Viss sākās ar baltu lāčādu

2021. gada 12. janvāris 00:00

- Mīļais, varbūt mēs varētu viņiem uzdāvināt baltu lāčādu? – no balkona virs manis atskanēja sapņaina sievietes balss.
- Dārgā, šī doma ir lieliska, – vīrietis klusinātā balsī atbildēja, un es pat iztēlojos, cik laimīgi un mīlestības apgaroti viņi sēž viens otram blakus: viņa iekļāvusies vīra azotē, viņš kaut ko mīļi čukst sievai ausī.
- Mīļais, atceries, cik laimīga es jutos, kad tu man to uzdāvināji? – sieviete dūdoja. – Viņi noteikti būs sajūsmā!
- Dārgā, - ieilgusī pauze vīrieša teiktajā lika domāt par piemērotu vārdu meklēšanu. – Es tev to dāvināju pirms septiņiem gadiem un ceru, ka tu vēl atceries, kā es to lāčādu dabūju...
- Mmmjā, - sieviete maigi iemurrājās. – Tieši tāpēc es iesāku šo sarunu savlaicīgi, jo līdz jubilejai vēl mēnesis. Mīļais, tu vēl paspēsi to pasūtīt. Jau šovakar piezvani Vadikam, un pēc pāris dienām viņš izsūtīs paku.
- Dārgā, - vīrietis atkal iepauzēja. – Vai tiešām tu jau esi aizmirsusi, cik ilgi ceļoja pēdējā paciņa no Krievijas austrumiem? Divus mēnešus! Turklāt tagad muita kļuvusi daudz piekasīgāka. Diezin vai viņi tā vienkārši noticēs, ka apjomīgajā sainī ir vienkāršs dīvāna spilvens.
- Mīļais, bet varbūt tu vismaz varētu pamēģināt? Vismaz piezvanīt Vadikam, - sieviete turpināja dūdot.
Uz īsu brīdi augšas balkonā iestājās klusums, tad nočīkstēja šūpuļkrēsla klūgu pinums un vīrieša soļi apklusa iekštelpās. Iedomājos, ka arī sieviete tūlīt sekos, jo saruna par lāčādu bija tikko iesākusies un prasījās pēc turpinājuma. Tomēr ne. Brīdi vēlāk kaut kur iekštelpās atskanēja vīrieša smiekli, kas lika nojaust – viņš tomēr piezvanījis Vadikam.
Sarunas turpinājums mani īpaši neinteresēja, tomēr atstāt savu balkonu, kurā netraucēti jau ilgāk par pusstundu lasīju grāmatu, negribējās. Te bija silti un ērti, jo šis decembris Kiprā šķita neticami vasarīgs. Dienā gaiss iesila līdz +20 grādiem, un nebija brīnums, ka daudziem gribējās plaši atvērt logus, lai saules siltums sasildītu arī iekštelpas, lai tikko jaušamais caurvējš izšūpinātu aizkarus un liktu atcerēties vasaras dāsnumu. Daudziem gribējās pazvilnēt terasēs un balkonos, jo istabās krājās vēsās nakts drēgnums. Jau biju ielāgojusi, ka kaimiņi balkonos uzturas pusdienlaikā, kad tur salīst viss saules siltums, un risina nebeidzami garas sarunas, tomēr viņu dēļ nevēlējos atteikties no saviem ieradumiem – mazmeitiņas diendusas laikā kādu brīdi pasauļoties terasē ar grāmatu rokās.
Diemžēl atvērtiem logiem un balkoniem ir arī kāds mīnuss – visu, kas skaļā balsī tiek runāts, gribot negribot sadzird arī tuvākie kaimiņi. Mūsējie pirms pāris nedēļām nomainījās, tāpēc jaunie šiem apstākļiem vēl nebija pielāgojušies. Telpās otrajā stāvā virs mums ievācās kipriešu ģimene ar diviem sākumskolas vecuma bērniem un allaž klepojošu jaunās īrnieces tēvu; dzīvoklī blakus – trīs apsviedīgas gruzīnietes, tuvas radinieces, kuru pielūdzēji netika iekļauti šajā kompānijā, tomēr ik dienas apciemoja savas sirdsdāmas. Gan vieni, gan otri par vislabāko vietu nopietnu sarunu risināšanai izvēlējās atklātas telpas.
Augšas balkonā tuvākās nākotnes plānus un sīkas neskaidrības attiecībās visbiežāk skaidroja laulātais pāris, vien retu reizi meita strostēja tēvu par klepošanu pāri balkona margām, bet tas atcirta, ka “kovids” taču viņam neesot, tikai tuberkuloze. (Skaidrības labad jāpiebilst, ka reiz, pamanījis mani pagalmā, viņš no augšas uzrunāja un paskaidroja – tas klepus esot no prastām cigaretēm, jo no pensijas dārgās nesanākot.)
