Par šo laiku nākotnē rakstīs mācību grāmatās

2021. gada 5. februāris 00:00

811

Par šo laiku nākotnē rakstīs mācību grāmatās

Novadniece Maija Dambrova ir Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja un Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore. Zinātnieces ceļi regulāri ved uz dzimto Gulbeni, lai apciemotu mammu un, kā pati ar smaidu atzīst, lai izšķirstītu jaunākos “Dzirksteles” numurus.

Viņas vārds pasaules zinātnē ir ar paliekošiem darbiem ierakstīts. M.Dambrova ir viena no retajām latviešu zinātniecēm, kas saņēmusi gandrīz visas balvas un novērtējumus, ko vien var saņemt sieviete, darbojoties zinātnes laukā Latvijā. Par nupat aizvadīto gadu zinātniece atzīst: “Pirmkārt, neviens, kas tam būs gājis cauri, to neaizmirsīs, tieši tāpat kā kādreiz barikāžu laiku, un, otrkārt, šis laiks būs kādreiz mācību un vēstures grāmatās ierakstīts.”

– Jūsu pirmie soļi zinātnē tika sperti laikā, kad Latvija piedzīvoja savus pirmos ilgi gaidītos soļus brīvības virzienā. Kādu jūs atceraties 1990.gadu?
– Janvāra vakarā, kad Vecrīgā notika šaušana, biju studentu kopmītnēs pie Bastejkalna, kas bija epicentrs. Kad no sava piektā stāva loga redzējām, kā trasējošās lodes kā salūts lidoja parka kokos un sāk nest nestuves uz ātrās palīdzības mašīnām, bija skaidrs, ka notiek kaut kas baigs. Nākamajā rītā bija jāiet uz eksāmena konsultāciju, redzējām smagās mašīnas Vecrīgas ielās, zināju, ka tur ir arī cilvēki no Gulbenes. Tur, kur šobrīd ir piemiņas akmeņi kritušajiem, sniegā bija asinis. Esot Vecrīgā tajā vietā, vienmēr atceros to laiku. Tas bija pēdējais gads, kad mācījos universitātē. Kamēr bijām vidusskolā, nonācām līdz Gorbačovam, augstskolā nonācām līdz brīvai Latvijai. Toreiz pat iedomāties nevarēju, ka braukšu uz ārzemēm un ka mans zinātņu doktora grāds būs aizstāvēts Upsalas universitātē Zviedrijā.
– Cik atšķirīgas jums bija savulaik iespējas iegūt labu izglītību no tā, ko šobrīd jaunie studenti var izdarīt?
– Šobrīd nav nekādu problēmu noklausīties kursu Oksfordas universitātē, sēžot Beļavas ciemā, – vajag tikai interneta pieslēgumu! Katru gadu Rīgas Stradiņa universitātē Farmācijas fakultātē lasu lekcijas 1.kursa studentiem. Stāstu, ka farmaceiti var strādāt ne tikai aptiekā, bet arī zinātnē. Citreiz tas pat ir labi, ka Latvija ir tik maza zeme, jo vienmēr vari atrast kādu, kam uzdot savu jautājumu, uzrakstīt e-pastu, braukt uz Ēnu dienas vai Eiropas Zinātnieku nakts pasākumiem, kad tie atsāksies pēc pandēmijas. Es jauniešiem iesaku neiespringt uz to, ko tu gribi mācīties, bet gan pārdomāt, kur tu gribi nokļūt un strādāt.
– Jūs esat bieži vilināta prom no mūsu mazās Latvijas?
– Jā, bet es laikam esmu patriote! Kad izstrādāju doktora disertāciju Zviedrijā un atgriezos Latvijā, nezināju, ka vadīšu laboratoriju, ka mums būs aparatūra, par kādu pirms divdesmit gadiem pat sapņot nevarēja, un ka budžets laboratorijai būs tāds, kāds ir vidēja izmēra firmai. Vairāki mani studenti ir teikuši, ka ir pateicīgi par iespēju veidot karjeru zinātnē, pievienojoties mūsu laboratorijas komandai. Tātad mana atgriešanās ir palīdzējusi attīstīt jaunu zāļu pētījumus Latvijā un atbalstīt citus talantīgus cilvēkus. Protams, zinātnē mūsdienās ir nepārtraukta cīņa par naudu. Visu laiku jāmeklē jauni granti un sadarbības iespējas, bet šobrīd mūs atpazīst Eiropā un pasaulē. Kad veicam kontraktpētījumus, firmas lepni stāsta, ka ir atradušas vislabāko sadarbības partneri pasaulē, ka esam ātri, uzticami un efektīvi – lieliska reklāma! Ja domā, vai ir labāk palikt dzimtenē vai aizbraukt, tad, īstermiņā skatoties tikai uz algas ciparu, ir skaidrs, ka ārzemēs kontā varētu ienākt vairāk naudas, kas gan arī ātrāk tērējas. Jauniešiem izglītošanos ārzemēs vajadzētu izmantot, lai iemācītos ko jaunu un iegūtu sakarus veiksmīgākai karjerai nākotnē.
