Spēlē dūdas un dzied vecās ziņģes

2021. gada 12. janvāris 00:00

Pirmais, kas man ienāk prātā, dzirdot vārdu Alsunga, ir suitu sievas un sklandrauši. Alsungā jau esmu bijusi vairākkārt, tomēr katrreiz atklāju kaut ko jaunu. Šoreiz jaunums bija – suitu vīri. Lai gan folkloras kopa “Suitu vīri” darbojas jau septiņus gadus, nebiju par viņiem dzirdējusi.
Kopas vadītāja Ilga Leimane stāsta, ka kolektīvā šobrīd ir 11 dalībnieki. “Visur saka: suitu sievas, suitu sievas. Mēs bijām ciemos Igaunijā, kur ļoti skaisti dziedāja vīri. Un tad nu domājām, vai mums ir vīru dziesmas. Mums ir daudz - vairāk nekā tūkstotis dziesmu! 2013.gadā decembra sākumā mēs sākām. Patiesībā tādu vīru kopa, kas dzied vecās ziņģes, Latvijā ir laikam tikai piecas. Nezinu, kāpēc tās modernās dziesmas grib dziedāt, bet tās vecās ziņģes kaut kā ne. Bet, ja nedziedās, tad tās arī aizmirsīsies. Paldies dievam, ka veči nebija tik lepni un ir pat iesiluši: viņiem vajag vēl un vēl un ļoti patīk dziedāt. Brīnišķīga teicēja, kas ir atstājusi bagātīgu mantojumu, ir Veronika Porziņģe. Augustam Lācim Jūrkalnē ir pāri par tūkstoti dokumentētu dziesmu. Tās ir mūsu Latvijas lepnums!” saka I.Leimane.
Viņa stāsta, kad nodibinājās vīru kopa, Alsungā bijis jauns mācītājs, kurš teicis, ka Alsungā trīsdesmitajos gados bijuši lieli dūdu spēlētāji un vajag atjaunot to, kas aizgājis nebūtībā. “Viņš nopirka divas dūdas, mēs pēc tam atpirkām. Tik bezgala liela gribēšana, ka saorganizēja! Tagad jau ir vienpadsmit dūdu spēlmaņi, un tas bars aug. Ja saka, ka tautas kultūra ir izmirstoša, - nu nē, pašiem vajag tikai gribēt. Neviens no malas nekur neko nevar iedot, ja paši negrib, tad nebūs. Sākumā likās: ko tad večiem, kura būs īstā dziesma un kā ar tām balsīm... Folklorā drīkst visu darīt - vienā ciemā dzied tā, otrā tā. Kurš tad var pateikt, kurš dzied nepareizi?” saka I.Leimane. Viņai piekrīt viens no kopas dalībniekiem: “Kaut vai šķība nots, galvenais - pareiza attieksme!”
“Kopas dalībnieki ļoti nopietni strādā: ja pirmdienas vakars pulksten pusseši - vīri ir klāt uz mēģinājumu, vienalga, līst vai saule spīd, vai vasara vai ziema. Mani tas sākumā ļoti pārsteidza! Nu patīk visa tā lieta, un tad neviens nav lūdzams. Dziedam tās vecās dziesmas, lai ir, ko nodot jaunajai paaudzei, un mums ir jaunā paaudze, kam to varam nodot,” saka I.Leimane.
Suitu vīriem nav pieņemts burdona dziedājums, bet dziesmas ir spēcīgas. Kad nelielais koncerts noklausīts, vēl uzzinām, ka Ilgas Leimanes uzvārds agrāk bijis Porziņģe. “Uzvārda Porziņģis nekur vairs nav, tikai mūsu dzimtā. Antonija ir mana māsa un Kristapa Porziņģa vecāmamma. Viņa tēvs šeit dzimis, audzis un darījis palaidnības. Aizgāja basketbola dēļ uz Liepāju. Viņi ir basketbolistu ģimene. Mēs esam lepni, ka Kristapam duka ir iekšā un viņš pārstāv Latviju!” saka I.Leimane.
