30 gadi pēc janvāra barikādēm

2021. gada 15. janvāris 00:00

647

“Nebija baiļu. Neko tādu neatceros. Taču par sevi varu teikt – es biju “dziļā aizmugurē”, piedalījos organizatoriski. Bet bija taču arī cilvēki, kuri zaudēja dzīvību, stāvot par Latvijas neatkarību,” “Dzirkstelei” par vēsturisko janvāra barikāžu laiku Latvijā saka Guntis Blūms (78).
Viņš tolaik kopā ar Tautas frontes vietējiem aktīvistiem koordinējis Gulbenes rajona (novada) iedzīvotāju došanos aizstāvēt galvaspilsētu. Arī pats barikāžu laikā esot kājām izgājis cauri Doma laukumam. Tomēr lielākoties organizēšanā piedalījies Gulbenē.

Vai ir palicis vēl kas nepateikts?
G.Blūms atgādina, ka 1991.gadā pats ir bijis Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājs un “Staru” sovhoza direktors, bet Nikolajs Stepanovs bija rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs. G.Blūms tolaik bija arī PSRS tautas deputāts, tāpēc kā klausītājs tika aicināts arī piedalīties Augstākās Padomes sēdēs Latvijā, tika saukts tikties ar Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani.
“30 gadi pagājuši. Daudz kas jau ir aizmirsies,” teic G.Blūms. Viņš uzskata - pret atmiņām ir jāizturas kritiski, lai nesanāk “dzejošana”. Tomēr ir arī kas tāds, kas agrāk nav pateikts un ko gribas izcelt tagad. G.Blūms saka - nepietiekami novērtēti ir toreizējie rajona kopsaimniecību, iestāžu un uzņēmumu vadītāji, bez kuru atļaujas nevarētu uz barikādēm Rīgā aizbraukt ar smago tehniku, ar autobusiem. G.Blūms atceras, ka tolaik Lauksaimniecības ministrijā toreizējā ministra Daiņa Ģēģera vadībā bijis uzstādījums par atbalstu. Tajā pašā laikā kopsaimniecību vadītāji tautā tikuši un tiek “lamāti” par “sarkanajiem baroniem”, kaut viņu loma Latvijas neatkarības nosargāšanā ir nozīmīga. G.Blūms atceras, ka 1991.gada janvārī bijušas tikai divas iespējas: būt kopā ar Tautas fronti vai Interfronti. Pēdējās piekritēji Gulbenes rajonā bijuši, taču janvāra barikāžu laikā viņu ietekme vispār nav justa. Latviešu lielākā daļa atklāti atbalstījusi Tautas fronti.
G.Blūmam ir pārdomas arī par to, vai visi, kuri gribēja, varēja aizbraukt uz barikādēm. “Lauksaimniecībā lopkopību taču nevar apturēt! Govis ir jāslauc, jābaro, tāpēc starp janvāra barikāžu dalībniekiem lopkopēju gandrīz vai nav. Brauca mehanizatori, kuri ziemā remontē transportu, brauca celtniecībā strādājošie. Daudzi pieteicās braukt uz barikādēm paši, citi tika uzrunāti. No uzrunātajiem neatteicās neviens. Vismaz neatceros, ka būtu citādi. Tautas atsaucība bija ļoti liela,” saka G.Blūms.
Ar šodienas skatu viņš spriež, ka pirms 30 gadiem Rīgu nosargāja tieši laucinieki. Tieši Latvijas lauku cilvēki bija vismonolītākie. Rīdzinieki nebija tik vienoti, uzskata G.Blūms, viņi bija sadalījušies gandrīz vai vienādas daļās starp tautfrontiešu un Interfrontes atbalstītājiem.
Pēcgarša bijusi savāda. “Kad barikādes beidzās, I.Godmanis pie sevis saaicināja rajonu padomju priekšsēdētājus un izpildkomiteju priekšsēdētājus. Mēs uz šo tikšanos braucām kopā abi ar N.Stepanovu. Tur tika pārrunāta barikāžu gaita un situācija valstī, un tas, kas ir darāms. Rīgas mērs Andris Teikmanis izteica lielu pārmetumu lauciniekiem, ka atbraukuši, sakūruši uguni, nesakopuši Doma laukumu un aizbraukuši mājās. Man tas “iegrieza” stipri. Es izmantoju iespēju, kad man deva vārdu, un, atbildot uz pārmetumu, sacīju – būtu labāk pateikt paldies lauku cilvēkiem. Atbraucu mājās, un TV “Panorāmā” I.Godmanis to izdarīja - pateicās lauciniekiem,” atceras G.Blūms.

