Pašu rokām gatavo kokles

2021. gada 12. janvāris 00:00

917

Nu jau trīsarpus gadus starp Lizumu un Tirzu savu dzīvesvietu radusi ģimene, kurā mamma Iveta Zvīdriņa audzina meitu Lieni un dēlu Arni.
Iveta ir zootehniķe un fermas vadītāja SIA “Brīvzemnieki”. “Mežsīļu” mājas ieskāvuši daudzi vareni ozoli, un līdz Lizuma vidusskolai, kurā mācās bērni, ir jāmēro vairāki kilometri. Protams, auto ir neatsverams palīgs ikdienā, tomēr dzīves ritējuma neatņemama daļa ir apkārt esošā daba, nelielā saimniecība un dziļā mīlestība pret mūziku. Visiem trim nupat tapuši arī mūzikas instrumenti – kokles un bungas.

Lai katram savs instruments
Iveta atzīst, ka pēc dzīvesveida un interesēm viņas ģimene ir diezgan tautiska un tuva dabai. Pašiem ir arī neliela saimniecība. “Mums mājās ir pat ponijs Edžus un zirgs Kilimandžāro, kuru saīsinājumā saucu par Džo. Viņi, vienalga, cik tālu ir aizskrējuši, vienmēr skrien šurp, kad saucam. Savu lielo zirgu es arī pati iestrādāju, gan Džo, gan ponijs ragavas arī ir vilkuši. Ceram, ka šogad, kamēr sniegs vēl nenokusīs, paspēsim salabot senās ragavas, kas mums te šķūnī ir. Arnis tās šobrīd pārkrāso. Vēl stallī mums ir divi jēri, ko maijā mums atveda, kad viņiem vien bija pāris dienas. Abi bērni viņus ar pudelītēm izbaroja,” stāsta mamma.
Līdzās ikdienas pienākumiem un skolas gaitām ģimene ar lielāko prieku darbojas arī folkloras kopā “Āravieši”. Tajā vispirms sākusi iet meita, tad pievienojās arī Iveta ar dēlu. Tikšanās parasti notikušas divas reizes nedēļā Kalaņģos. Folkloras kopas vadītāji Rihards un Aisma Valteri ne vien atklājuši skaisto dziesmu pasauli, bet arī seno mūzikas instrumentu burvību. Tas pamudinājis arī pašus domāt par saviem mūzikas instrumentiem, lai bagātinātu kopā sanākšanas reizes.
“Atceramies reizi, kad pie mums bija no Lielvārdes atbraukusi folkloras kopa, kurā katram bija savs instruments, visi spēlēja, un tas bija tik labi - to redzēt!” stāsta Iveta. “Āraviešos” darbojas apmēram piecpadsmit dalībnieki - gan lieli, gan mazi.

Gabaliņu pa gabaliņam grebām vidu ārā
Lai arī mājās atrodami vairāki interesanti mūzikas instrumenti – arī no latvāņa kāta gatavots “lietutiņš” un no pagales viena Druvienas meistara gatavotais, Ivetas vārdiem, “tirkšķināmais”, goda vietā šobrīd ir pašu gatavotās kokles un bungas.
“Meitai ir Kurzemes kokle no melnalkšņa, man ir Latgales kokle no priedes,” saka Iveta. Latgales kokle ir krietni lielāka un arī vizuāli atšķiras no Kurzemes kokles. Šīs esot tradicionālās kokles, jo, kā stāsta Iveta, kokļu meistaram Rihardam Valteram esot arī paša gatavotās īpašās un pat elektriskās kokles.
“Kad bijām ar Lieni izvēlējušās, kādu kokli katra gribam, Rihards sagādāja mums materiālu. Tas bija pabiezs liels dēlis. Viņš iedeva kaltiņus, un tā sākām pēc sentēvu metodes grebt. Viss vidus bija jādabū ārā, un tas viss bija paveicams tikai ar kaltiņu,” atceras Iveta.
Priedes koks ir mīkstāks, bet meitai tapšanas procesā piedzīvoti arī brīži tuvu asarām. “Vidu tīrīt nozīmēja līdzīgi kā ar karoti grebt ārā drusciņu pa drusciņai,” atceras Liene. Tīrajā kalšanas un grebšanas procesā tika aizvadītas pilnas trīs dienas.
Kādas domas var izdomāt, darot šo darbu? “Daudz un dažādas! Arī tādas - kāpēc man to vispār vajag? Rokas sāp, un pienāk brīdis, kad negribu vairāk,” smejoties atceras Iveta. Arī ornamentus uz koklēm pašas taisījušas. Par savas kokles ornamentu Iveta stāsta - kokļu meistars atzinīgi novērtējis, ka ir skaisti, un piebildis: “Tagad visu to pašu mazliet dziļāk izgreb.”
“Darbs bija laikietilpīgs, un viss bija paveicams, darot vien mazu gabaliņu pēc maza gabaliņa. Var, protams, redzēt, ka nav ideāli un nav profesionāli, šur tur varbūt kāds robiņš izgriezies, bet tik un tā beigās sanāca smuki,” vērtē Iveta.
Abām koklēm ir pa vienpadsmit stīgām. Stīgu skaits nosaka, cik dažādos augstumos spēlētājs var spēlēt. Minimālais stīgu skaits bērnu koklēm ir deviņas.