Protams, Alsungā apmeklējam arī Livonijas ordeņa pili, kas celta 14.gadsimtā aizsardzības nolūkiem. Tā bija pirmā, kas pasargāja no jūras puses Kuldīgu. Gide sola, ka pēc pāris gadiem varbūt būs iespējams pagrabos meklēt zelta podiņu. Ilgu laiku pils kompleksa telpās darbojās skolas un citas iestādes, tagad tur ir dažādas novada pašvaldības iestādes, bet vienā ēkā ir iekārtots muzejs.
Uzkāpām arī Dižgabalkalnā, kas ir vietējais pilskalns, ko vienas diennakts laikā esot sanesuši vietējie iedzīvotāji ar cepurēm. Vēlāk kalnā tika izvietoti lielgabali, lai apšaudītu pili.
Savukārt Alsungas novada muzejā var atsvaidzināt zināšanas par suitu likumiem un tikumiem. Tur ir gan improvizēta 19./20.gs. suitu istaba, gan sadzīves lietas. Agrāk gultas bija ļoti šauras, jo gulēja pussēdus. Ticēja - ja apgulsies pavisam, nāve nāks un vedīs prom. Otrs iemesls, kas jau izklausās loģiskāks - zemniekiem sanāca vēlu ēst vakariņas, tāpēc, lai vēderam būtu vieglāk, gulēja pussēdus vai pusguļus, turklāt gulēja tikai trīs četras stundas.
Suitenēm bija dažādu krāsu brunči un trīs veidu jaciņas - vamži. Svarīgākais bija melns vamzis, austs no vilnas vadmalas, izšūts ar dziju vai pērlītēm. Otra jaciņa bija sarkana, to varēja katrs pats uzaust. Bet trešā bija no kokvilnas, kas bija jāpērk: kādu tobrīd varēja nopirkt, no tādas šuva. Mazām meitenītēm bija lakatiņš vai ziedu vainadziņš, pusaudzēm – spangu vainadziņš. Sievas galvassegai bija četras kārtas: sviedru lupata, ko varēja noņemt un izmazgāt; aubīte ar cūksudrabu (kad cūciņa izvārtās pa dubļiem un saulītē žāvējas, viņas sari spīd; tas nav ne zelts, ne sudrabs, bet spīd); ragu lakats (radziņiem ir jābūt vienāda garuma, tie nedrīkst būt nošļukuši, jo citādi visi redzēs, ka vīrs ir dzērājs); virslakats (smalkvilnas, lielais kuģinieks, zīdenis). Vecmeitas galvā lika lakatu, bet zem lakata bija spangu vainadziņš.
Pūralādē bija jābūt 250 cimdu pāriem. Kāzas svinēja trīs dienas. Mičošanā bija dāvanu dalīšana, kad dāvināja cimdus. Arī par darbu bieži norēķinājās ar cimdiem. Pirms kāzām notika pūra vešana. Tajā brīdī, kad pūralādi cēla ārā no ratiem, kāds nejauši palaida vaļā, lai pārliecinātos, vai jaunais vīrs to noturēs. Vīriem pie ratenes ir greznojums – krancis: ja uz kreiso pusi – precējies, ja uz otru pusi - nav. Suitu vīri bieži grēkojot – viņiem tas stāv uz aizmuguri.
Sakta norādīja uz suitenes turīgumu, bet, lai noteiktu kunga turīgumu, bija jāskatās uz sievieti blakus. Kāzu rītā viņam tai jādāvina līgavas galvassegas – linkaiņa brošas. Tādām bija jābūt vismaz piecām. Viņa savukārt dāvināja vīram cimdus, lai visiem parādītu, kādas prasmes ir jaunajai sieviņai.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Spēlē dūdas un dzied vecās ziņģes

Kategorijas