Ko mēs tur īsti Rīgā aizstāvējām – Rīgu vai visu Latviju?

2021. gada 22. janvāris 00:00

1437

Ko mēs tur īsti Rīgā aizstāvējām – Rīgu vai visu Latviju?

Pirms 30 gadiem uz barikādēm devās arī Jānis Princovs no Daukstēm. “No vietējā Daukstu kolhoza “Uzvara” iedeva autobusu, un mēs, vietējie zēni, līdzīgi domājošie, salasījāmies un braucām. Man nebija šaubu, ka jābrauc. Kas bija braucēji, tie brauca,” atminas Jānis.
“Biju dienējis padomju armijā, tad desmit gadus - medniekos. Bija jau arī man doma paņemt līdzi uz barikādēm ieroci, bet bija rīkojumi, ka ieročus nevajag. Nu, ja nevajag, tad nevajag. Tā mēs arī aizbraucām. Iebraucot Rīgā, redzēju vienu tā kārtīgi sašautu autobusu, tad gan nodomāju, kāpēc man nav ieroča līdzi. Mēs bijām pie valdības nama. Kādā mirklī arī aizgājām uz Doma baznīcu, apskatījām, kas tur notika. Termosos nesa tēju, kaut kas sarūpēja maizītes, bet nezinu, īsti kas. Visa nakts pagāja nomodā, bija ugunskuri. Es Rīgā biju diennakti. Atmosfēra bija mierīga. Cilvēki nosvērti, laipni, viens pret otru izturējās ar sapratni. Bija jūtama kopības sajūta,” stāsta Jānis.

Viņš arī zina teikt, ka bija vīri, kurus mājinieki nelaida uz barikādēm Rīgā, bet Jānis viņus nenosoda - ikvienu var saprast. “Nelaida jau tāpēc, ka baidījās, - mājās mazi bērni. Man arī bija trīs mazi bērni, lielākajam toreiz bija 9 gadi, bet manī nebija tādas domas, ka varētu notikt kaut kas ļoti slikts. Jaunībā laikam to visu izjūt citādāk. Es astoņdesmitajos gados jau biju dienējis pie Afganistānas, man baiļu nebija. Vienīgi nebija nekā līdzi, ar ko aizstāvēties, ja nu vajadzētu,” stāsta Jānis.

Gadu no gada kāds Jānim uzdod jautājumu: ja vajadzētu, vai viņš atkal būtu gatavs tāpat kā pirms 30 gadiem iestāties par Latviju? Jānis paskaidro, ka ne par tādu Latviju, kāda tā ir šobrīd, viņš devās uz barikādēm. “Es personīgi uzskatu, ka Latvija ir gājusi bojā, jo es redzu, kas notiek tajā vidē, kur es dzīvoju. Tagad nesaprotu, ko mēs tur īsti Rīgā aizstāvējām - Rīgu vai visu Latviju? Jau sāk mākt šaubas. Te, laukos, Latvija ir iznīkusi. Paskatos tepat aiz savas mājas stūra, kur dzīvoju. Kādreiz tur čaloja bērnu balsis (bija Daukstes pamatskola – red.), tagad tur ir veco ļaužu pansionāts. Te, laukos, tika celtas viensētas, bija saimniecības, tagad to nav. Te nekā vairs nav, un tas viss man nepatīk. Nedomāju, ka šādu Latviju gāju aizstāvēt. Te uz vietas to redzam, ka sākumā mums valsts iekšēji būtu jāsaved kārtībā. Tagad liela daļa jaunatnes strādā pie “lordiem”, “baroniem” par kalpiem un arī atzīst - labāk es kalpoju, bet esmu bagātāks, nevis dzīvoju savā zemē,” sasāpējušo situāciju bez pārmetumiem pret kādu raksturo Jānis.

Viņš arī pārliecinājies par to, ka šajos 30 gados cilvēki ir izmainījušies. “Ir palikuši par daudz pārspīlēti materiālisti,” uzskata Jānis.
Viņš atminas kādu gadījumu, kad gribējis redzēt jūru. “Sanāca braukt no Ventspils uz Liepājas pusi. Jūrkalnē celiņš aizved pie jūras. Izrādās, lai tiktu pie jūras pa šo celiņu, sākumā jāsamaksā. Bet es taču devos uz barikādēm, lai Latvija būtu brīva, bet pēc tam man jāmaksā par to, lai es redzētu jūru... Man taču te, Daukstēs, nav blakus jūras. Saprotu, ka neļauj staigāt pa personisko pļavu, kur govis ganās, bet ja neļauj jūru apskatīt...” sarūgtināts saka Jānis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ko mēs tur īsti Rīgā aizstāvējām – Rīgu vai visu Latviju?

Kategorijas