Cilvēki šodien runā par grūtībām
Zīmīgi, ka janvāra barikāžu apaļā gadskārta ir sakritusi ar Covid-19 pandēmiju, kad cilvēki slimo, arī mirst un kad sabiedrisko un ekonomisko dzīvi Latvijā un visā pasaulē ierobežo jaunais termins “mājsēde”.
“Cilvēki šodien runā par grūtībām, ar kurām sastopas savā dzīvē. Tagad, ja paklausies, galvenā problēma bija, ka nevarēja nopirkt zeķbikses. Šobrīd valdība to ir atrisinājusi. Kur vēl ir problēma? Ka nevar aizbraukt slēpot uz Itāliju? Lai atceramies tos laikus, kad daudziem nācās pret savu gribu braukt uz Krievzemes plašumiem un tur “slēpot” nevis vienu ziemu, bet daudzas ziemas pēc kārtas! Vai problēma ir, ka jālieto sejas maska, ka nevar aiziet uz frizētavu? Paskatieties uz Lielbritānijas premjerministru Borisu Džonsonu – viņam katrs mats uz savu pusi un izskatās, ka ilgi nav bijis pie friziera! Mūsu pašu premjers gan jau arī frizieri kādu laiku nav apmeklējis. Vai problēma ir, ka nedrīkst iet ciemos, rīkot balles? Daudzi saka – nevēlas vakcinēties pret Covid-19. Es viennozīmīgi atbalstu viņus! Lai nevakcinējas! Lai es un citi seniori ātrāk tiekam pie vakcīnām!” saka G.Blūms.
Artura Krišjāņa Kariņa kritizētājiem viņš saka: “Pie jebkura cita premjera valdība šajā situācijā jau būtu izjukusi.” Nav tā, ka G.Blūms pilnībā piekrīt valdības rīcībai Covid-19 pandēmijas laikā. Viņaprāt, iedzīvotāju vakcinācija pret koronavīrusu būtu jāorganizē citādāk, ne pie ģimenes ārstiem un ne slimnīcā. Varētu vairāk iesaistīt pašvaldības, lai tās organizē, taču pašvaldību darbinieki šobrīd ir ieslēgušies, strādā attālināti. Īsti nevarot saprast, “ko viņi tur var darīt, kaut droši vien daudzi dara”. G.Blūms ironizē - tie, kuri skaļi paziņo, ka paši nevakcinēsies, greizsirdīgi seko līdzi tam, lai tikai “valdība nelien bez rindas”. Divējāda attieksme vispār lielā mērā raksturo šodienas situāciju – uzskata G.Blūms. Tiem, kuri negribēs vakcinēties pret Covid-19, būs jārēķinās, ka nevarēs ceļot, viņš uzskata. Austrālija ir pirmā valsts, uz kuru lidot var tikai vakcinētie. Nepaiešot ilgs laiks, kad aviokompānijas cita pēc citas noteiks šādas stingras epidemioloģiskās drošības prasības. “Domāju, ka arī darbavietās Latvijā sāks pieprasīt, lai darbinieki obligāti būtu vakcinēti,” viņš prāto.
G.Blūms saka – jaunā paaudze sastopas ar viņu dzīvē nebijušām situācijām. Viņiem šķiet, ka kaut kas tiek uzspiests, ka viņi tiek ierobežoti. Vecā paaudze uz to skatās citādāk caur savu pieredzi un zina, ka ir vajadzīga pacietība.
G.Blūms pauž - pandēmija ir globāla problēma, kas prasa vienotus risinājumus Eiropā un pasaulē, nevis tikai Latvijā. “Es ceru, ka sagaidīšu Covid-19 pandēmijas beigas,” saka G.Blūms, un tas reizē ir gan joks, gan nopietnība. Viņš uzskata – dzīve pēc pandēmijas būs mainījusies, būs mainījies darba tirgus un attieksme pret atalgojumu. Jāpriecājas, ka ar šo gadu Latvijā minimālā alga ir 500 eiro pirms nodokļu nomaksas. Arī tā katram ir jānopelna ar reālu darbu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

30 gadi pēc janvāra barikādēm

Kategorijas