Dabas mīlestība ar makšķeri rokās

2021. gada 19. janvāris 00:00

922

Ja esi dzimis Stāmerienā, tad pastāv maza iespēja, ka neesi makšķernieks – tā laikrakstam teica nu jau priekšlaicīgi pensionējies un savu dzimto vietu iemīlējušais Ainārs Zutis.
“Esmu uzaudzis šeit, divdesmit gadus nodzīvojis Siguldā, pastrādājis Vācijā, kur gāja smagi, bet nopelnīt varēja, tomēr atgriezos savās dzimtajās mājās, kur Stāmerienas ezeru var ar roku aizsniegt. Dzīve man ir bijusi interesanta. Mans pamata darbs ir bijis “sakarniekos”, kur daudz ko iemācījos, bijušajā “Daiļradē” ar koka virpošanu esmu ņēmies, kādreizējā Ļeņingradā pie blakus galdiem ar Andri Šķēli puķes tirgojis, taču viss tas nedod tādu dvēseles mieru, kā pēdējie gadi, kad atkal esmu šeit. Pēc četrdesmit katru nakti Stāmerienu sapnī redzēju. Var jau būt, ka tā ir muļķība, bet man tā bija, tāpēc es atnācu atpakaļ. Te manas bērnības atmiņas, kad jau no piecu gadu vecuma ar lazdas kātu rokās sākās manas makšķernieka gaitas. Atceros, ka laikā, kad pie kapiem vēl bija koka tilts, tur no ezera līdz viņam ar laivu varēja aizbraukt. Kādi atvari tur bija, kāda zivju pārpilnība, kādas līdakas un cik daudz vēžu! Tagad viss aizaudzis, bet zivi vienalga noķert var. Tur ar savu draugu Gunāru Šķenderi, kurš pat mutes bļodā zivi noķert var, es arī makšķerēju. Tagad abi esam solīda vecuma, bet draugi joprojām – ar makšķerēšanu sirdī!” saka Ainārs.
Bagātākais tomēr Pogas ezers
“Kādreiz tā saucamajā “buļļu stacijā” dzīvoju, tad tuvāks bija Pogas ezers. Joprojām to arī par zivīm bagātāko uzskatu. Neskaitot ezera ierastās zivis, tur arī sapalus, baltos sapalus un pat ālantus varēja noķert, tikai bija jāmāk. Stāmerienas ezers arī ir labs, bet tomēr bīstamāks. Lai arī tur ir labas asaru vietas, tur tomēr cauri tek upīte un ir daudzi avoti, it sevišķi gar Stancmuižas pusi, nezinu, vai ir vērts riskēt. Kad gribas eksotiku, aizbraucu uz Alūksnes ezeru lielās raudas paķert. Tālāk gan nebraucu, pat Peipusā neesmu bijis. Vienīgi Vācijā mēģinājām kādu līdaku noķert, bet tur jau nevar saprast, kurā peļķē vari makšķeri iemest, kurā ne. Licences tur ļoti dārgas, un katrā federālajā zemē savi noteikumi. Tad jau labāk uz blakus esošo Austriju jābrauc. Tur viss vismaz desmit reizes lētāks. Vācieši vispār ir tādi dīvaini: viņiem gan āboli, gan valrieksti, gan sēnes mežā aug, bet tos viņi neēd – visu to pašu pērk veikalos. Makšķerējot tu atpūties, sakārto savas domas. It sevišķi vasaras rītos, kad agri iebrauc ar laivu un pat putni vēl nedzied, tu izjūti, kā mostas diena. Tu vienkārši priecājies, un dažkārt pat zivis paliek otrajā plānā. Dzīvojot Siguldā, es braucu uz Jūdažu ezeru. Lai gan upe turpat blakus tecēja, tā arī par “grunts makšķernieku” nekļuvu. Vienreiz gan Pededzē kilogramīgu sapalu noķēru, tomēr tas mani nesaistīja. Vienīgi ar dēlu, kuram tolaik bija aptuveni pieci gadi, no kalna, kur kamaniņu trase, lejā makšķerēt gājām. Gadījās, ka viņš pat vairāk noķēra, bet atpakaļ kalnā man bija jāstiepj gumijas laiva, dēls un loms piedevām. Viņš pat tagad to