Uzsmaidi svešiniekam, lai pasapņo!

2021. gada 19. janvāris 00:00

– Uzsmaidi svešiniekam, lai pasapņo! – reiz, pirms kādiem trīsdesmit gadiem, smejot mani pamācīja krustmāte Antra un veltīja žilbinošu smaidu nejaušam pretimnācējam. Viņš samulsa un apjukumā atskatījās. Nepamanījis tuvumā citus cilvēkus, noņēma cepuri un zemu paklanījās elegantas sievietes vai arī talantīgās aktrises priekšā. Šis pamudinājums vēl joprojām nav izgaisis no manas atmiņas, jo īsās pastaigas laikā pa Vērmaņparku Rīgā Antrai atsmaidīja vēl daudzas sievietes un vīrieši. Dažas emociju uzplūdā steidzās apskaut, daži eksaltēti izsaucās un sniedzās pēc aktrises plaukstas, lai uz tās virspuses atstātu cieņpilnu buču. Kāds solīds kungs steidza pirkt ziedus, lai pateiktos par šo īpašo Mirkli un uzaicinātu uz tasi kafijas. Kāds cits ilgi turēja Antras plaukstu un, acīs skatoties, solījās veltīt viņai poēmu. Protams, es arī biju tur klāt, tomēr labi apzinājos, ka pretimnākošie smaidi vispirms jau veltīti krustmātei. Es visā šajā epizožu virknē vairāk jutos kā skatītāja, lai gan arī manam smaidam tika veltīta sava artava.
Tās dienas notikumi manī radīja kādu apjausmu – ikviens, kas sastapa mūsu negaidītos smaidus, tālāk aizgāja aplaimots un smaidošs, tātad – aiznesa savu smaidu vēl kādam. Kā dāvanu, kā balvu, kā sapni vai skaistu noslēpumu. Šajā stafetē ieguvējs bija ikviens, jo katrs jutās smaida noglāstīts un sasildīts. Kāds varbūt iegrima skurbās apcerēs, kāds maldījās atmiņās un sapņu peripetijās, kāds – vienkārši pateicās Liktenim.
Es jutos īpaši pacilāta, tāpēc, atgriezusies mājās, pieņēmu pārgalvīgu lēmumu: vismaz vienu dienu uzsmaidīt savas pilsētas svešiniekiem. Apzinājos, ka tas būs pavisam citādāks piedzīvojums, jo man blakus nebūs aktrises, kuru pazīst un godina liela daļa sabiedrības, būšu tikai es – trīsdesmitgadniece, kuru zina bibliotēkas apmeklētāji. Tāpēc viss notiks citādāk. Iespējams, ka kāds mani nesapratīs, kāds – pārpratīs, tomēr es gribēju pamēģināt.
Paši saprotat – uzsmaidīt pazīstamam pretimnācējam ir ļoti vienkārši, lai gan arī starp tiem var gadīties kāds, kas ar aizdomām uztvers prieka pilno attieksmi un apjautāsies par veselību...
Uzsmaidīt nejaušam pretimnācējam, svešiniekam… Zinot latviešu mentalitāti, ir skaidrs – bez piedzīvojumiem neiztikt, tomēr – es mēģināju. Iedomājos, ka sievietes manu smaidu uztvers vienkāršāk, pašsaprotamāk, tāpēc dažiem vīriešiem, kuri kā ierasts izvairījās no acu kontakta, pagāju garām. Vairs precīzi neatceros sava eksperimenta epizožu secību, vien prātā palikušas spilgtākās no tām.
Viena no pretimnācējām, ko satiku, bija mana vecuma sieviete. Jau iztālēm noskaņoju sevi uz domu – man viņa patīk. Patiešām patīk! Tāda slaida brunete, vasaras vējā viegli plandošiem matiem un gaišziliem svārkiem, atklātu seju un mazliet skumju skatienu. Viņa nudien ir pelnījusi sirsnīgu smaidu! Ar šādu atziņu dodoties pretim svešiniecei, smaids atnāca pats no sevis, tieši tāpēc sievietes reakcija mani pārsteidza. Piesardzīgi palēninājusi soli, ievilkusi pierē dziļu rievu, viņa cieši vērās manī, vienlaikus tuvāk piekļaujot sev uz pleca pakārto rokassomiņu. Pietuvojusies trotuāra malai, sieviete apstājās, bet vērīgais skatiens ieurbās manī vēl dziļāk.
Lai arī cik ļoti šī reakcija mani pārsteidza, smaids vēl arvien nepameta seju. Garāmejot pieklājīgi pasveicināju pagalam samulsināto būtni, bet mirkli vēlāk, neuzkrītoši atskatoties, pamanīju: viņa vēl arvien pavadīja mani ar skatienu. Varēju tikai minēt: varbūt sievietes somiņā atradās liela naudas summa, varbūt piesargāties lika reiz iegūta slikta pieredze, negodīgi paziņas, varbūt vispār cilvēks tāds noslēgts un aizdomīgs pret visu… Varbūt vienkārši ļoti sasprindzināti centās atcerēties, kur mani varētu būt satikusi, reiz es viņu tik sirsnīgi pasveicināju.
