Saticīga kopā būšana jau 50 gadus

2021. gada 12. janvāris 00:00

2118

Reizē ar gadumiju 31.decembrī savu Zelta kāzu datumu svētīja gulbeniešu Bērziņu laulātais pāris.
“Paldies par veselības un laba vēlējumiem Gulbenes pilsētas pārvaldei tās darbinieka Jāņa Krastiņa izpildījumā, kurš mūs atrada, strādājot mājās. Paldies arī Gulbenes novada dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Vitai Elsiņai! Visiem sveicējiem mīļš paldies par svētku sajūtas radīšanu šajā mums visiem grūtajā laikā!” ar “Dzirksteles” starpniecību saka “zelta pāris” – Vija un Jēkabs Imants.

Ar Dieva ielūgumu dzīvot tālāk
Abu kopdzīves sākums ir saistīts ar Gulbenes slimnīcu. Vija tur strādājusi par medmāsu, viņas vīrs - par šoferi. Viņu mīlestība aizsākās kā draudzība. Tieši Vija bijusi tā, kura pirmā ieminējusies, ka abi varētu apprecēties. Viņus sarakstīja civilstāvokļu aktu reģistrācijas nodaļā, kas tolaik atradās Rīgas ielā 47 un kuru vadīja Daina Vaska. Par vedējiem bijuši izraudzīti vīra radi, kuri arī gādājuši, lai ne brīdi nevienam nebūtu garlaicīgi. Kāzas svinētas divas dienas no vietas. Viss noticis dzīvesdrauga toreizējā mājvietā Rīgas ielā 25. Šajās kāzās piedalījušies arī visiem labi zināmie aktieri novadnieki Leonīds un Romāns Grabovski, kuri nu jau ir viņsaulē. Bijis jautri. Vijas radi sarūpējuši dikti gardu pašbrūvētu miežu alu – no Liezēres. “Nekad dzīvē vairs tādu netiku dzērusi. Ar vienu glāzi toreiz pietika,” viņa piebilst.
Abi par savu kopdzīvi runā gan nopietni, gan jokojot. Jēkabs Imants sarunā iemet pa “pipariņam”, sak, pagājuši 50 gadi, kopš abi ir kopā jeb - “katorgā”. Vija piebilst – nav jau tā, ka visu laiku laulātie būtu dūdojuši kā balodīši. Jau kāzu dienā viņa tīšām uzminusi dzīvesdraugam uz kurpes ar savu papēdi. Vija pielietojusi šādu tautā sen zināmu rituālu, lai vīrs kopdzīves laikā nemestu acis uz citām sievietēm. “Jā, jā, pūcīte nomina zvirbulim kāju,” nosmej Jēkabs Imants.
Vija kā saderīgas kopdzīves noslēpumu piemin to, ka abiem ar vīru “vēlēšanās šķirties nekad nav sakritusi vienā laikā”, turklāt abi esot atšķirīgi pēc rakstura un tieši tas gan pievelk, gan satur kopā. “Vīrs ir kluss, apdomīgs, mierīgs, es – pretējas dabas: kaļu dzelzi, kamēr karsta. Bet vīrs manas emocijas allaž piebremzē. Kopā mēs mācāmies viens otram piedot un novērtēt to, ka katra dzimšanas diena ir Dieva ielūgums dzīvot tālāk. Esam ticīgi cilvēki, luterāņi,” stāsta Vija.
Abu dzīve Baložu ielā Gulbenē allaž ir svētīta ar bagātu ķiršu, zemeņu, tomātu ražu. Viņu pagrabs ir pilns ar mājas konservējumiem. Bijusi šaubīgi brīži, kad viņa saskaitusies uz dzīvesbiedru, bet šis nekad strīdos nav ielaidies. Uzreiz sēdies mašīnā un braucis projām savās darīšanās. Arī tagad! Viņam taču Druvienā ir lauku mājas, mežs - tur ir gana, ko darīt: mežaudze jākopj, jāogo, jāsēņo.
Vija teic - kamēr cilvēks šiverējas, novirza domas un emocijas citā gultnē, tikmēr nebūšanas valstī, pasaulē un pašu starpā izšķīst kā nebijušas. “Vajag iet dzīvei līdzi,” viņa saka. Vijai īpašumā Baložu ielā ir jādarbojas virtuvē, jākopj māja, dārzs. Viņa arī ada, tamborē, interesējas par politiku. Ļoti aktīvi viņa gatavojas šovasar gaidāmajām pašvaldības vēlēšanām. Ir gatava izvērtēt politiķu sarakstus un aģitēt par tiem deputātu kandidātiem, kurus uzskatīs par visderīgākajiem Gulbenes novadam.

