Būt līdzās, uzklausīt

2021. gada 15. janvāris 00:00

Daudziem ir nācies būt mulsinošā situācijā, kad draugs, kaimiņš vai kolēģis zaudē tuvu cilvēku un nav skaidrs, kā uz to adekvāti reaģēt.
Līdzjūtības, mierinājuma vārdi šķiet pārāk sekli, pliekani, neatbilstoši notikušā dziļumam. Nāve tomēr ir grūti aptverama mistērija.

Bez filozofēšanas
Biedrības “Dižvanagi” Baltijas Rehabilitācijas centra kapelāns Haralds Bartkevičs norāda, ka mūsdienu cilvēka ikdiena ir tā būvēta, lai no nāves tēmas izvairītos. Nomirstot tuviniekam, iestājas tukšums un apjukums. Universālas un ātras receptes, kā palīdzēt sērojošam cilvēkam, nav arī kapelānam: “Ir svarīga cilvēku attiecību vēsture. Ja mūžībā devies mīļš draugs vai radinieks, svarīgākais ir būt līdzās. Par to pilnībā pārliecinājos, kad pirms diviem gadiem man nomira sieva. Draugi sacīja: mēs nezinām, ko lai tev sakām. Atbildēju, ka negaidu kādus īpašos vārdus. Iedomāsimies situāciju - uz kājas pirksta uzmests ķieģelis vai kas smagāks. Lieki cerēt, ka līdzcilvēka pateikta gudra doma, atziņa spēs noņemt sāpes. Nē, ievainotajam vajag, lai palīdz noaut apavu un nomierināties.”
Tam, kurš zaudējis ģimenes locekli vai mīļu draugu, jāpiedzīvo, ka viņu pacietīgi uzklausa – ļauj izteikties, atcerēties, kāds bija aizgājējs, kāda ir bijusi viņa nozīme cilvēka dzīvē. Cietējam ir akūti nepieciešams apjaust, ka nav bēdās viens, ka viņu saprot. Kapelāns uzsver: “Ir vairākas sērošanas stadijas, bet akūtajā galvenais ir just pleca sajūtu. Tā būs lielākā dāvana.”

Nav nepareizas sērošanas
Dažas garīgās prakses uzskata, ka četrdesmitajā dienā pēc nāves dvēsele atstāj šo pasauli. “Bībelē mēs tam negūstam apstiprinājumu. Kristietībai pieraksta daudzas izdomātas lietas. Mana pirmā lojalitāte ir svētajiem rakstiem. Jāizšķiras, kas svarīgāks – cilvēku veidotas tradīcijas vai svētie raksti, kas ir autoritatīvi kristiešiem visā pasaulē,” H.Bartkevičs neslēpj, ka savā praksē bieži sastopas ar kristīgo folkloru ticējumiem, nevis Bībeles pazīšanu un uzticēšanos tās saturam. “Lielajā plānā nav nozīmes, vai četrdesmit dienas tiek ievērotas kādā īpašā veidā vai ne. Tradīcijas dažbrīd ir pretrunīgas un pat apgrūtina cilvēka nonākšanu pie Dieva. Lūgšanu skaitīšana kā dzejoli drīzāk mūs distancē, nevis dod patiesas attiecības ar Dievu - neļauj piedzīvot patiesu mierinājumu krīzē.”
Ja atraitne pēc bērēm ik dienu apmeklē kapa vietu, jāattiecas ar lielu iejūtību. Mēs nezinām, kam viņa iet cauri. Nav pareizu vai nepareizu sērošanas veidu. Sieviete tādējādi mēģina tikt galā ar skaudro situāciju. “Kādu brīdi to pat vajag darīt, piemēram, ja māte zaudē vienīgo dēlu un nav bijusi iespēja atvadīties. Apspiestās sēras vēlāk, kā sāpju reakcija, var nākt ārā pa citām spraugām un negaidītos veidos iedarboties uz apkārtējiem – ar dusmu un panikas lēkmēm, citu vainošanu, veģetatīvo distoniju, nomierinošu līdzekļu lietošanu. Ķermenis prasa rūpes, nomierināšanos. Lai normāli ietu cauri sērām, reizēm der vērsties pie laba psihologa vai mācītāja. Ja tas nav pieejams, jāmeklē uzticami draugi. Draudžu locekļiem ir priekšrocība: ir, kas atbalsta, uzklausa. Dziļāks slānis sēru dziedināšanā ir aizdomāšanās par mūžību, dvēseles miera iegūšana, iepazīstot Kristus personību un tās lomu manā dzīvē.”

