Būsi laikā vai kad sanāks?

2021. gada 2. februāris 00:00

Laiks ir galvenais mērīšanas sistēmas elements, kuru lieto, lai secīgi sakārtotu notikumus, noteiktu to ilgumu, intervālu starp tiem, kā arī kvalitatīvi raksturotu ķermeņu kustību, tā jēdzienu formulējuši valodnieki. Sadzīviskā līmenī laiks šķiet pašsaprotams, kamēr neiespaido mūs personiski. Tad gan jāprāto, kāpēc daži līdzcilvēki regulāri kavē, par termiņiem neiespringstot. Pavirša attieksme, protams, kaitina, taču nepatīkamu iespaidu mēdz atstāt arī pārspīlēta turēšanās pie laika rāmja.
Laiks ir viens no cilvēku dzīves pamata nosacījumiem, jo mēs piedzimstam noteiktā ķermenī, noteiktā ģimenē, un tas nepieder pie maināmām lietām, skaidro sertificēts psihoterapijas speciālists Marks Jermaks. Cilvēkam atliek vien izveidot savu attieksmi pret laiku, tāpat kā pret savu ķermeni. Un attieksme ir individuālas izvēles rezultāts.

Divas laika uztveres
“Bieži saskaros ar to, ka šī izvēle notiek it kā neapzināti, mums šķiet, ka vienkārši tā sanāk. Bet jebkurā gadījumā tā ir izvēle, arī, kad rīkojamies intuitīvi. Ja skatāmies galējībās, jo caur tām vieglāk saprast, iezīmējas divas laika uztveres. Vienu raksturo pārspīlēts stīvums, pārspīlēti liela pieķeršanās formālai laika uztverei. Par vienu minūti plus vai mīnus – galvu nost! Protams, punktualitāte ir sociāls ieguvums, bet, ja pārāk stingri izturamies pret laiku, mūs apdraud pārāk stingra attieksme pret dzīves plūsmu kopumā. Varbūt mums pietrūkst elastīguma, plašākas uztveres, atvērtības spontanitātei, gatavības tam, ka plāni var mainīties. Piemēram, kaut kas var sabrukt un rasties no jauna. Daži cilvēki to uztver ļoti asi, un viņiem nav viegli pārorientēties,” ir pārliecinājies M.Jermaks.
Pārliecība – stunda šurpu vai turpu, jo nekas briesmīgs taču nevar notikt – ir otra galējība. Ignorējoša attieksme pret laiku, iespējams, liecina par diezgan sarežģītām attiecībām ar realitāti vispār. Šādiem cilvēkiem ne tikai grūti rēķināties ar laiku vispārējā izpratnē, bet arī ar to, ka pārējie dzīvo citā ritmā un ka pasaulē notiek lietas, ar ko jārēķinās. Kad es ignorēju kādu normu un neierodos norunātajā laikā, tas vienmēr skar vēl kādu. Pārāk vieglprātīga attieksme pret laiku ietekmē attiecības ar apkārtējiem un rada sarežģījumus, lai gan pašiem tā ir komfortabli.

Austrumi un Rietumi
Katrs indivīds dzīvo sev visvairāk atbilstošā laika uztverē, bet tam ir arī dziļāks – kolektīvs – aspekts, kā pret laika realitāti izturējušies vecāki un citi ģimenes locekļi. Protams, laika izpratni ietekmē arī kultūra.
Lidosta, iekāpšana lidaparātā pabeigta, bet izlidošana uz Gruzijas galvaspilsētu aizkavējas: tiek gaidīts nosebojies pasažieris. Neviens neuztraucas, bet kāda gruzīniete vēsā mierā nosaka: “Moj Tbilisi ņikuda ņe ubežit (mana Tbilisi nekur neaizmuks).”
“Mēs, rietumu cilvēki, laiku pārsvarā uztveram lineāri – kā plūsmu, kas virzās no viena punkta uz otru, no pagātnes uz nākotni. Savukārt tautas, kas pieder pie Austrumu kultūras, laiku uztver cikliski. Pirmatnējās kultūrās bijusi vēl citādāka attieksme pret laiku,” atgādina speciālists.
Laika uztveri, viņaprāt, zināmā mērā ir iespējams pakoriģēt tuvāk centram, līdzsvaram, kas vienmēr ir labāk par galējību. Tomēr diez vai to var izdarīt radikāli, tā, ka vienā galējības punktā esošs cilvēks nonāk pretējā.
M.Jermaks savā psihoterapijas praksē novērojis, ka izmaiņas cilvēkā notiek tikai tad, ja viņš pats to grib. Savukārt, kad to pieprasa kolēģis vai dzīvesbiedrs, drīzāk rodas konflikts, vēlme pretoties un sajūtas “mani nesaprot, mani nepieņem, mani atraida”.
Kolēģi, priekšnieks, tāpat draugi, tuvinieki var signalizēt, brīdināt, bet daudz labāk, ja cilvēks pats sāk apzināties, kādas sekas izraisa viņa attieksme. Galu galā pastāv opcija – zaudēt darbu un attiecības. Jebkurā dzīves jautājumā cilvēkam nākas saskarties ar savas izvēles rezultātu, tikai tad rodas iespēja un vajadzība mainīties. Turpretī, ja netiek izanalizēts, kāpēc tā vai citādi noticis, ir liela varbūtība, ka situācija atkārtosies vēl un vēl, kamēr paši stimulēsim šo atkārtošanos.
Vai tiem, kuri diennakts stundai un pat datumam nepievērš īpašu uzmanību, vērts ieteikt biežāk izmantot plānotāju, kalendāru, atgādināšanas opciju telefonā? Psihoterapijas speciālistam ir priekšlikums gan pārlieku precīzajiem, gan pretēji domājošajiem: “Apsēdieties un zem virsraksta “Kādas ir manas tipiskākās attiecības ar laiku?” uztaisiet divas ailītes. Vienā rakstiet – ko man norādījuši citi, otrajā – kā pats to redzu. Tad noformulējiet, ko rezultātā es dzīvē iegūstu vai zaudēju. Piemēram, regulāri neierodoties norunātājā laikā, varu ne tikai zaudēt svarīgus, dārgus cilvēkus, bet arī nonākt nepatikšanās. Turklāt zaudējumi jāapsver pilnā nopietnībā. Klientam, pacientam, partnerim, kurš bez attaisnojuma nokavē tikšanos, konsultāciju pie speciālista vai ārsta, ir jābūt gatavam pie durvīm pacietīgi gaidīt stundu vai vairāk. Jebkura izvēle, attieksme paredz samaksu: nav tādas opcijas, ka tikai iegūstam. Arī tad, ja paši esam punktuāli un mums krīt uz nerviem tie, kas pastāvīgi kavē, pieviļ, mēs zaudējam – mieru un enerģiju.
Pareizticīgo garīgā autoritāte Surožas metropolīts Antonijs ir izteicis domu: tu vari nokavēt, bet tev jābūt pazemībai pieņemt sekas.