Ir divas meitas un seši mazbērni
Abu lielākais dārgums ir divas meitas. Vecākā meita Liena ar vīru Andri dzīvo Ventspilī. Viņiem ir četri bērni: Kārlis, Roberts, Kaspars un Katrīna. Jaunākā meita Māra ar vīru Kristiānu, kurš pēc tautības ir vācietis, dzīvo Bavārijā. Viņiem ir divi bērni: Lauris un Jānis. Meita Liena ir skolotāja, bet Māra – psihoterapeite. Līdz pandēmijai Vija un Jēkabs Imants bieži braukuši ciemos pie meitas uz Bavāriju. Nu Covid-19 ir ienesis korekcijas ierastajā dzīves ritmā.
“Meitu sveiciens vecākiem kāzu jubilejā bija mums veltīta dziesma “Dzen savu laiviņu, dzen”, kas tika atskaņota Latvijas Radio 2. Kā apsveikums ir arī Ventspilī dzīvojošā mazdēliņa Kaspara paziņojums, ka vēlas savu dzīvi saistīt ar medicīnu. Laimīgus mūs darījis arī Bavārijā dzīvojošais jaunākais mazdēliņš Jānis, kurš piecu gadu vecumā tur ir sācis mācīties lasīt latviski. Mēs viņam sūtām grāmatas, lai lasa!” stāsta Vija un piebilst – mazbērni audzina vecvecākus, nevis otrādi. Bijis laiks, kad Vijai stipri gribējies pamācīt, ieteikt, virzīt. Ar laiku sapratusi, ka tas neko nedod. Vecvecāki tagad prot vienkārši mīlēt mazbērnus, vērot, gaidīt, un iznākums nesot ļoti patīkamus pārsteigumus.
Stāstot par savu dzīvi, pāris piemin, ka bijis arī dēliņš Jānis, kuru nelaimes gadījumā tālajos astoņdesmitajos gados zaudējuši, kad puisēns bijis vēl pavisam maziņš – tikai sešus gadus vecs. Pārciest zaudējumu palīdzējusi apkārtējo cilvēku iejūtība un, protams, darbs.
Ar lielu sirsnību Bērziņu pāris atceras savus kādreizējos kolēģus Gulbenes centrālajā slimnīcā, kopā ar kuriem būts gan darbā, gan atpūtā. Vija teic – ir ļoti žēl, ka Gulbenē vairs nav tādas slimnīcas, kāda bija agrāk. Jēkabs Imants slimnīcā sācis strādāt, kad tur galvenais ārsts bijis Nikolajs Velce, bet Vijas darba gaitas tur sākušās 1870.gadā galvenā ārsta Jāņa Stara vadībā. Ar vislabākajiem vārdiem abi atceras jau aizsaulē esošos kolēģus, starp kuriem ir arī ķirurgs Māris Skuja, ārstes Maiga Sniedzāne un Sarmīte Ģērmane. Bērziņu pāris strādāt slimnīcā beidzis, kad tur galvenā ārste bijusi Mudīte Jaceviča. Tajā brīdī Vija un Jēkabs Imants bija nostrādājuši 40 gadus.
Šodien Bērziņu pāris dzīvo ar domu, ka pandēmija beigsies, robeža atkal būs brīvi šķērsojama, varēs tikties ar abām meitām un mazbērniem. Pašlaik jāsamierinās, ka vismaz var regulāri sazvanīties, parunāt pa telefonu, izmantot interneta sniegtās iespējas. Vija teic – vēl jau abi ar vīru stingri stāv uz savām kājām, bet saprot, ka tā nebūs vienmēr. Kaut kad būšot jāsāk aut kājas, lai pārceltos uz dzīvi tuvāk meitai Ventspilī.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saticīga kopā būšana jau 50 gadus

Kategorijas