Uzsmaidi svešiniekam, lai pasapņo!

2021. gada 26. janvāris 00:00

(Turpinās no 19.janvāra)

Visai bieži uzsmaidīšana svešam garāmgājējam ir pāraugusi draudzīgās attiecībās, jo tieši ar smaidu šeit sākušies daudzi dialogi. Kāds jautājis par veikaliem, kāds īsti neorientējies kartē, kāds uzrunājis vienkārši tāpat… Bet, ja runa par sapņošanu, tad uzreiz prātā nāk Venjamins un Iliass – pilnīgi atšķirīgi vīrieši ar atšķirīgiem dzīvesstāstiem, tomēr gan viens, gan otrs zināmu laika sprīdi sapņojuši par nākamo tikšanos.
Kārtējā pievakares pastaiga man un mazmeitiņai bija radījusi gaišu un priecīgu noskaņojumu, tāpēc smaidi dāsni tika dalīti visiem pretimnācējiem. Venjamins nebija izņēmums, kaut arī jau iztālēm varēja nojaust – šis nedaudz korpulentais kungs iztukšojis vismaz sešas alus skārdenes. Par to liecināja caurspīdīgajā maisiņā redzamie bundžu silueti un vieglums, ar kādu nesamais šūpojās uz labās rokas rādītājpirksta.
Īsi sasmaidījušies, jau bijām pagājuši viens otram garām, kad ar acu kaktiņu samanīju strauju kustību un kāds pieskārās manam plecam:
– Atvainojiet, jūs varbūt runājat krieviski?
Smaidot palocīju galvu – jā, patiešām.
– Ah, kā man ir paveicies! – vīrietis izsaucās un, nepārprotami aplaimots, metās man ap kaklu. – Jūs esat mana glābēja! Pateicos Dievam, ka jūs satiku! Es pat nenojautu, ka šeit tik maz cilvēku runā krieviski.
Šim apgalvojumam gan gribēju iebilst, taču vīrieša domas jau virzījās citā virzienā. No turpmākajiem teikumiem uzzināju, ka Venjamins strādā autoservisā Ļvovā, turklāt strādā ļoti priekšzīmīgi, jo darba kolektīvs divpadsmit vīru sastāvā (te jāpiebilst, ka visi divpadsmit skaidrības labad tika nosaukti vārdā un uzvārdā) viņam uzdāvinājis ceļojumu uz Kipru. Priekšnieks gan esot puspajokam skaidrojis, bet sejas izteiksme izskatījusies gluži nopietna: tas Venjaminam būšot tāds kā norīkojums jeb komandējums, ar uzdevumu – atrast sievu. Savējo – pirmo un vienīgo – Venjamins zaudējis pirms divpadsmit gadiem, kad smaga slimība atņēmusi pašu dārgāko. Visu šo laiku viņš uz citām sievietēm neesot pat skatījies, lai gan pielūdzēju netrūcis. Sapratis, ka visas gribētājas pūlas divstāvu mājas ar plašu mansardu un lepnas vasarnīcas mazdārziņu rajonā dēļ. Tur viņam zivju dīķis ar treknām karpām un laba kūpinātava, tur viņam batuts un biljarda galds. Un sievas iekoptais liliju dārzs arī vēl kupls un ziedošs. Kaut kā iemācījies sadalīt laiku, lai pietiktu darbam, mājai un abiem dēliem, kuri jau šogad beidz studijas un plāno dibināt savas ģimenes.
Kaut arī vīrietis stāstīja raiti un viņā bija interesanti klausīties, gaidīju brīdi, kad varēšu pajautāt – kādu palīdzību tad viņam vajag no manis? Izskatījās, ka, aizrāvies ar savu stāstu, vīrietis par savu vajadzību aizmirsis.
– Mani glābt? – viņš spēji apstājās ietves vidū, kad atgādināju sākotnēji izrunāto frāzi “mana glābēja”. – Es pats varu jūs izglābt, sakiet tikai, no kā!
Tomēr, brīdi padomājis, viņš sāka taustīties pa vieglās virsjakas kabatām, līdz izvilka vizītkarti. Pietuvinājis to manai sejai, vīrietis jautāja:
– Jūs zināt, kur tāda atrodas?
“Agapinor hotel” – vēstīja grezns vijums gana izsmalcinātā vizītkartē.,
– Zinu gan, – lēnām pamāju ar galvu, vienlaikus saprotot, ka tūlīt man nāksies izstāstīt, kā to atrast, bet tas nebūs vienkārši.
Izdzirdējis manu apstiprinošo atbildi, Venjamins atkal steidzās mani apkampt:
– Jūs esat mana glābēja! Pateicos Dievam, ka jūs satiku!
