Panikos

2021. gada 2. februāris 00:00

Es viņu vēroju jau ilgāku laiku – kopš jauno ierobežojumu sākuma, kas tika pieņemti pirms mēneša, kad tiem, kuri nestrādā, iziešana no mājas kļuva iespējama tikai pēc īsziņas nosūtīšanas un ne vairāk kā divas reizes dienā. Es viņu vēroju kopš tās dienas, kad sēdēšana uz parka soliņiem tika stingri aizliegta un visi pastaigāties gribētāji bija spiesti nesteidzīgi klīst pa tuvējo viesnīcu piekrastes zonām, ja vien negribēja saņemt soda kvīti trīssimt eiro vērtībā.
Viņš gan nebūt nebija vienīgais, kuram šaurajā joslā starp allaž rūpīgi uzlikto sejas masku, matu skupsnu un cepures nagu acis bija tikko samanāmas, un nebija arī vienīgais, kurš tērpies viscaur melnā. Vien šauras rāvējslēdzēju strīpiņas šad tad ievizējās virsjakas kabatu aizdarēs uz krūtīm. Pat siltākajās un saulainākajās dienās vīrieša ārējais izskats daudz nemainījās: sporta jakas kapuce allaž nostiepta pāri galvai; šaurā piere paslēpta zem matu cekula; skatiens visai bieži – aiz tumšām saulesbrillēm; zodam pārvilkta svītera apkakle. Ja kādreiz viņu ieraudzītu bez šī ekipējuma, varbūt atpazītu pēc uzkumpušajiem kamiešiem un plecos ierautās galvas, bet pilnīgi noteikti – pēc nervozajām rokām un rožukroņa, kura melnās krellītes nemitīgi virpināja slaidie pirksti.
Sākumā, kad manīju vīrieti pa ietvi nākam mums pretim, kā ierasts vaigos ievilku smaida grimasi, bet, redzot viņa aizdomīgo, vēso, palaikam nīgro skatienu, turpmāk izlēmu kļūt neitrāla. Ja iespējams, pat neskatīties uz viņa pusi, vismaz ne atklāti, jo tajās retajās reizēs, kad mūsu skatieni nejauši sastapās, nevarēju nepamanīt pierē ievilkto dziļo rievu. Tad parasti pievērsos viņa rokām, kas, priekšā saņemtas, nervozi virpināja melno, spīdīgo pērlīšu lūgšanu krelles. Domās sāku viņu dēvēt par Mūku.
Varbūt mēs tā arī nekad neuzsāktu sarunu – es censtos turēties pie savas apņemšanās neskatīties uz vīrieša pusi, viņš, katrreiz ejot mums garām, ieinteresēti vērotu tukšās viesnīcas aizslēģotos logus. Es turpinātu apzināties, ka šis saspringums (vai varbūt nepatika) ir abpusējs, tomēr nejustos ne mazākajā mērā vainīga. Viņš… Varēju tikai minēt. Varbūt šim vīrietim bija izteikta nepatika pret iebraucējām? Vai arī – viņš necieta bērnus vai gaišmates? Galu galā varbūt viņu vispār mulsināja sievietes?
Tad kādā pēcpusdienā, kad mazmeitiņai apnika mētāt bumbu, kas pēc izskata atgādināja Kukulīti, kurš kādā pasakā aizbēga no vecmāmiņas un vectētiņa, viņa to steidza ielikt ratiņos, lai dotos tālāk, bet bumba izvēlās un aizsteidzās pa slīpo, bruģēto taciņu tieši pretim jūrai un… Mūka kājām. “Laba izvēle, Kukulīt, nav ko piebilst!” pie sevis nopukojos uz nekautrīgo bumbu un pie viena pabrīnījos, kāpēc gan es to vīrieti nepamanīju agrāk, bet – ko nu vairs… Ja tas būtu kāds cits pretimnācējs, mēs jau iztālēm sasmaidītos, atvainotos un svešinieks steigtu bumbas skrējienu apturēt. Šoreiz viss nenotika tik vienkārši.
Negaidītās situācijas samulsināts, Mūks apstājās kā zemē iemiets un gaidīja, līdz dzeltenā bumba, zibinādama savu smaidā atplesto muti un platās acis, ar palēcienu atduras pret viņa kurpju purngaliem. Tad, man par pārsteigumu, paspēra soli sānis un ļāva bumbai ripot tālāk – pāri nolaidenajam bruģētajam laukumiņam, pāri šaurajai smilšu strēlei līdz pat ūdens malā zvilnošajiem akmeņiem. Man no augšas atlika tikai noskatīties, kā arvien vairāk palielinās attālums starp mani, bērnu, ratiņiem un Kukulīti. “No vecīša un vecenītes aizmuku, no tevis, zaķi, arī aizmukšu...”