Tad pretim nāca kāda sirma pensionāre laipnu seju – it kā nesteidzīga, it kā nosvērta un mierīga. Sastapusi manu smaidošo skatienu, acumirklī novērsās, tad apdomājās, pacēla galvu, apstājās un palūkojās uz mani vērīgāk.
– Kas jūs esat? – viņa vaicāja atbildē uz manu labdienu. – Es jūs pazīstu?
– Varbūt, – paraustīju plecus un pasmaidīju. – Vai tad tam tik liela nozīme? Es jūs vienkārši pasveicināju, – taisnojos, lai gan apzinājos – varēju arī neteikt ne vārda... Es patiešām tikai pasmaidīju un pasveicināju.
Ar bažām vēroju nākamo pretimnācēju un minēju – kādu reakciju tagad izsauks mans smaids. Tas bija pēc izskata solīds vīrietis, uzvalkā un dokumentu mapi padusē, mazliet steidzīgs un norūpējies. Augstu paceltu galvu un tālumā vērstu skatienu, pārņemts no savām svarīgajām domām, viņš strauji tuvojās. Vēlreiz noskaņojos uz domu – šis pretimnācējs man patiešām patīk! Jau zināju – uz patikšanu noskaņots smaids iznāk dabiskāks un sveiciens sirsnīgāks. Tajā pašā laikā prātā uzplaiksnīja doma: varbūt viņš nemaz nepamanīs manu necilo personu…
Tomēr solīdais kungs pamanīja. Mazliet izbrīnīts, piefiksēja viņam veltīto smaidu, viegli pamāja ar galvu un pat izspieda dežūrsmaidiņu. Sadzirdētais “labdien” vīrietim lika uz mani paskatīties vēlreiz, un šoreiz viņa skatiens ilgāk pakavējās pie manas sejas. Šķita kaut kur redzēts – varbūt fotouzņēmumā kādā laikrakstā, varbūt vēlēšanu biļetenā. Ar tādu pašu izbrīnu atbildējis sveicienam, viņš aizsteidzās tālāk, tomēr smaids vīrieša sejā aizķērās, un es nopriecājos – vismaz vienam cilvēkam man ir izdevies uzdāvināt prieku.
Iedrošināta no šādas atsaucības, uzsmaidīju nākamajam – vienkārši ģērbtam gana simpātiskam vīrietim, kurš bezrūpīgi slāja pa ielu un izklaidīgi pētīja veikalu skatlogus. Iedomājos – tā varētu izskatīties no autobusu izkāpis laucinieks, kuram kaut kā jānovelk laiks līdz pieteiktajai vizītei pie zobārsta vai kāda veikala atvēršanai. Manu garāmejošo smaidu viņš noteikti pamanīs, jo citu izpētes objektu tuvumā nebija nemaz tik daudz.
Uzsmaidīt šim pretimnācējam izrādījās itin viegli – atsperīgā solī tuvodamies, vīrietis draiski svilpoja Hugo Diega zināmo meldiņu “Man brūte dzīvo laukos”. Smaidīju plati un no sirds – varen labi šis meldiņš piestāvēja kalsnās sejas pantiem un apspīlētās biksēs tērptajām kājām.
– Jums patīk? – viņš uz mirkli piestāja man blakus un plati uzsmaidīja. – Es protu arī “Džeraldīni”.
Mirkli vēlāk viņa svilpes pārslēdzās uz šo meldiņu, bet kājas steidzās tam pieskaņoties savādā stepa solī.
– Padejosim? – viņš smejot paklanījās un nostājās valša tvērienā. Tolaik samulsu, tagad, ar pašreizējo dzīves pieredzi noteikti piekristu, jo dejas pavadījums skanēja lieliski, un partneris izskatījās ļoti pievilcīgs.
Tajā dienā uzsmaidīju vēl vairākiem cilvēkiem, bet tikai daži no viņiem sirsnīgi atsaucās smaidam un nelika justies neveikli. Gribējās ticēt, ka starp tiem dažiem tomēr atradās kāds, kas šo stafeti nodeva tālāk; ka kaut vai niecīga daļiņa prieka turpināja vairoties un pielipt.
Mans priecīgais noskaņojums vēl nebija zudis, kad nākamajā dienā pa bibliotēkas durvīm ienāca saulaina meitene ar visjaukāko smaidu pasaulē un sirsnīgi sveicināja. Pilnīgi sveša, jo pirmo reizi pārkāpusi šo slieksni. Nekavējoties atzinos, ka mani apbūris viņas smaids, ka vēlos to aizņemties uz šo dienu, bet pie sevis klusībā domāju – nu, re, ir vēl kāds, kurš gatavs dalīties ar savu prieku.