Nevarētu teikt, ka mani sajūsmināja šie alus dvingas apdvestie pateicības uzplūdi, kaut arī vīrietis rādījās tīri patīkams. Savaldīgi atbrīvojusies no vīrišķīgā tvēriena, kas kaut kur uz muguras beidzās ar maisiņā grabošām tukšām alus bundžām, apsolījos izstāstīt ceļu.
Tikmēr Venjamins atzinās, kāpēc tik ļoti apmaldījies. No rīta, iziedams no viesnīcas, gājis tikai taisni, kā jau pieteikusi grupas vadītāja, līdz nonācis pie jūras. Nopircis desmit skārdenes alus un četras jau tūlīt izsūcis. Tad izdomājis paieties gar krastu, kur tāds aicinošs ceļš gājējiem, un aizgājis. Tikai nesen attapies, ka laiks virzīties atpakaļ uz viesnīcu. Izgājis uz centrālās ielas un, tāpat kā no rīta, sācis iet tikai taisni uz priekšu. Pavisam nesen attapies, ka iela pavisam citādāka, bet paprasīt vajadzīgo virzienu īsti nepratis. Varbūt negadījies neviens zinātājs, varbūt vienkārši nesaprata…
Ķēros pie pareizā virziena nospraušanas. Sākums šim uzdevumam šķita viegls, bet – kā gan lai izskaidro mazo ieliņu labirintu Augšas Pafosā, kur atrodas meklējamā viesnīca?
Sarežģītā stāsta vidū, kad abi jau bijām paspējuši pārmeklēt savas kabatas, lai pārliecinātos, ka nav ne papīra, ne rakstāmā, ka Venjamina telefons nav tik moderns, lai pielietotu “Google maps”, atcerējos taksometrus. Vispirms gan ieteicu viņam mēģināt noķert kādu garāmbraucošo, bet vīrietis kautrīgi atzinās, ka viņam nav tādas pieredzes, un ko gan viņš bez angļu valodas... Sapratu, ka kopā nāksies mērot mazo ceļa gabaliņu līdz taksometru pieturvietai pie arheoloģiskā parka, jo mājupceļš man veda tieši tai garām.
Šis fakts Venjaminu ļoti iepriecināja, un viņš pacilāti steidza iepazīstināt ar savām pozitīvajām īpašībām. Īsā laikā noskaidrojās, ja vien ir vēlēšanās pacensties, tad pat pēc sešu alus skārdeņu izdzeršanas var kļūt par ideālo vīrieti. Nu, vismaz vārdos. Es nesteidzos šo ilūziju sagraut, jo gājiens līdz taksometru pieturai aizņēma tikai desmit minūtes. Viena mašīna tieši gaidīja Venjaminu. Iesēdinājusi vīrieti mašīnā un pēc viņa lūguma noskaidrojusi, cik varētu maksāt brauciens, atvieglota devos mājās.
Mēs nenorunājām satikties vēl kādreiz, tomēr kārtējās pastaigas laikā pēc divām dienām pievakarē es jau iztālēm atpazinu pretimnācēja siluetu. Gribot negribot sāku smaidīt, jo pirmais jautājums jau bija uz lūpām: vai tad atkal alus tik ļoti sajaucis galvu, ka kājas aiznesušas pretējā virzienā? Tomēr Venjamins pasteidzās pirmais: viņš divas dienas neesot ne gulējis, ne ēdis, jo prātojis par iespēju vēlreiz gadīties man ceļā. Mieru nedodot sajūta, ka esot ko muļķīgu sarunājis. Steidzu viņu mierināt, ka viss bija normas robežās, ka nav iemesla pārdzīvojumam. Venjamina sejā bija manāms liels atvieglojums, bet tad to nomainīja nopietna izteiksme. Tad jau viņam vēl esot cerība… Brīdi minstinājies, vīrietis izdvesa:
– Varbūt jūs… būtu ar mieru… braukt man līdzi… uz Ļvovu? Mēs vismaz atrādītos priekšniekam, un, ja jūs negribētu tur palikt, varētu braukt atpakaļ…
Skatījos uz arvien vairāk mulstošo vīrieti, kurš savu sakāmo nespēja vien izstostīt līdz beigām, un man no tiesas kļuva viņa žēl. Un tomēr – vai tiešām viņš domā, ka tik būtiski lēmumi tiek pieņemti tādā steigā?
Mana atvainošanās par šādas priekšlikuma aplamību, iespējams, Venjaminu satrieca daudz vairāk, nekā izskatījās no malas. Jā, viņš jau to pats saprotot, tomēr... varbūt… maza cerība... viņš jau neesot slikts… tik vien, ka alus garšojot… ļoti.
Atvadījāmies draudzīgi. Venjaminam atļāvu priekšniekam parādīt manu foto un teikt, ka attiecības ir procesā. Kādu laiku pēc vīrieša aizbraukšanas mēs vēl sarakstījāmies, tomēr ar laiku arī viņa interese izsīka.