Smagi nopūtusies, stūmu ratiņus ar raudošo bērnu pa šauro bruģēto celiņu lejup, garām Mūkam, kurš, vēl pāris soļus tālāk atkāpies zālājā, noskatījās mums pakaļ. To pamanīju, kad, izcēlusi bērnu no ratiņiem, pa lēzenajiem pakāpieniem nokāpu piekrastes smilšu joslā, lai mērotu paprāvo ceļa posmu līdz ūdens malai. Man par atvieglojumu kāds no mūsu paziņām makšķerniekiem jau bija pasniedzies pēc bumbas un priecīgi nāca pretim. Nojautusi, ka Mūks nesteigsies pamest savas pozīcijas, ļāvu bērnam kādu brīdi rušināties smiltīs.
Kādā brīdī mazmeitiņai šī nodarbe apnika, un, daudz nedomādama, viņa uzņēma virzienu uz ratiņiem. Tikai tad ievēroju, ka arī Mūks tiem krietni pietuvojies. Pavilkusi augšup zodam uzkabināto sejas masku, steidzu pakaļ bērnam.
– Es pasargāju, – vīrietis klusā balsī paskaidroja un pamāja uz ratiņu pusi. – Redzēju – tur soma, drēbes, mantas…
– Paldies, – īsi atbildēju, jo garāku sarunu nekārojās uzsākt un kur nu vēl paskaidrot, ka nekā tāda, kas zaglim varētu noderēt, tur nav. Vēl nebiju aizmirsusi, kā Mūks ļāva mūsu bumbai uzņemt tālo kursu uz jūru…
Klusā balsī sarunādamās ar mazmeitiņu, iesēdināju viņu ratiņos un pagriezos uz māju pusi.
– Jūs laikam dusmojaties uz mani, – vīrietis skumji noteica, tomēr tas neizklausījās pēc jautājuma, tāpēc tikai pagrozīju galvu un virzījos tālāk. Mūks sekoja, pareizāk sakot – ieturēdams divu metru distanci, gāja pa zālāju mums blakus.
– Es neesmu tik ļauns, kā izskatos, – pēc īsa brīža vīrietis noteica. Paprāvais attālums starp mums, kā arī melnā audekla sejas maska slāpēja vārdus, tāpēc nav brīnums, ka īsu brīdi man viņa teiktais izklausījās kā dziļa nožēla vai atvainošanās. – Es tikai ļoti baidos... Pirms sešiem gadiem man izoperēja trešo daļu plaušas, tāpēc piederu riska grupai. Es nedrīkstu saslimt, jo man jāuztur vecāki. Viņi arī ir riska grupā, jo abiem pie astoņdesmit. Nākamnedēļ tēvu un māti vakcinēs, un gan jau jūs zināt pretrunīgos viedokļus par vakcīnām… Es ļoti baidos par viņiem, lai gan sliecos ticēt – tā pote viņiem ir glābiņš no mokošās slimības. Arī es esmu uzņemts rindā, un kaut kad drīzumā arī man zvanīs.
Klausoties Mūka stāstītajā, jutu, kā pamazām atslābst mans aizdomīgums un nepatika pāraug līdzjūtībā. Viņam nudien nav viegli… Sāku saprast gan vīrieša piesardzību, kaut arī krietni pārspīlēto, tomēr – reglamentiem atbilstošo, gan izmisīgās bailes no saslimšanas.
– Varbūt iepazīsimies? – vīrietis pēkšņi apstājās. Negaidītais piedāvājums man izraisīja smaidu, tomēr attapu, ka caur masku to tāpat neviens neredzēs, tāpēc piekrītoši pamāju ar galvu. – Panikos, ar uzsvaru uz otrās zilbes, – viņš galanti paklanījās, tomēr ne soli nepietuvojās.
Acumirklī gribējās atbildēt līdzīgi, pēc asociācijām: “Histērija,” – tomēr prāts ieteica piebremzēt ar asprātībām, jo pēdējo gadu dzīve starp cilvēkiem ar ļoti savdabīgiem vārdiem iemācījusi nevīpsnāt un nebrīnieties ne par Apoloniem, Poseidoniem un Hērakliem, ne par Afrodītēm un Kasiopejām. Diemžēl visai reti šie un citi personvārdi atbilst iegūtajiem priekšstatiem par skaistuma un spēka etaloniem, bet gan jau vecāku izvēlei savulaik bijis kāds pamatojums vai cerība… Katrai tautai jau sava kultūra un tradīcijas. Varu tikai brīnīties, ka arī mūsdienās šeit netrūkst Olimpa kulta piekritēju un bērni joprojām iegūst skaisto un varonīgo dievu vārdus.
Sīko vīpsnu par svešinieka savādo vārdu man tomēr galīgi neizdevās sevī noslēpt, palaikam prāts vilka paralēles starp vārdiem “Panikos” un “panika”, tāpat kā savulaik starp “Narciss” un “narciss”… Ir zināms latīņu teiciens “Nomen est omen” – vārds ir zīme. Kādu vārdu dosi, tāds liktenis būs. Vai viņa vecāki to izvēlējušies, jo, viņuprāt, tas skaisti skan? Lai gan drīzāk tādā veidā tika izrādīts gods kādam radiniekam...
