Atļauju nevienam neprasījām un braucām

2021. gada 19. janvāris 00:00

Līgo pagasta pārvaldes lietvede Ilze Brice 1991.gadā strādāja bibliotēkā un kopā ar savu brāli Kārli Birkenu aktīvi sekoja līdzi notikumiem, par kuriem ziņoja radio.
“Toreiz tajās janvāra dienās neviens nedomājām par bailēm. Tajā brīdī mums visiem bija kopīgais pacēlums un tikai ar to arī gājām un darījām. Mēs ar brāli vienmēr esam bijuši patriotiski, jo mums tētis tāds bija. Tētis bija leģionā un tikai 1956.gadā atgriezās no Vorkutas. Atceros, ka svētdien, 13. janvārī, mēs bijām ar bērniem sagatavojušies braukt uz kolhoza organizētu cirku, bet viss sagriezās pilnīgi otrādi,” stāsta I.Brice.
Cirka vietā viņa aizbrauca uz demonstrāciju krastmalā Rīgā. Ar saviļņojumu I.Brice atceras, kā krastmalā drosmīgi lielā vienotībā plīvoja karogi. Daudzi pēc šī mītiņa palika uzreiz turpat uz vietas un gaidīja tālākos notikumus.
I.Brice atgriezās vakarā atpakaļ mājās un atceras, ka visu nakti skanēja radio un raidīja televīzija. Viņu vienaldzīgu neatstāja izskanējušie aicinājumi doties uz Rīgu. “No rīta ar brāli devāmies uz kolhozu un paziņojām, ka mēs atkal braucam. Toreiz strādāju bibliotēkā, paziņoju vien padomes priekšsēdētājai Gaidai Šķipsnai, ka dodamies. Atļauju nevienam neprasījām, neko nesaskaņojām, paši uz savu galvu bijām gatavi braukt! Mēs pat neesam nekādos oficiālos papīros ierakstīti, jo nezinājām toreiz, ka kaut kas ir jāsaskaņo. Kolhozs mums iedeva “Latviju”, ar ko braucām. Bija kādi astoņi vietējie vīri, pa ceļam vēl zolīti spēlēja,” stāsta Līgo pagasta iedzīvotāja.
Vai bija kaut mazākais priekšstats, uz ko visi devās? I.Brice atzīst, ka nebija ne mazākās nojausmas par to, kas varētu būt. Kolhozs bija iedevis līdzi gāzmaskas un pufaikas, ko mugurā vilkt, jo naktis bija īpaši aukstas. Viņa atzīst, ka daudzas nianses vairs šodien nav atmiņā, ja vien būtu zinājusi, ka tas pēc gadiem būs tik svarīgi, būtu ko piefiksējusi vairāk.
“Zinājām, ka Lietuvā jau viss norisinājās. Šodien pat grūti visas tās sajūtas noformulēt. Bet galvenais, ko atceros, ir tā atmosfēra Rīgas krastmalā un aicinājums cilvēkiem turp doties. Tāpēc arī mēs, vietējie, daudzi bijām gatavi braukt. Es uz vietas Rīgā biju trīs naktis un četras dienas. Atceros, ka pašā sākumā, kad aizbraucām, īsti nesapratām, kurp doties. Sākumā bijām centrā pie tagadējā Saeimas nama, tad bijām Doma laukumā un krastmalā. Es no mūsu grupiņas biju koordinatore un devos uz tām sanāksmēm, kur deva galvenos norādījumus, kur būt un ko darīt. Spilgti atceros, ka bija ugunskuri un mums nāca karstas tējas deva. Ar šodienas skatījumu liekas - nu ko mēs tur ar to mūsu tehniku un plikām rokām būtu izdarījuši? Tomēr toreiz šī pašu cilvēku iniciatīva bija milzīga!” ar neslēptu lepnumu atceras I.Brice.
Kad notika paši baisākie notikumi, viņa jau bija atgriezusies mājās un turpināja sekot līdzi visam radio. Viņa stāsta, ka no kolhoza nemitīgi brauca divi autobusi, vedot gan uz Rīgas barikādēm cilvēkus, gan atpakaļ uz mājām. Līgo pagasta iedzīvotāja ne mirkli nešaubās: “Tagad, to visu atceroties, saprotu - bija vērts! Latvija mums ir tikai viena, nekur citur uz pasaules mums tās nebūs, un arī latviešu valoda mums būs tikai šeit. Šodien ir citi laiki un cita dzīve, valdības darbu varam katrs interpretēt, kā gribam, bet, kamēr mēs katrs nekopsim to, kas ir mūsu, tikmēr nekā nebūs.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atļauju nevienam neprasījām un braucām

Kategorijas