai kādu citu pilsētu rada literatūra un kino, tomēr, kad Parīzē vai Romā padzīvo ilgāku laiku, saproti, ka nekā īpaša tur nav – cilvēki tādi paši, viss tāpat kā Dikļos, Rīgā vai Valmierā.
- Kas latviešiem jādara, lai no čīkstuļiem kļūtu par dainās aprakstītiem strādīgiem un ar dzīvi apmierinātiem cilvēkiem?
- Tas nekad nenotiks! Tomēr pērnā gada notikumu kontekstā es gribētu ieteikt – lai negribētos visu laiku sūkstīties, nevajadzētu ieklausīties to cilvēku viedokļos, kam konkrētajā jomā, par kuru viņi izsakās, nav atbilstošas izglītības. Nevajag ieklausīties muļķos, kas kaut ko izlasījuši internetā, izliekas par gudriem. Tas nav nekas vairāk par klačošanos, un neko vairāk par rīvēšanos tas neizraisa. No tā, ka viens internetā padod melus otram un kāds ar oratora spējām to vēl pasaka publiski, šī informācija par patiesību nekļūst, tāpēc vajag klausīties tikai speciālistu viedokļos. Kad cilvēkam vajag kurpes, tad tās ir jāpērk pie kurpnieka, jo tikai viņš zina, kādas kurpes vajag tavai kājai, nevis zobārsts, jurists vai politiķis.

Mārtiņa recepteZiemas jēra cepetis

Sastāvdaļas:
◆ jēra pakaļkāja,
◆ 50 g kumina sēklu,
◆ 30 g koriandra sēklu,
◆ 100 g cukura,
◆ 75 ml olīveļļas,
◆ 50 g sāls.
Pagatavošana:
Jēra kāju iemasē ar visām iepriekš minētajām garšvielām, eļļu un cukuru un liek ledusskapī savilkties un sastingt 2 stundas.
Ieslēdz cepeškrāsni uz maksimālo temperatūru, ļauj uzsilt 20 minūtes.
Jēra kāju liek uz cepešpannas krāsns augšpusē un ļauj tai apbrūnēt 20 minūtes.
Samazina temperatūru līdz 150 grādiem un cep vēl 2 stundas.
Pasniedz ar tradicionālajām ziemas piedevām – krāsnī ceptiem kartupeļiem, kaltētu baraviku vai brūkleņu mērci, štovētiem kāpostiem, sālījumiem un marinējumiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vajag turēties kopā ar tuviem un svarīgiem cilvēkiem

Kategorijas