“Pūce” un “Cīrulis”
Laika uztveres dēļ mēdz veidoties diezgan sarežģītas situācijas. Ja es laikā neizpildu saistības, ja neesmu ieradies apsolītajā laikā, vai man, neaizstāvot sevi, pietiek brieduma atzīt un pieņemt sekas? Pieņemt cita cilvēka sarūgtinājumu, aizkaitinājumu, kompensēt nodarīto kaitējumu? Parasti tā pietrūkst, mēs cenšamies pretoties, lai aizstāvētu pašcieņu, pašvērtējumu. Gribas vainu novelt uz ārējiem apstākļiem, piemēram, uz to, ka esmu Pūce vai Cīrulis, bet tas nav risinājums, un mēs nemaināmies. M.Jermaks neslēpj, ka arī pašam gadījies nokļūt neveiklās situācijās, turklāt pretējās lomās, bet vienmēr palīdzējusi apzināta attieksme pret izraisītajām sekām.
“Ļoti vienkāršojot, varu piekrist senajam un populārajam dalījumam – “pūcēs” un “cīruļos”, bet nezinu, vai modernāki pētījumi to apstiprina. Pēc novērojumiem šķiet, ka tāds dalījums tipāžos ir aktuāls. Tomēr vienalga, pie kuras putnu šķirnes piederu, man jārēķinās, ka mežā mīt arī citi dzīvnieki un putni.
Lieliski ir dzīvot ritmā, kurā jūtos komfortabli. Tagadējie ierobežojumi daudziem sniedz iespēju strādāt attālināti, lielāku brīvību organizēt savu laiku. Daudzās profesijās netiek prasīta klātbūtne birojā, darbs no deviņiem līdz sešiem, un tas ir pluss. Bet vai visiem pietiek tālredzības saskatīt, kā ietekmēju pārējos, kuri strādā savā ritmā? Populārā psiholoģija mudina meklēt un atrast, kas man der, dzīvot saskaņā ar savu iekšējo ritmu. Uzsvars ir uz sevi. Nekādā gadījumā neapstrīdu pirmo soli – vajadzību mīlēt sevi, bet nākamais solis ir apzināties kontekstu, kā mana apzinātā rīcība ietekmē apkārtējos. Tikai pēc šiem abiem soļiem var spriest par personības briedumu. Ja, piemēram, zvanu kādam pirms pusnakts, nerēķinoties, vai otram cilvēkam tas der, esmu vēl tikai pirmajā solī. Attiecības prasa pielāgošanos.”

Citāti par laiku
“Cik bezgala lēni velkas laiks tiem, kam nav nekā cita, ko darīt, kā gaidīt...”
Aksels Munte

“Cilvēks, kurš atļaujas tukši nosist vienu stundu, vēl nav
apzinājies dzīves patieso vērtību.”
Darvins
“Gudrs laika iedalījums ir darbības pamats.”
Komenskis
“Nākotne sākas šodien, nevis rīt.”
Jānis Pāvils II

“Svarīgāko nevar pagriezt atpakaļ: ne laiku, ne vārdus, ne izvēli.”
Ieva Melgalve

“Tavs laiks ir ierobežots, netērē to, dzīvojot kāda cita
dzīvi. Neesi iesprostots dogmās, kas ir citu cilvēku domu
rezultāta izdzīvošana.”Stīvs Džobs

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Būsi laikā vai kad sanāks?

Kategorijas