Blakus terasē vecākā gruzīniete ik pārdienas centās ieskaidrot savam pielūdzējam, ka viņas pienākumos neietilpstot trīs ģimenei nepiederošu veču barošana, un viņas draugs kā allaž piekrita šai domai – jā, jā, tikai viņu, lai tie pārējie paši un zem cita jumta! Ja to izdzirdēja jaunākās gruzīnietes draugs, kurš ar sievietēm sarunājās krieviski, vārdu plūdi izauga līdz taifūna apmēriem un beidzās ar spalgu durvju aizciršanu. Nākamajā dienā viss sākās un turpinājās kā ierasts. Trim večiem bezdarbniekiem gribējās ēst.
Šīs sarunas nedzirdēt bija vienkārši neiespējami, jo arī mums labpatīk uzturēties terasē. Tiesa, mēs biežāk sarunājamies latviski, tāpēc mūsu aktuālās tēmas apkārtējiem allaž paliek mīkla. Attiecībā uz sarunām krievu valodā sapratām – atliek vien nogaidīt, līdz kāds no viņiem sapratīs, ka jārunā ar pusmutīti.
Tobrīd, kad augšas kaimiņš atkal atgriezās balkonā, uzzināju, ka Vadika attiecības ar kažokādu piegādātāju beigušās, jo arī šo jomu nopietni skārušas dažādu dzīvnieku sērgas. Lēnīgi atstāstījis sievai īso sarunu ar seno paziņu, vīrietis neapdomīgi nopūtās – tomēr labi vien, ka tā, jo tik lielas naudas viņam tāpat pašlaik neesot.
- Kā – nav? – sievietes balsī bija labi saklausāma neizpratne. – Vēl ne tik sen tu teici – palikuši divi tūkstoši! Tāds niecīgs pārpalikums pēc jaunā dīvāna, datora un saldētavas iegādes!
Nojautu, ka atbildi uz šo jautājumu var negaidīt. Vīrs visdrīzāk sēdēja, mēli iekodis starp zobiem, un zākāja sevi par neveiklo izpļāpāšanos. To gan jau bija sapratusi arī kaimiņiene, jo devās frontālā uzbrukumā:
- Atzīsties - tu to jau iztērēji? Vai varbūt labi noslēpi? Vecajā dzīvoklī zināju visas tavas slēptuves! Jau paspēji ierīkot jaunas? Galdu ar cilindriskajām kājām, kur tu biji iebāzis pustūkstoti, pirms pārvākšanās mēs izmetām atkritumos. Vecā dīvāna spilvenus tu izārdīji pats, jo nespēji iedomāties, ka es varētu būt tā vienkārši atradusi tos pāris simtus. Tavas vecmeistaru gleznas un krēsli ar dubulto dibenu man sen nav nekāds atklājums. Lētās filmās noskatīti triki! Zeķu atvilktnē, cerams, vairs neliksi, citādi var gadīties, ka es atkal izmazgāju. Atzīsties – kur tagad?
Klusums augšas balkonā ieilga, vien dzirdēju kā dzēriena glāze nošķind pret stikla galdiņa virsmu.
- Kur? – sieviete neatlaidās, turklāt man par pārsteigumu – vēl arvien nosvērtā, mierīgā balsī. – Tur, kur es nemeklēšu – tu domā… Tak ne jau atkal tualetes podā? Vai tavu skrūvgriežu kastē… Trīs tūkstoši nav maza nauda. To tā vienkārši putraimu kārbā nenoslēpsi… Kur liki? – viņa pēkšņi uzbrēca.
Šajā brīdī saruna mani jau bija nopietni ieinteresējusi, jo iepriekšminētās slēptuves spēju viegli iedomāties. No lasītajiem romāniem prātā nāca izdobti caurumi grīdā, sienā, mēbelēs, grāmatās… Aiz spoguļiem šajā mājā neko nenoslēpt, jo visos dzīvokļos tie cieši pielīmēti pie sienām. Apgaismes ķermeņi te cieņā tādi viegli, ar papirusa kupoliem, turklāt – tā tāda nedroša slēptuve. Tiesa, zināju, ka šajā kompleksā visos dzīvokļos iebūvētajos skapjos iemontēti nelieli seifi, bet tā noteikti nebūs vieta, kur noslēpt naudu no sievas...
Vēlreiz nošķindēja stikla galdiņa virsma, pret granīta flīzēm noklaudzēja bīdītas mēbeles kājas, kāds piecēlās, lai pamestu nopratināšanas vietu.
- Pat nedomā izvairīties no atbildes, dzirdi? – sieviete pacēla balsi. – Atzīsties, kur liki naudu!
Klusināti būkšķi, it kā grūstoties; tikko sadzirdams kunksts, it kā pēc saņemtas dunkas; labi zināmais švīksts, kāds rodas, bīdot balkona durvis.
-Tu nekur neiesi, pirms neatbildēsi! – paziņoja stingra sievietes balss. Acīmredzot viņa bija nosprostojusi atkāpšanās ceļu. – Kur liki naudu?