* * *
Iliasam no Esentuki es pirmoreiz uzsmaidīju brīdī, kad slaidais, plecīgais vīrietis vieglā skrējienā nozibēja man garām. Lai gan – varbūt viņš uzsmaidīja pirmais… Līdzīga bija arī trešā, piektā un, iespējams, desmitā reize, līdz kādā rītā vīrietis piestāja blakus soliņam, kur mana mazmeitiņa bija izvietojusi savas līdzi paņemtās mantiņas.
– Ja šis ir veikals un redzamās mantas – preces, tad – kura no jums ir pārdevēja? – viņš nopietni jautāja.
Ar smaidu iesaistījos piedāvātajā spēlē un stādījos priekšā kā veikala īpašnieces aizbildne.
– Es esmu pašu nobružātāko, salauztāko un apnikušāko mantu kolekcionārs, tāpēc mani ieinteresēja šis… kaķis ar trim kājām, – vīrietis uzmanīgi pastiepās pēc miniatūrās rotaļlietas, vienlaikus vērojot manas mazmeitiņas reakciju.
– Tā laikam jau aizņemta, – pamanījis mazās sejā raudulīgu izteiksmi, viņš žigli nolika mantiņu atpakaļ uz sola.
– Tad varbūt šo? – es pat nepamanīju, pa kuru brīdi starp mantām bija uzradusies pamatīgi nobružāta bumbiņa.
Jau gribēju paskaidrot, ka tā nav mūsējā, bet acumirklī nojautu – lai “pārdevēju” nesaraudinātu, “pircējs” to nemanāmi izvilcis no savas kabatas.
Tūlīt sekoja arī samaksa par “nopirkto preci” – krievu veikalā iegādātā šokolādīte “Aļonuška” – manas mazules lielākais gardums!
Šķiet, tieši šajā brīdī sapratu: lūk, ideālais vectēvs ar lielu pieredzi bērnu audzināšanā! Apbrīnojami taktiska rīcība! Uz tādu spējīgs tikai šādu situāciju pieredzējis cilvēks, tātad – viņam arī ir mazbērni.
Loģiski, ka šādi vērojumi lieliski kalpoja vieglas sarunas uzsākšanai, kam sekoja tradicionālie jautājumi – no kurienes, kā sauc, kur dzīvo un strādā, vai ir ģimene. Iliasam virsdienests armijā bija sagādājis privilēģiju agri doties pensijā, ko viņš ar prieku arī izmantojis. Vecākais dēls ar ģimeni jau bija iekārtojies Kiprā un aicinājis tēvu pie sevis. Esentuki palikusi sieva, kura kategoriski atteikusies dzīvot tādā vasaras karstumā un ziemas drēgnumā. Patiesībā nu jau bijusī sieva, par ko paldies jāsaka “covida” dēļ ierobežotajai aviosatiksmei. Pirms tam Iliass bieži lidojis uz Esentuki, bet nu jau būs gads, kopš nav bijis mājās. Neesot vairs tur, ko darīt – soli pa solim viņa vietu ieņēmis cits…
Iliass gan par to daudz neuztraucoties – esot sevi tā nodarbinājis, ka atmiņām un skumjām neesot laika. Skriešana, velosipēds, sporta zāle, peldēšana… Viss pārējais laiks – diviem mazdēliem un mazmeitai. Esot bērniem ļoti pieķēries, un kāds gan tur brīnums, ja no viņu piedzimšanas bijis cieši blakus. Esmu Iliasu redzējusi kopā ar bērniem: reizēm ar puikām traucoties uz velosipēdiem, reizēm mazmeitai palīdzot savaldīt skrituļslidas, reizēm visus kopā lēnā riksī aizskrienot mums garām. Man šķiet – viņš nenoveco, lai gan vasarā pievienosies sešdesmitgadnieku pulciņam.
Ar Iliasu parasti tiekamies uz pastaigu takas. Tās ir īsas sarunas par bērniem, par veselību, par dzīvesprieku; īsi smaidoši mirkļi, ko piedzīvojam ja ne ik pārdienas, tad divas reizes nedēļā noteikti. Iliass nav mani aicinājis uz tikšanos, tāpat kā nevienu citu sievieti, tomēr reiz viņš atzinās, ka sapņojot par romantiskām vakariņām mums diviem. Kaut kad nākotnē.
Pašlaik Iliass dzīvojot sev un mazbērniem, un es nojaušu, ka tā vēl būs ilgi... Gan jau arī viņš to apzinās, tomēr mēs nebeidzam viens otram smaidīt. Un nebeidzam uzsmaidīt svešiem pretimnācējiem. Kaut kur starp šiem smaidiem joprojām mīt sapņi…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uzsmaidi svešiniekam, lai pasapņo!

Kategorijas