atceras. Tomēr man prieks, ka tas makšķerēšanas entuziasms no mana tēva nu jau ir nonācis līdz mazdēlam. Un tas nav tikai par makšķerēšanu, tā dabas mīlestība kopumā ir jāieaudzina. Man šķiet – jo cilvēks tālāk no dabas, jo viņš ir tizlāks. Mums ir tik skaista zeme, un es to novērtēju! Pie mums taču pujenes smaržo, nevis kā Vācijā, kur zieds ir, bet smaržas nav. Tāpat arī ar ceriņiem – nu nesmaržo! Pret dabu ir jāizturas ar cieņu. Es to esmu darījis visu laiku, sākot ar elementāro atkritumu šķirošanu un beidzot ar putnu piebarošanu ziemas laikā un svešu pudeļu nonešanu no ledus. Nu nesaprotu es tos cilvēkus, kas atļaujas kaut ko pa mašīnas logu izmest!” stāsta Ainārs.
Ziemu pret vasaru nemainītu
“Esmu ziemas zvejas piekritējs. Tā kā manā profesijā ziemā bija vairāk brīva laika, tad arī ziemas zveja man kļuva mīļāka. Tas ir tik interesanti! Ziemā cenšos kādas trīs reizes nedēļā līdz ezeram aizstaigāt. Katru reizi, kad pakustas sardziņš, ietrīcas sirds, jo tu nezini, kas tur apakšā ir. Lūk, tā ir bauda! Nevajag jau to lielo lomu, pietiek arī ar mazumiņu. Mana lielākā līdaka ir bijusi seši ar “astīti”, lielākais breksis – trīs, bet to man palīdzēja izvilkt tēvs, un, ja neskaita Alūksnes puskilogramīgās raudas, tad tas arī apmēram viss. Tiesa, Ludza ezerā gaišā dienas laikā uz makšķeres noķēru savu uzvārda brāli, ko varētu uzskatīt par vērā ņemamu faktu,” novērtē Ainārs.
Kulinārā puse nesaista
“Ar zivju ēšanu esmu uz “jūs” – varbūt reizi mēnesī. Priekšroku, tāpat kā savulaik mana mamma, dodu asarītim. Es tā kārtīgi apcepu un vēl pasautēju krējuma mērcē. Kā saka Mārtiņš Rītiņš, nu kas var būt labāks par šo! Treknie līņi man ne visai, viņiem tāda specifiska garša, toties garšo jūras zivis, žēl, ka te tādas neķeras. Man pašam ir sava kūpinātava. Reņģes man ļoti patīk! Savukārt no mazajām tepat ķertajām zivtiņām sanāk ļoti garšīgi konservi, kurus arī es pats taisu, bet postā jau loms nekad neiet. Kad zivju ir bijis vairāk, esmu devis kaimiņu tantēm. Ja zivis garšo, tas tas ir zināms atspaids. Arī manām māsām garšo zivis, un viņas tās labi māk gatavot,” stāsta Ainārs.
Tikai un vienīgi droša zveja
“Esmu tikai drošas zvejas piekritējs. Bērnībā gan uz plānā ledus hokeju spēlēju, kad ar aci varēja redzēt, ka tas ieliecies. Tagad galvenais ir drošs process, lai to visu varētu baudīt. Kad tā pietrūkst, tad gan ir grūti. Pagājušajā gadā nāca virsū tāda kā depresija, jo nebija ledus. Vienreiz gan riskēju tepat maliņā pie Lāčauss, bet neko nedabūju. Arī glāzīti neņemu ne uz ledus, ne laivā. Nu ja tiešām gribas, tad to taču var darīt krastā. Ir jau labi tie mūsdienu makšķernieku kostīmi, bet nedomāju, ka tie var palīdzēt manā gadījumā. Gadi dara savu, un arī ķermeņa uzbūve vairs nav kā jaunībā: ja ielūzīsi, kostīms daudz nelīdzēs. Tāpēc – jo vecāks tu kļūsti, jo vairāk uzmanības pievērs drošībai, tikai tad tu pilnībā vari baudīt visu to, kāpēc tu celies agri no rīta un dodies pēc kārtējā loma,” secina Ainārs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dabas mīlestība ar makšķeri rokās

Kategorijas