– Kādēļ zinātne un pētniecība daudziem ir tik sveša joma?
– Cilvēki nezina savas valsts zinātniekus. Neesam jau ne aktieri, ne politiķi, mēs dzīvojam savā laboratorijā, kur “vārām” kolbas un audzējam šūnas. Ļoti bieži profesijas izvēli nosaka, cik izcils un interesants tev ir bijis skolotājs. Ir tik daudz cilvēku, kuriem proteīns vai vakcīna ir svešvārdi. Esot Zviedrijā, sapratu, ka viņiem ziņās ir daudz vairāk šīs it kā zinātniskās informācijas. Kāpēc vispār katrā valstī ir vajadzīga zinātne un nepieciešami izglītoti cilvēki dažādās zinātnes nozarēs, arī Latvijā? Tad, kad mūsu gudrajām galvām Saeimā vai prezidentam jāizsaka viedoklis starptautiskā līmenī, ir svarīgi, lai tas būtu ne tikai par to, ko domā Eiropā, bet viņiem būtu pieejama arī Latvijai īpaša informācija, balstoties uz savu zinātnieku viedokli. Saviem sadarbības partneriem mēdzu teikt, ka galvenais, lai jums ir telefona numurs pareizajā laboratorijā. Faktiski zinātne jau arī ir šī “ātrā palīdzība”, īpaši biznesam.
– Vai ar zinātni var noskaidrot patiesību?
– Zinātnieki ir pieraduši, ka nav tādas absolūtās patiesības. Mēs allaž esam tajā zināšanu punktā, kas vēl nav mācību grāmatās. Tev ir daudz jādara, lai varētu grāmatā ierakstīt to vienu jauno teikumu. Lai izskaidrotu savu viedokli, tev ir jāveic eksperimenti, jāraksta raksti, jāpierāda sava taisnība citiem zinātniekiem. Ir vienkārši, kamēr skolā ir eksāmena jautājumi, uz kuriem ir zināmas pareizās atbildes. Kad sāc strādāt laboratorijā, ir jāizdomā jautājumi, uz kuriem atbildes vēl nav. Tās tev ir jāiegūst! Mēs, zinātnieki, esam pieraduši dzīvot diskusijas atmosfērā, kur viens saka vienu, otrs kaut ko citu. Diskusija agrāk vai vēlāk noved pie patiesības un tā viena teikuma, kurš beigās nonāk mācību grāmatā.
– Vai tas nozīmē, ka tas, ko pierādīja vakar, šodien var tikt apgāzts?
– Tāda ir visa pasaules vēsture! Esmu sākusi universitātē lasīt lekcijas medicīnas ķīmijas kursā. Kā piemēru tajā minu aspirīnu, kuru no augiem iegūtu ekstraktu veidā sāka izmantot drudža mazināšanai jau senajā Ēģiptē. Aspirīna darbības mehānismu noskaidrošanai un tīras vielas ražošanas uzsākšanai bija nepieciešami vairāki gadsimti. Tagad jaunu zāļu atklāšana ir ievērojami ātrāka sakarā ar jau esošajām zināšanām un jaunām tehnoloģijām.
– Runājot par Covid-19 vakcīnu, kā varēja to radīt viena gada laikā?
– Tas varēja notikt, jo dabaszinātnes ir ievērojami attīstījušās, salīdzinot ar kaut vai pagājušo gadsimtu. Ātri vien kļuva skaidrs, ka jaunais vīruss izplatās nežēlīgi ātri, ka tā būs visas pasaules problēma. Šīs jomas zinātniekiem un vakcīnu izstrādātājiem bija pieejami tik daudz līdzekļu, kā vēl nekad iepriekš. Tā vietā, lai taisītu vienu eksperimentu un tad nākamo, viņi varēja darīt vairākas lietas vienlaikus. Atmeta to, kas nenostrādāja pietiekami labi. Tas viss ļoti paātrināja procesu. Domājot par zāļu reģistrāciju, man nav pilnīgi nekādu šaubu, ka tur katrs cipariņš ir pārbaudīts. Kad notiek zāļu izstrāde klasiskajā variantā, visi pētījuma dati tiek nodoti ekspertiem, kad pētījums ir beidzies. Jauno vakcīnu gadījumā datu pārbaudīšana notika pa porcijām un tad, kad visa datu kopa bija gatava, process bija jau teju pabeigts. Tas, ka informācija tika izskatīta pa daļām, ļāva ietaupīt ļoti daudz laika. Tāda zinātnes jauda, visai pasaulei apvienojoties, nekad nav tikusi iepriekš izmantota. Visi – gan politiķi, gan zinātnieki, gan farmācijas bizness – sadevās rokās, lai nonāktu pie vakcīnas ātrāk.
– Koronavīrusi ir bijuši arī pirms tam, tomēr kāpēc šis ir tik spēcīgs un lipīgs?