Aizturētu elpu gaidīju vīrieša atbildi, jo sapratu – atkāpšanās ceļa viņam tāpat nav, kaut kāda patiesība būs jāsacer. Vīrietis kaut ko nesaprotamu purpināja, bet tas noteikti nebija skaidrojums par naudas atrašanās vietu.
- Atzīsties, vai arī es jau rīt iesniegšu šķiršanos! – sieviete nedaudz histēriski metās primitīvā uzbrukumā.
Vīrietis atkal kaut ko noburkšķēja, kas man izklausījās pēc “nu gan jaunums”, un apklusa. Atkal nošķindēja balkona galdiņa stikla virsma.
“Tas nu gan ir vēsais vecis,” pie sevis nodomāju. “Neļaujas provokācijām! Apskaužams miers!”
- Makšķeres kātā! – negaidot izsaucās rupja balss blakus terasē. – Saki, ka makšķeres kātā!
Atzīšos, ka līdz pat šim mirklim nebiju nojautusi par tuvāko kaimiņu klātbūtni aiz plānās terases sienas, tāpēc pēkšņais izsauciens lika aizturēt elpu – nu gan nebūs lāga… Klusums iestājās arī augšas balkonā.
- Ja tev nav, es varu aizdot, - vīrietis blakus terasē smejot turpināja. – Makšķeri, saprotams, ne jau tūkstošus.
Iedomājos – kādam kaut ko derētu atbildēt, varbūt vīram vai sievai no augšas balkona. Varbūt vismaz aplaudēt, jo labākajos scenārijos tieši šādas negaidītas frāzes kalpo par zibensnovedēju? Klusumu pārtrauca vecākās gruzīnietes guldzošie smiekli – viņa acīmredzot vairs nespēja tos apvaldīt. Joks nudien bija izdevies! Arī es attapos, ka plati smaidu. Tad uz skatuves iznāca augšas kaimiņiene. Noliekusies pāri balkona margām, viņa korektā balsī paskaidroja:
- Viņš diemžēl nemakšķerē, bet… slēpju nūjas gan mums ir. Paldies par ideju, tūlīt pat pameklēšu.
Strauji atbīdītās augšas balkona durvis un soļu švīksti lika saprast – finanšu krīzi abi laulātie turpinās risināt savu apartamentu iekštelpās. Turklāt pamanīju, ka negaidītais vīrieša izsauciens abiem sniedzis labu mācību – pirms turpināt dārgumu meklēšanu, ieteicams izolēties no apkārtējās sabiedrības. Skaļi aizvērtie logi lika apjaust gaidāmās vārdu pārmaiņas nopietnību. Tiesa, spalgākus izsaucienus, plīstošu trauku šķindu un krītošu priekšmetu dārdus tie tāpat nespēja noslāpēt.
Emociju tornado otrajā stāvā plosījās kādas divdesmit minūtes, un es jau atklāti apbrīnoju vīrieša pacietību. Cik nu varēja dzirdēt, viņa balss skaņas nepārsniedza etiķetē pieļautās normas. Tad kādā brīdī pavērās balkona durvis, un ierasto vietu pie margām ieņēma klepojošais sirmgalvis. Viņš kā parasti strīdos neiesaistījās, vien, palaikam ieklepodamies, izdvesa ne reizi vien dzirdētās frāzes: “Slikts dzīvoklis, ļoti slikts dzīvoklis.”
Līdz galam neaizvērtās durvis apkārtējiem lika saprast, ka tūkstošus noslēpušais kaimiņš joprojām pastāv pie diagnozes “īslaicīga amnēzija”. Galu galā visa nauda iztērēta pārceļoties, bet teikumu par trim tūkstošiem sieva vienkārši nosapņojusi. Tikai brīdī, kad tika piesaukta “kārtējā mīļākā”, viņš beidzot neizturēja – paķēris mikroautobusa atslēgas, kaimiņš ar skaļu blīkšķi pameta dzīvokli. Pēc īsa brīža savā auto iesēdās arī sieva ar abiem bērniem.
Augšas kaimiņus atcerējos īsi pirms pusnakts, kad naktsputnu trijotne atgriezās mājās. Līdz pulksten diviem augšā kaut kas rībēja, grabēja, lūza un plīsa. Kaut kas tika izmests pār balkona margām un spalgi atsitās pret pagalma asfaltu. Nākamajā rītā secināju – salauztas slēpes un nūjas, gleznu rāmji, naktslampas pamatne… Nopietna pieeja bagātību meklēšanai. Bet dzīvoklī - klusums. Bērni – skolā, pieaugušie acīmredzot – savu domu pasaulē. Tikai pēcpusdienā, jau atkal iekārtojusies terasē, izdzirdēju augšas kaimiņienes klusināto balsi:
- Mīļais, varbūt mēs tomēr varētu viņiem uzdāvināt baltu lāčādu? Kaut vai sintētisku. Atceries, “IKEA” tāda bija…
- Dārgā, šī doma ir lieliska. Sintētiskā mums tieši pa kabatai, – vīrietis rāmi atbildēja. Ar to arī šī saruna bija beigusies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viss sākās ar baltu lāčādu

Kategorijas