Kādas dienas vēlāk augusta svētdienas pusdienlaikā, kad pilsētas ielās valdīja klusums, jau iztālēm pamanīju kādu vīrieti. Viņš man atgādināja vientuļu kovboju, jo bija tērpies rūtainā kreklā, kniedētās biksēs un kovboju cepuri galvā. Pamanījis mani tuvojamies, vīrietis iesprauda rokas sānos un platā stājā sastinga trotuāra vidū. Par to, ka viņam nav ļaunu nolūku, liecināja plats un sirsnīgs smaids. Tuvāk pienākusi, atpazinu populāras kantri grupas mūziķi, un saruna aizsākās draiski un viegli. Vārds pa vārdam, un cita starpā es ieminējos par krustmāti, kā arī pastāstīju par dienu Vērmaņparkā. “Uzsmaidi svešiniekam, lai pasapņo!” Viņu iedvesmojot šī doma. Tāds negaidīts un nejaušs smaids patiešām liekot aizdomāties un sapņot. Par sievieti, kas uzsmaidījusi; par ielu vai namu, pie kura viņu sastapis; par vēju matos un svārku krokās; par to, kāda varētu būt nākamā tikšanās; par sarkanvīna glāzi kamīna liesmās…
Tā pēcpusdiena labi palikusi atmiņā, tāpēc vēl arvien palaikam ieklausos viņa repertuārā, cerot izdzirdēt dziesmu, ko mūziķis reiz teicās sacerēt. Pagaidām nav. Varbūt viņš tā arī nav saticis svešinieci, kas likusi pasapņot…
Tās, protams, nebija vienīgās dienas, kad uzsmaidīju nejaušam pretimnācējam, tādā veidā vienam izraisot patīkamu pārsteigumu, citam nesapratni un bažas. Palaikam atcerējos smaidiem bagāto dienu Vērmaņparkā un vēlējos to piedzīvot atkal.
Gan jau kādam liksies dīvaini, ka šo krustmātes ieteikumu un ar to saistītos notikumus atceros laikā, kad pretimnācēja smaidu nākas nolasīt no acu skatiena – no tās šaurās joslas, kas redzama starp sejas aizsegu un matu cirtu vai cepures malu. Nemaz nav tik daudz to cilvēku, kam izteiksmīgais skatiens jau iztālēm vēsta – es uzsmaidu tev.
Tā kā Kipru un tās nejaušos pretimnācējus esmu iepazinusi jau senāk, pat tagad, šajos ierobežojumu apstākļos, bez īpašas ieskatīšanās zinu – smaida lielākā daļa pretimnācēju. Te tā vienkārši notiek, jo tāda ir dominējošā iekšējā sajūta. Vietējie smaida, jo tādā veidā izrāda viesmīlību un laipnību; liela daļa tūristu – jo priecājas par sauli, mūžīgo vasaru un katru aizkustinošu sīkumu. Laikam jau tāpēc šeit tik viegli ir uzsākt sarunu un iepazīties.
Atzīšos, ka sākumā šīs ļoti daudzās smaidošās sejas manī radīja bažas (tās varbūt jau iesakņojušās izjūtas pēc nesapratnes pilnajiem skatieniem dzimtajā pusē), tomēr reiz gūtā pieredze par uzsmaidīšanu svešiniekam ātri vien ļāva man iejusties šajā vidē. Sapratu, ka arī es sāku justies atbrīvotāka un laimīgāka. Gribējās uzsmaidīt ikvienam pretimnācējam. Brīvi atbildēt draudzīgajam sveicienam un viegli pārmīt kādu vārdu. Es pamazām pārtapu par vienu no vietējiem.
Tad kādā rītā es ieskatījos acīs krietni nomāktam vīrietim, kuram radinieki, labu vēlot, uzdāvinājuši izklaides braucienu uz Kipru, un apjautu, ka arī šeit var sastapt tādus, kas ar aizdomām uztver pretimnācējas smaidu…
Toreiz krietnu ceļa gabaliņu pagājāmies blakus, jo viesnīca, kurā apmetusies Kijevas tūristu grupa, izrādījās man pa ceļam. Noskaidrojās, ka Nikolajam nudien maz iemeslu smaidam: darbā sarežģījumi, veselība klibo, sieva pametusi viņu, atstājot aprūpē jaunāko dēlu, tas izraisījis avāriju un sasitis uz kredīta ņemto mašīnu. Tad vēl iesāktā jaunbūve, kur, betonējot otro stāvu, gadījies nokrist un tikt pie augšstilba vaļēja lūzuma... Šī radinieku dāvana – brauciens uz ārstniecisko Vidusjūru – radījis tikai jaunus izdevumus, saulē apsvilinātu muguru un sliktu garastāvokli. Man atlika tikai nopūsties: tas viss vienam cilvēkam nudien ir par daudz… Apjautis, ka tiek saprotoši uzklausīts, vīrietis laipni piedāvājās izmaksāt vakariņas, bet es jau jutos viņa bēdu stāsta nogurdināta.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uzsmaidi svešiniekam, lai pasapņo!

Kategorijas