– Koronovīrusi ir bijuši pirms tam. Kad pirmo reizi Zinātņu akadēmijā tika runāts par jauno vīrusu, biju pārsteigta, uzzinot, ka pret koronavīrusiem jau ir daudzas vakcīnas, kas domātas – putniem! Putni slimoja ar koronavīrusiem, bet tie nepārlēca uz cilvēkiem. Visu laiku vīruss ir dzīvojis tādā kā mums paralēlajā pasaulē. Visticamāk, ka kādā brīdī tā arī kāds no cilvēkiem, paņemot rokās slimu dzīvnieku, ir nonācis kontaktā ar jauno vīrusu un saslimis. Šis jaunais bija lipīgāks un citādāks. Savu ietekmi ir arī atstājusi intensīvā ceļošana. Esmu starp tiem, kas uzskata, ka vakcinācija ir ceļš atpakaļ uz normālāku dzīvi. Man pazīstami ārsti ir vakcinējušies nu jau ar abām vakcīnām, un viņiem viss ir kārtībā pēc salīdzinoši nelielām blakusparādībām, kas patiesībā jau tikai liecina par to, ka antivielas veidojas un vakcīna iedarbojas. Protams, ka nav iespējams piespiest nevienu vakcinēties. Ir grūti pārliecināt tos, kuriem pilnīgi nav nekādu zināšanu dabaszinātnēs.
– Tātad tieši zināšanu iztrūkums dabaszinātnēs liedz daudziem izprast to, kas šobrīd notiek Covid-19 apkarošanas sakarā?
– Daudzi jau vispār nelasa nopietnās ziņas. Šodien visiem vajag ātrās ziņas, tomēr trīs minūšu informācijā vai multfilmās un ar pavisam vienkāršiem vārdiem tu īsti nevari izskaidrot komplicētās lietas. Tie it kā ekspertus kaitinošie jautājumi bieži tiešām rodas no nezināšanas. Jā, tas ir pārdomu vērts punkts izglītības sistēmai. Ja skolā ir vairāk izklaidējošs un uz sociālajām un humanitārajām zinātnēm vērsts process, tad kur tā izpratne par dabas likumiem radīsies? Ja nav pamata zināšanu, tad saprast, kas ir vakcīna vai vīruss, var tikai noklausoties kārtīgu kursu vai nu medicīnas ievadā, vai bioķīmijā. Es neuzskatu, ka daļa cilvēku ir “kovididioti”. Viņiem vienkārši nav šo zināšanu. Tur, kur iztrūkst šī zināšanu posma, ir vieta sazvērestības teorijām. Lai gan līdz galam šo neticību medicīnai un zinātnei ir grūti saprast, jo, kad iesāpas sirds vai ir augsta temperatūra, tad tomēr aptieku vai dakteri meklējam un ceram, ka esam starp tiem 99 procentiem, kuriem tablete palīdzēs!
– Sabiedrībā diskusijām apvīts ir bijis meldonija (“Mildronāta”) jautājums, vai jūs turpināt pētnieciskos darbus arī šajā jomā?
– Man vajadzēja zviedru studentiem lasīt lekciju par farmācijas industriju Baltijas valstīs, kurā gribēju pastāstīt par šīm zālēm, bet nesapratu to darbības mehānismu, ietekmi uz enerģijas nodrošināšanu sirds šūnām. Pēc daudziem pētījumu gadiem un publikācijām vadošajos pasaules žurnālos esam kļuvuši daudz zinošāki, un es lepojos, ka Latvijas zinātnieki ir viedokļa līderi šajā jomā. Pagājušā gada pavasarī, kad Covid-19 nonāca arī līdz Latvijai, ar kolēģiem sākām domāt, kā tad ir ar to meldoniju un “kovidu” – vai varētu aizsargāt sirdi un asinsvadus? Pirmkārt, vīruss bojā plaušas, bet, ja plaušām ir slikti, organismam trūkst skābekļa, tad tādēļ cieš arī sirds. Izdevās iegūt finansējumu valsts pētījumu programmā Covid-19 seku mazināšanai un veicām iecerētos eksperimentus. Mūsu rezultāti vēl nav apstiprināti klīniskajā pētījumā, bet izskatās, ka meldonijs palīdz uzturēt sirdsdarbību labākā līmenī. Mēs ceram, un es būtu tiešām gandarīta, ja šie un citi manā laboratorijā iegūtie rezultāti būtu noderīgi citiem zinātniekiem visā plašajā pasaulē un palīdzētu ārstiem un pacientiem.

Dzimusi 1968. gadā Gulbenē.
Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes profesore, Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe un Senāta locekle.
Pētniecības darbības virzieni: jaunu zāļu vielu atklāšanas projekti, sirds un neiroprotektīvo zāļu pētījumi.
Vairāk nekā 100 starptautiskas publikācijas, 25 starptautiski patentu pieteikumi.
Avots: “Scopus.com”
Sasniegumi: M.Dambrova ir apbalvota ar D.H.Grindeļa un S.Hillera medaļām, Baltijas Asamblejas balvu zinātnē, “L’Oreal” Latvijas balvu sievietēm zinātnē ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu, V.Capa balvu par izgudrotājdarbību, fonda “Viegli” apbalvojumu “Laiks Ziedonim” nominācijā “Taureņu uzbrukums”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par šo laiku nākotnē rakstīs mācību grāmatās

Kategorijas