Izauklēti kā pašas bērni

2021. gada 15. janvāris 00:00

1160

Īpašs notikums un reizē arī emocionāls pārdzīvojums ir ne tikai māksliniecei gulbenietei Ilvijai Juškevičai, bet arī ikvienam, kurš aplūko altārgleznu lūgšanu namā Kristus Karaļa kalnā Aglonā. Tieši Ilvija spēja radīt šo gleznu liela krusta formā. Tas kalpo kā fons Jēzus skulptūrai, kura ir novietota uz altāra.

Tā nav tikai glezna...
Ilvija “Dzirkstelei” stāsta, ka glezna tika veidota pēc Kristus Karaļa kalna skulptūru autora Ē.Delpera veidotās skices. “Tas bija vērtīgs laiks man – būt kopā ar gaišiem cilvēkiem, tādā kā citā pasaulē, īpašā vietā,” atzīst Ilvija. Šis darbs viņas pieredzē bija kaut kas jauns. “Visam bija jābūt it kā gaismas caurstrāvotam - kalnam bija jābūt vizuļos, ūdenim dzidram, varavīksnei, kurai cauri spīd kalni, jāattēlo pilsēta, no kuras staro gaisma. Man likās, ka nav iespējams neko attēlot bez ēnām, jo tad tas neizskatītos reāli. Man bija jāsaprot, ka tur nav runa par materiālo pasauli, bet garīgo, tur ēnu nav. Ēriks uzsvēra, ka glezna ir īpaša! Es vairāk to redzēju kā mākslas objektu. Pēc kāda laika, ierodoties Kristus Karaļa kalnā, iegāju arī baznīcā un nu jau skatījos uz gleznu ar pavisam citu skatījumu - es to vairs neredzēju kā mākslas objektu. Sajutu tik milzīgu enerģiju no gleznas, ka sāku raudāt kā mazs bērns - kaut kāds brīnums! Un tad es sapratu Ērika teiktos vārdus, ka tā nav tikai glezna,” stāsta Ilvija.

Nebaidās riskēt
Ilvijai katrs viņas darbs ir īpašs ar kaut ko, katrs ir izauklēts kā pašas bērns un palaists pasaulē. Viņa ir diezgan “piekasīga” savam darbam, bet darba procesu viņa izbauda. Tā viņai ir kā meditācija. “Es it kā dzīvoju tajā iekšā, it kā tas būtu īsts, reāls,” stāsta māksliniece. Izrādās, Ilvijas gleznojumi rotā arī daudzu privātmāju sienas. “Siena - liels laukums un milzīga atbildība. Rezultātam jābūt tādam, lai pasūtītājs būtu gandarīts, jo ar sienas gleznojumu jādzīvo ikdienā. Tā nav glezna, ko var noņemt, nolikt maliņā un kādu laiku aizmirst par to,” uzsver Ilvija.
Lielākais izaicinājums viņai bija ikonas gleznošana kādai privātmājai, kuras garums bija gandrīz trīs metri. “Tas man bija otrais sienas gleznojums. Pasūtītājs vēlējās tieši tādu, kā attēlā. Neko nedrīkstēja mainīt. Bija sarežģīti strādāt, jo viss notika uz stalažām. Bija jālēkā šurpu turpu pa stalažām, jo kopskatu var redzēt tikai pa gabalu. Veidojot mākslas darbu, tas ir svarīgi - jo lielāks, jo tālāk jāatkāpjas. Tika gleznota arī liela ainava šaurā telpā. Lai aplūkotu kopskatu no attāluma, nācās iet ārā un to vērot caur atvērtu logu,” atminas Ilvija.
Savukārt pirmo sienas gleznojumu viņa uzgleznoja, kad vēl mācījās Rēzeknes Mākslas vidusskolā. Jau studiju gados bija jādomā par naudas pelnīšanu, jo Ilvija nāk no sešu bērnu ģimenes un vecāki nevarēja palīdzēt tik, cik nepieciešams. “Pirmo sienas gleznojumu gleznoju ar lielu satraukumu, nebiju pārliecināta par savām spējām. Ātri vien sapratu, ka mani iedvesmo gan lielie laukumi, gan tas, ka man padodas sienas gleznojumi. Svarīgi ir arī tas, ka es nebaidos riskēt. Sienas gleznojums nav glezna uz audekla vai kartona - ja neizdodas, nevar paņemt citu formātu un gleznot jaunu. Jebkurai gleznai var pārgleznot pāri, bet tad gleznai zūd kvalitāte, tā izskatās samocīta. Gleznas tapšanā man ir svarīga gan kvalitāte, gan izskats. To man stingri iemācīja skolotājs. Tas, kā cilvēks izturas pret darbu, parāda arī to, kā viņš izturas pret pasauli,” uzskata Ilvija.
Savukārt viņas mīļākais lolojums ir sienas gleznojums tējnīcā “Laiks” Tirzas pagastā. Skice tika veidota pēc F.Knoka fotogrāfijām, no kurām tika ņemti daudzi elementi gleznai. “Sienas gleznojumā redzama arī iemīta taciņa, kura ved uz Tirzas baznīcu kalna galā - kā simbols gaišajam, ticībai, cerībai. Īpaši bija arī tas, ka ziedi tika gleznoti no dabas. Saimnieki atnesa puķu podus, pašu audzētās lizantes. Telpā tika radīta burvīga gaisotne – visapkārt ziedi, augi, skaista mūzika, aizdedzināta svece. Izveidotā skice darba procesā mainījās - sajutu, ka jābūt citādāk. Tā ir tā burvība, ka, tik ļoti iegrimstot darbā, pazūd visas liekās domas, sāc klausīt sevi un to, ko saka sirds,” stāsta Ilvija.

Glābj situāciju kāpņu telpā
Viņa ir arī apgleznojusi divas kāpņu telpas piecstāvu daudzdzīvokļu mājā Rēzeknē. Mājas pārvaldnieks bija izvēlējies un nokrāsojis abas kāpņu telpas ar ne visai veiksmīgiem krāsu toņiem, tāpēc palūdzis viņai glābt situāciju un uzgleznot dažādus elementus līdz pat piektajam stāvam.
Ilvijai patīk lielformāta gleznas, jo, tās gleznojot, viņa jūtas brīva. “Laikam tāpat kā dzīvē - patīk plašums, brīvība, daba. Šķiet, ka darbā es ielieku daļu sevis, tāpēc nekad negleznoju, kad ir slikts noskaņojums. Fonā vienmēr skan skaista mūzika, un cilvēki to labo enerģiju sajūt,” domā Ilvija.
Viņu vienmēr interesējusi gleznošana ar 3D efektu – ilūzija ar kaut kā turpinājumu: gleznojums, kur nojūk realitāte no ilūzijas, it kā telpu padarot plašāku. “Var jau arī telpu padarīt īpašu ar 3D sienas tapetēm, bet gleznojums ir kas īpašāks, personiskāks - tas ir ilgmūžīgs. Neatņemama sastāvdaļa ir arī mākslinieka rokraksts, ko nevar atkārtot. Parasti tiek saskaņots gleznojums ar telpu. Manā pieredzē ir bijis arī tā, ka pasūtītājs pārkrāso telpas sienas, lai realizētu savu ieceri. Tātad – sienas pieskaņo gleznojumam, nevis otrādi,” saka Ilvija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izauklēti kā pašas bērni

Kategorijas