Turpmākajā sarunā Panikos apstiprināja manu pieņēmumu – viņš savu vārdu mantojis no vecvectēva. Tas bijis ļoti nosvērts, mierīgs un gudrs vīrs, lielas ģimenes galva, pārsvarā saukts par Nikosu. Viņu cienījuši un bieži viņam lūguši padomu. Ar dziļu nožēlu balsī Panikos atzina – viņa dzīve viss notiekot gluži pretēji…
Vecvectēva uzcelto tavernu trīs paaudzes spējušas pacelt līdz slavas augstumiem, bet viņš tik tikko spējis noturēt virs ūdens. Varētu jau vainot bieži mainīgos cittautiešus pavārus, kuriem labpaticies turēties pie savas nacionālās virtuves un kulinārajiem ieradumiem, kā dēļ taverna neieguvusi sev raksturīgo “seju”. Tāpat varētu vainot askētisko interjeru un allaž tumšo alus bāru, kurā neiespīd saule, tomēr, kā atzina pats Panikos, tas viss nenoņemot atbildību no viņa pleciem. Varēja taču kādam prasmīgam cilvēkam lūgt padomu – gan tavernas iekārtojuma, gan ēdienkartes un reklāmas ziņā, bet – laikam no savas mātes Panikos esot mantojis bailes no jebkādām pārmaiņām. Kam liekas pūles? Tikai jaunas nesaskaņas, strīdi… Turklāt vēl tik grūti pierast pie visa jaunā… Reiz gan Panikos sastapis sievieti, kurai ļāvis ienākt savā dzīvē un pat uzņemties vadību tavernā, taču jau pēc īsa laika atklājies, ka tā ir prasta ukraiņu prostitūta, kura tēvutēvu tavernu sadomājusi pārvērst par naktsbāru, iekļaujot arī savu draudzeņu piedāvātos intīmos pakalpojumus. Labi, ka kāds no paziņām savlaicīgi atvēris viņam acis, citādi būtu sanākušas daudz lielākas nepatikšanas. Kopš tās reizes Panikos zaudējis jebkādu ticību sievietēm. Kāda gan te vairs var būt runa par lielu ģimeni?
Pirms gada, kad pasauli pārņēma jaunais koronavīruss un valstī tika pieņemta virkne ierobežojumu, slēgtas tika arī daudzas sabiedriskās ēdināšanas iestādes. Kādu laiku Panikos vēl pūlējies kaut ko nopelnīt ar pasūtījumu piegādi uz mājām, tomēr, izmaksājot algu pavāram, nekas daudz vairs pāri nepalicis. Tad ar Covid-19 saslimis un pēc divu nedēļu ilgas cīņas par dzīvību nomiris Panikos tēva jaunākais brālis, kurš dzīvojis Grieķijā, un nu arī viņu ģimenei šeit sākušās bailes no kontaktiem ar vīrusa pārnēsātājiem un saslimšanas. Tā jau ir – kamēr vīruss neķer kādu no tuviem paziņām vai radiniekiem, īstas ticības tā bīstamībai nav. Pārāk daudz apkārt ir to, kas vēl arvien par šo slimību vīpsnā un prāto par sazvērestību globālā līmenī; kas protestē pret valdības pieņemtajiem noteikumiem, ignorē pašaizsardzības pasākumus un nedomā par citiem. Līdz zināmam laikam…
Panikos vairs nav starp tiem, gluži otrādi – tagad viņš baidās, pat ļoti, jo no tēva brāļa stāstītā ir sapratis daudz. Tā ir bīstama slimība, par kuras gaitu un ārstēšanu vēl nav galīgas skaidrības. Nav skaidrs, kurus tā izvēlas sagūstīt nopietnāk un neizlaist no savām ķetnām; nav skaidrs, kurus pažēlo. Pēdējie vārdi, ko brālis tēvam telefonsarunā bija izmocījis starp seklajiem elpas vilcieniem, Panikosam nekad nezudīs no atmiņas: “Notici... man… Tās… ir… beigas…”
Pēc četrām dienām tēva brāļa sieva raudot paziņoja, ka vīrs pieslēgts mākslīgajam elpināšanas aparātam un viņa pat nedrīkst atrasties blakus. Viņa bija tuvu nervu sabrukuma robežai un tomēr atkārtoja jau dzirdēto: “Ticiet man – tas ir šausmīgi! No Dieva puses – sargiet sevi!”
Panikos ticēja, jo bija sapratis – no viņa tiek prasīts kāds nieks: sargāt sevi un līdz ar to – savus vecākus. Patiešām – tāds nieks… Viņa pirksti, kas ne mirkli nepārstāja ritināt rožukroni, tobrīd it kā sakļāvās ciešāk ap melnajām krellēm. “Dievs, esi man klāt gan stundā, gan nestundā… Dievs, esi man klāt…”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Panikos

Kategorijas