Līdz šim savus lielākos lomus atlaiž brīvībā

2021. gada 26. janvāris 00:00

1449

Līdz šim savus lielākos lomus atlaiž brīvībā

Viss sākās ar mazo karūsiņu makšķerēšanu Skolas ielas dīķī
Manu uzmanību piesaistīja kāds video sociālajos tīklos, kurā redzams, kā gulbeniete Veronika Kaktiņa saudzīgi atlaiž noķerto vairākus kilogramus smago zaļsvārci brīvībā. Izrādās, tas nav vienīgais viņas krietnais loms, kurš palaists atpakaļ brīvībā, nevis nokļuvis uz pannas. Un vēl – Veronika, kas varbūt šķiet netipiski jaunietei, ir ļoti kaislīga makšķerniece.
“Makšķerēšana ir mana sirdslieta, mans hobijs. Viss sākās Gulbenē, Skolas ielas pagalma dīķī. Es turpat dzīvoju. Jau no 7 gadu vecuma devos uz šo dīķi makšķerēt mazās karūsiņas. Man tas patika! Kad man bija 9 gadi, tētis mani paņēma līdzi uz Pededzi spiningot. Tā bija mana pirmā reize, kad devos spiningot, bet ar to arī pietika, lai tas mani aizrautu,” saka Veronika.
Viņa atceras, ka toreiz kopā ar tēti brauca arī viņas māsa, kura nav tik aizrautīga makšķerniece kā Veronika. Bet tieši māsai pirmajai izdevās noķert zivi, par ko Veronika ļoti pārdzīvoja, jo pati vēl nebija tikusi pie loma. “Kad izdevās pašai noķert zivi, nomierinājos. Piezvanīju mammai un palielījos. Tā bija līdaka,” atceras Veronika.
Ar spiningu – kaut visu dienu!
Veroniku īpaši aizrauj tieši spiningošana, proti, plēsīgo zivju makšķerēšana, kas ir aktīvs makšķerēšanas veids. Tā ir azartiska un emocijām bagāta zivju ķeršana – Veronika par to ir pārliecinājusies. “Es varu mētāt spiningu kaut visu dienu! Man patīk pats process. Iemet spiningu, skaties, kā māneklis peld, un, ja ir dzidrs ūdens, var redzēt, kā māneklim seko līdzi zivs. Savukārt sēdēt ar pludiņmakšķeri un skatīties uz pludiņu man nešķiet interesanti. Man nav tādas vienas iecienītas ūdenstilpes, bet parasti makšķerēju Gulbenes apkārtnē – Gaujā, Pededzē, Ludzezerā, Lubāna ezerā, braucam arī uz Stāmerienas ezeru. Zivju ir diezgan. Ir makšķernieki, kuri godīgi makšķerē un ņem atļauto daudzumu, un arī skatās izmēru, bet ir tādi, kuri noteikumus neievēro,” saka Veronika.
Šī ziema viņai ir bijusi jau veiksmīga, jo tikusi pie pamatīga loma – 4,405 kilogramus smagas līdakas. “Es to atlaidu. Visus savus lielākos lomus, ko esmu noķērusi, esmu arī atlaidusi. Man sirdsapziņa saka – lai tās zivis peld tālāk un turpina vairoties, nevis es tās apēdu. Lielās līdakas ir tik skaistas! Lai labāk turpina augt! Jā, varbūt kāds cits noķers un apēdīs kotletēs, bet es ne. Nav jau arī tā, ka vispār neēdu zivis. Ēdu un arī patīk gatavot, bet es varu iztikt arī bez zivju kotletēm. Ir tāda akcija “atlaid mammu!” – ja noķer lielu līdaku, tad to atlaiž. Akcijas būtība ir ekoloģiska – saudzīga copes paražu veicināšana, jo krietnas trofejas nerodas pašas no sevis,” skaidro Veronika un piebilst, ka tikai zivju audzētavās noķertie lomi netiek atlaisti, jo tur tā nevar. “Pagājušajā vasarā es zivju audzētavā noķēru 12 kilogramus smagu samu,” stāsta Veronika.
Nevajag padoties, vajag pacietību
Veronika par saviem lomiem nevar sūdzēties. Pirmā noķertā līdaka bija 4,7 kilogramus smaga. “Pie tās es tiku Pededzē. Ir interesanti vērot un izbaudīt viņas pretspēli, to, kā zivs cīnās. Šādas sajūtas piedzīvot ir lieliski!” atzīst Veronika. Pagājušajā vasarā viņai izdevās noķert 3,875 kilogramus smagu meža vimbu. Tas bijis iespaidīgi! “Šī zivs ir ļoti spēcīga, nācās nedaudz pacīnīties. Sarunājām, ka tiksimies nākamgad,” smaidot atceras Veronika.
Viņa ir tikusi arī pie ļoti prāva sama – 12 kilogrami 400 grami. Ar to gan nācies krietni pacīnīties. “Grūti nāca, bet neievilka mani līdzi. Turējos pretī,” stāsta Veronika.
Viņas krietno lomu sarakstā ir arī vairāki kilogramu smagi sapali un vairāk nekā 3 kilogramus smaga forele. Līdz šim viņai vēl nav izdevies noķert zandartu, bet cer, ka pienāks mirklis, kad arī to viņai izdosies izvilināt no ūdeņiem.
“Tētis man ir mācījis – nevajag nolaist rokas, ja arī netiec ne pie kāda loma. Nevajag padoties! Un vajag pacietību. Ja arī aizbraucu copē un neko nenoķeru, es nepārdzīvoju. Tāpat es esmu labi pavadījusi laiku pie dabas. Un vairāk man tomēr patīk baudīt zvejas procesu vasarā. Patīk, ka ar laivu var slīdēt pa upi vai ezeru. Saule, labs laiks, klusums, daba, ūdens – ļoti skaisti! Esmu dabas bērns,” saka Veronika.
Viņas sapnis ir kādreiz nākotnē doties uz copi Austrālijā, kas varētu izvērsties par pieredzes bagātu un interesantu ceļojumu. “Es tagad mācos arī zemūdens niršanu. Man tam ir nopirkts speciāls tērps. Mācos to darīt tepat mūsu ezeros. Zemūdens pasaule ir skaista! Un ja vēl kāda zivs papeld garām, tad ir pavisam skaisti! Bet mūsu ezeros redzamība nav tik laba: zem ūdens – kā gaiša kafija. Tas nav dzidrs kā citur pasaulē,” saka Veronika.
Ja sapnis par copi ārpus Latvijas pagaidām ir vēl tikai sapnis, tad otrs kvēlākais sapnis – nokļūt raidījumā “Makšķerē ar Olti” – piepildījies jau divreiz. Par to Veronika ir ļoti priecīga. “Pirmajā reizē uzvarēju raidījuma konkursā un tiktu uzaicināta filmēties, savukārt otrajā reizē, veidojot raidījumu, paaicināja makšķerēšanas procesā piedalīties arī mani,” stāsta Veronika.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Līdz šim savus lielākos lomus atlaiž brīvībā

Kategorijas