Astoņu dienu darbs jātin segā
Kopā kokļu gatavošanā tika aizvadītas septiņas sestdienas, un astotajā dienā tās tika pabeigtas pilnībā. “Mēs pabeidzām savas kokles pēdējā atļautajā individuālajā nodarbībā klātienē. Atceros, ka septembrī mēs uzsākām. Tagad, kad kokles ir gatavas, jāsāk mācīties tās skaisti spēlēt, jo nu mums, “Āraviešiem”, instrumentu kopā būs daudz,” apņēmīgi saka Iveta.
Abas kokļu īpašnieces ir gatavas šobrīd centīgi mācīties attālinātajā procesā, lai tad, kad būs iespējams sanākt visiem uz klātienes mēģinājumu, būtu, ko atrādīt. Iveta nupat pieteikusies ir attālinātajiem kokles spēles kursiem un apgūst pirmos akordus. “Spēlēt var iemācīties arī attālināti. Tu visu skaidri vari redzēt, kurā vietā kuram pirkstam ir jābūt un kuru pirkstu mēs pārvietojam. Sākumā es domāju, ka būs vieglāk saprast, ja māku spēlēt ģitāru. Tomēr tas neatvieglo, jo te ir pilnīgi “cita opera”,” secina Iveta.
Tomēr nav jāpaiet aplam ilgam laikam, lai no nulles varētu apgūt kokles spēli. “Ja tiek apgūti pirmie akordi, var pat jau nospēlēt pāris pirmās dziesmas. Lai labā līmenī iemācītos, vismaz intensīvs pusgads ir vajadzīgs.”
Kokles ir jāsaudzē un arī pareizi jāuzglabā, lai lielais ieguldītais darbs nebūtu veltīgs. “Mums ir vilnas segas, kurās kokles ietinam. Tās palīdz uzturēt nepieciešamo temperatūru, jo kokle nedrīkst atrasties ne mitrumā, ne lielā siltumā, citādi tā var sākt deformēties un izlocīties, jo maliņas ir ļoti plānas. Kad beidzām grebt, apakšmala, pret gaismu paceļot, spīdēja cauri,” skaidro Iveta.
Īpašais bungu stāsts
Savs stāsts ir arī dēla Arņa bungu tapšanas procesā. Kad ģimene atnākusi dzīvot uz šīm mājām no Lielvārdes, tika pamanīta nokaltusi ābele ar cauru vidu.
“Mēs to sazāģējām, nolikām malkas šķūnī un domājām, ko varētu no tās uztaisīt. Bija doma, ka putnu būri, bet beigās izdomājām, ka varam taču bungas izgatavot,” atceras Iveta.
“Pats grūtākais bija tas, ka šis koks bija ļoti ciets un viss bija slīpējams,” stāsta bungu īpašnieks Arnis. Arī viņam liels atbalsts un padomdevējs bija meistars R.Valters.
Bungas vēl ir jāspriego, kamēr žūst uz tām nesen uzvilktā āda. Par virsū uzlikto ādu arī ir īpašs stāsts.
“Es vasaras sākumā sazvanījos ar paziņām no Kurzemes puses, un viņi man pakomātā atsūtīja sasaldētas un iesālītas kazlēnu ādas. Kad tās bija pie mums, ielikām saldētavā. Vilkām ārā decembrī, kad beidzot bija tas darbs ar bungām tik tālu, ka varējām pāri pārvilkt. Notīrījām, savilkām un uzlikām,” stāsta Iveta.
Arnis ir apņēmības pilns šogad apgūt bungu spēli, jo interese ir un folkloras kopā nepieciešamība pēc šāda papildu instrumenta arī ir.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pašu rokām gatavo kokles

Kategorijas