Barikāžu laika atmiņas un stāsti turpina dzīvot

2021. gada 26. janvāris 00:00

Tirzmalieši patriotismu apliecina trīsdesmit atceres ugunskuros
Kad kultūras nama vadītāja Alda Alberte aicināja šogad pagastā iedegt pagalmos īpašus barikāžu atceres ugunskurus, Nila Treija meita un znots Reinis nekavējoties to darīja. Tas bija viens no trīsdesmit ugunskuriem, kas vēstīja, ka Tirzā nav apdzisušas atmiņas un tā laika nozīme tiek skaidrota arī nākamajām paaudzēm.
Tieši pirms 30 gadiem Nils Treijs ar sievu gaidīja piedzimstam savu meitu Hildu.
Bija vērts tur būt
“Mūsu mājās, kas ir labi redzamas no ceļa, šogad ugunskurs dega. Toreiz, kad Rīgā notika barikādes, mēs ar sievu gaidījām meitu. Tagad viņa par to laiku klausās stāstus. Es tajā laikā dzīvoju Rīgā un barikādēs biju gandrīz visas dienas. Principā domāju - visi saprata ar prātu, ka droši nav un ka var sanākt visādi, bet cits citu uzmundrinājām. Tāpēc arī tās bailes nejutām. Protams, ka domājām, ko gan ar kailām rokām iesāksim pret tankiem un ieročiem,” atceras N.Treijs.
Tomēr ne mirkli viņš nešaubās, ka bija vērts tur būt. Šodien, kad seko līdzi notikumiem Krievijā, viņa pārliecība tikai nostiprinās, ka nenovērtējami ir tas, ka mums ir pašiem sava Latvija.
“Toreiz izšķīrās, vai dzīvosim demokrātiskā valstī ar iespēju dzīvot, kā paši vēlamies, vai totalitārā sistēmā. Jā, ne viss ir tik rožaini, kā toreiz naivi domājām, bet viss ir atkarīgs no pašu darba. Tagad Krievijā valda tie paši vecie specdienesti, tikai citā formā un citā sistēmā, bet mēs dzīvojam citā - Eiropas vērtību - sistēmā,” stāsta tirzmalietis.
Tikko bija piedzimusi
meita
Arī Inas Artamonovas ģimene steidza barikāžu atceres gadadienā kurt ugunskuru. “Šogad jau bija apaļa jubileja, tāpēc šie ugunskuri bija īpaši. Līdz tam mēs visus šos gadus atmiņas esam glabājuši sirdī,” stāsta I.Artamonova.
“Mēs ar vīru abi esam vecie “tautfrontieši”. Kad bija barikādes, man bija tikko piedzimusi meita, ar viņu tad arī biju mājās un klausījos visu, kas notiek, pa radio un ar visu sirdi biju Rīgā. Toreiz visi bijām jauni, pēc tā visa turpinājām dzīvot un audzināt bērnus, tagad varam stāstīt par piedzīvoto. Lai jaunie zinātu, ir jāstāsta un vairāk jārunā par to,” uzsver I.Artamonova.
Atceres ugunskurus Tirzā viņa vērtē kā ļoti emocionālus brīžus. Īpaši skaisti bijis pie Tirzas kultūras nama, kur plīvojuši arī Latvijas karogi.
Sildījām Latviju
A.Alberte ir saviļņota un gandarīta, ka aicinājumam savās sētās kurt atceres ugunskurus atsaucās tik daudz tirzmaliešu.
“Mums bija gan afiša, gan arī personīgi šogad zvanīju un aicināju. Tik ļoti daudzi atsaucās un vēlāk sūtīja arī man bildes ar saviem ugunskuriem. Man ļoti gribējās, lai īpaši tās mājas iekur, kuras ir ceļa malās, lai visi redz, kas brauc cauri! Kūra ugunskurus arī nostūros un pat meža malās. Sirsnīgs paldies Vītolu, Plešu, Treiju, Apiņu, Mangusu, Eihmaņu, Artamonovu, Eiduku, Sirmuļu, Rakuļu, Zvirbuļu, Raģeļu ģimenēm un vēl tiem daudzajiem labas gribas tirzmaliešiem, kas tajā aukstajā vakarā piedalījās. Paldies pagasta pārvaldei un tiem četriem puišiem – Arnim, Gunāram, Viktoram un Parhatam, kas kūra ugunskuru pie kultūras nama un centrā. Ar labajām domām sildījām savu Latviju, tāpat kā toreiz pirms trīsdesmit gadiem,” saka A.Alberte.
Visi bija savējie
A.Alberte atzīst, ka katrs stāsts par 1991.gada janvārī piedzīvoto ir dziļi personīgs. Viņai prieks, ka Tirzas pamatskolā bērni tiek mudināti pierakstīt atmiņu stāstus no vietējiem.
“Sastapu šogad vienu sievieti, kura ar asarām acīs atceras, kā vīrs toreiz bijis Rīgā. Vēl kāds jaunietis, ko sastapu, teica, ka ir tik laba sajūta, ka šie ugunskuri deg, jo tās ir atmiņas! Toreiz jau nevienam nebija prātā ņemt fotoaparātu un ko fotografēt, bet tās būtu bijušas tik vērtīgas bildes! Tirzmalietis Māris Raģelis man personīgi stāstīja, ka toreiz jau nebija laika domāt par fotokameru. Pēc daudziem gadiem, kad viņš nokļuva Amerikā, kādā Amerikas latviešu rīkotajā barikāžu laika atceres fotoizstādē sev par pārsteigumu ieraudzījis sevi lielformāta fotogrāfijā.”
Pati A.Alberte atceras, ka 13.janvārī Rīgā gadījusies gluži nejauši. Kad abi ar vīru dzirdējuši aicinājumu doties uz barikādēm, to darījuši un palikuši tur četras dienas. “Atpakaļ nebraucām. Atceros, bija satraukti zvani no mājām ar jautājumu, kas mums tur notiek. Tad, kad bija šaušana, liela daļa cilvēku bija Doma baznīcā. Tur gan lūdza Dievu, gan nesa maizītes, gan informatīvas lapiņas. Bija tāda vienotība! Toreiz rīdzinieki pie sevis dzīvokļos laida tos, kas bija barikādēs. Visi bija kā savējie!” viņa stāsta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Barikāžu laika atmiņas un stāsti turpina dzīvot

Kategorijas