Realitāte un šķitums
Dzirdēti nostāsti, ka nelaiķa gars kādu laiku nāk pie dzīvajiem, klauvē pie loga, pieglaužas. H.Bartkevičs to skaidro no bibliskā viedokļa: “Mirušais ir labākā un drošākā vietā, ja viņš ir ar Kristu un nonāk Kunga tuvumā. Tad vairs nav pa zemi jāstaigā un jānoraugās, kā tuvinieks sēro. Daudz kas notiek mūsu prātos, arī sapņos, un bieži vien vēlamo uztveram kā esošu. Pieļauju, ka klauvēšana, pieskārieni ir iztēles rezultāts vai citas garīgās pasaules ietekme. Taču nav būtiski cilvēkam stāstīt, cik tas ir nepareizi, jo nevaram pierādīt, ko viņš ir sajutis. Subjektīvo pieredzi labāk atstāt paša cilvēka ziņā. Mana pārliecība – ja Dievs kādu ir paņēmis savā valstībā, viņam pieeja šai pasaulei ir noslēgusies. Līdz atkaltikšanās dienai esam atšķirti.”
Ignorēt to, ka visam, arī cilvēka mūžam, ir sākums un beigas, būtu strausa politika. Taču no šīs pasaules šķiramies apbrīnojami dažādos veidos. Viens mierpilni aizmieg savā gultiņā, pēc pirts uzģērbis baltu kreklu, citam lemts iet bojā pāragri, turklāt traģiski, vēl kādu ilgi un nežēlīgi moka slimība. Vai tas atkarīgs no indivīda rīcības dzīves gaitā, pasaules uztveres? Kapelāns nepiedāvā vienkāršas atbildes: “Varētu būt, ka labam cilvēkam ir viegla nāve. Bet notiek arī zīmīgas lietas. Tautā ir teiciens: viņš ņēma nelabu galu - jo bija ļauns. Vienlaikus ir situācijas, kad lielās mokās no dzīves aiziet brīnišķīgi cilvēki, turpretī “nelieši” nomirst mierīgi, tuvinieku vidū. Svarīgākais ir jautājums, kas notiek pēc tam. Kapelāna darbā liela nozīme ir mirstošā sagatavošanai, lai viņš varētu stāties Dieva priekšā kā izlīdzis ar cilvēkiem un Dievu. Bieži pārprot, ka mācītājs ar mirēju runā par nāvi. Sarunai vajadzētu būt par mūžīgo dzīvību, ko Dievs ir gatavs dāvināt katram. Viena no grūtākajām lietām – ja nākas saskarties ar aizejošā nevēlēšanos izlīgt ar Dievu, pat stāvot uz dzīvības un nāves robežas.”
Sarunas par aiziešanu no šīs dzīves kādam var šķist jūtu aizskarošas un izraisīt nepatiku. Iedomāsimies situāciju - šķērsojot ielu, bērns neredz mašīnu, un autovadītājs nepamana bērnu. “Ja tu tobrīd mazo brutāli paņem aiz apkakles, parauj malā, viņš varbūt atsit kāju un uz mirkli apvainojas. Bet kas ir svarīgāk – ļaut cilvēciņam nonākt pie bēdīga rezultāta vai riskēt ar personīgo labsajūtu? Runa nav par neiejūtību vai kaut kā uzspiešanu - tas būtu traki! Ir jāciena izvēles, pat tad, ja tās man nešķiet tās labākās. Ir runa par atklātumu, par to, ka klāt ir atvadīšanās laiks un labas nākotnes - ar Dievu - piedāvājums ir tepat.”

Ticība personas dzīvē
Meklējot īsto pieeju vecākiem, kam nāve nolaupa atvases dzīvību, situācijas mēdz atšķirties, atklāj H.Bartkevičs. “Vairums vecāku, ar ko strādāts, bijuši ļoti atvērti palīdzībai. Reti, bet ir arī ģimenes, kas nevēlas par šo tēmu runāt un nekontaktējas. Tas jārespektē. Mazu bērnu situācija Dieva priekšā no teoloģiskā viedokļa ir krietni drošāka. Kristus apsola, ka viņiem pieder Dieva valstība. Bērna griba vēl nepazīst morālas dabas izvēles, neatrodas tādā atbildības situācijā kā pieaugušais, tāpēc nav jāuztraucas, vai bērns ir vai nav paspējis atrisināt attiecības ar Dievu. Savukārt pieaugušais skaidri apzinās, kādas izvēles izdara. Tad izlīgums ar Radītāju būs pats svarīgākais, jo noteiks viņa mūžīgo nākotni. Bībele runā, ka grēks un nāve ir cilvēkam neuzveicamas tēmas, ar tām tiek galā tikai augšāmceltais Kristus. Viņš izpērk no grēka un tā sekām – nāves. Tur, kur ir šāds izlīgums ar Dievu, iestājas miers par nākotnē sagaidāmo. Var gan saglabāties bailes par pašu aiziešanas procesu, kas ir normāli un nenorāda uz mazticību. Kad ir noticis izlīgums ar Dievu, Kristus mani kā bērnu ņem savās rokās un ieved jaunā dzīvībā. Jāatceras, ka Dievs visu laiku ir savā tronī un kontrolē situāciju arī tad, kad to vairs nevari tu un tavi tuvinieki,” viņš saka.
Vai arī ateistam uz nāves gultas jāpiedāvā svētais vakarēdiens? Kapelāns teic, ka ne vienmēr to var paspēt, toties svarīgi, lai neticīgais var saņemt vēsti par Dieva gatavību piedot. “Mūžība neiestājas, kad nomirstam, bet kad ticība ienāk personas dzīvē. Es necerētu, ka tēvreizes skaitīšana pēdējā brīdī izglābs: formālā pieejā ir maģijas pazīmes, tā neaizvieto attiecības ar Debesu Tēvu. Mūžīgo dzīvību nevar nopelnīt ar pareizām frāzēm, labdarību vai maģiskiem rituāliem, to var saņemt tikai kā dāvanu no paša Kristus, ja Viņam uzticamies.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Būt līdzās, uzklausīt

Kategorijas