Slēpošana ir lieliska atpūta. Slēpju ceļš sākas Tirzā

2021. gada 5. februāris 00:00

1084

Slēpošana ir lieliska atpūta. Slēpju ceļš sākas Tirzā

Snieg un snieg. Beidzot Sniega karaliene kārtīgi izpurina savus pēļus, ļaujot izjust, kāda ir īsta ziema ar vietām pat pusmetru biezu balto segu. Lai gan ziema vairumam cilvēku nav mīļākais gadalaiks, daudzi jo daudzi meklē noputējušās slēpes, lai ar tām izveidotu savu taku pa tuvējo mežu, pļavu un tīrumu vai arī dotos uz kādu profesionāli veidotu trasi, kalnu.

Tirzas pagastā slēpošanas entuziasts ir Nils Treijs. Brīvdienās viņš kopā ar ģimeni dodas pārgājienos vai arī izvēlas nobraucienus kaimiņu alūksniešu Ķauķu kalnā, Madonas, Cēsu un Siguldas apkārtnē. Nils ir slēpojis daudzu Eiropas valstu kalnos, pat aiz Polārā loka, taču Covid-19 pandēmija šīm iespējām ir pārvilkusi treknu krustu. “Tālākais punkts ir bijis 350 kilometrus aiz Polārā loka. Tur marta beigās ir apmēram mīnus 12-15 grādu sals, turklāt tur ir īsta ziema, kāda mums ir vien nedēļu vai divas,” salīdzina N.Treijs.

Vēlas slēpot pa īstam – kā senāk

Tradicionālais Mierlaika slēpojums, kas pēdējo reizi Tirzā bija 2017.gadā, diez vai varēs notikt. “Pagaidām tas ir jautājums, bet varbūt tomēr izdosies, kad inficēto cilvēku skaits mazināsies. Ja sniegs nenokusīs, var rīkot slēpojumu arī martā,” cerīgs ir N.Treijs.
Mierlaika slēpojumā piedalījušies slēpotāji no Tirzas, Druvienas, Praulienas, Ikšķiles, Rīgas un citām Latvijas vietām. Kas īpašs ir slēpojumā ar šo nosaukumu? Nils skaidro, ka tagad daudzi slēpo slīdsolī. Pēc būtības tā īsti nav slēpošana, jo vairāk līdzinās slidošanai. Tai ir vajadzīga laba, blietēta trase, ko var sagatavot ar tehniku. Savukārt Mierlaika slēpojumā viss notiek kā senāk. Tajā izmanto tikai platas koka slēpes, bet izvēlas arī atbilstošu apģērbu, zābakus un citus slēpošanai vajadzīgos atribūtus.
Nils šajā slēpojumā piedalās ar paša gatavotām slēpēm. “Vislabāk slēpes gatavot no bērza vai oša. Tas ir roku darbs ar ēveli un zāģi, arī cirvi. Kad slēpes gatavas, tās ir jādarvo, jo pretējā gadījumā slēpes ātri uzsūc mitrumu. Labākai slīdamībai izmanto galvenokārt dažāda veida parafīnu. Bet, piemēram, senlaikos atkusnī slīdamībai lietoja pat siļķes sālījumu. “Gribu izmēģināt Venēcijas terpentīnu, kas neļauj slīdēt atpakaļ, kāpjot kalnā. Savukārt kalna galā nedaudz ieslīdina, lai slēpes lieliski slīd nobraucienā,” atklāj Nils. Venēcijas terpentīns esot vislabāk piemērots slēpošanai tādiem reljefiem kā Vecpiebalgā.
Slēpoja arī pirms vairākiem tūkstošiem gadu
Pirms septiņiem gadiem N.Treijs kopā ar Mārci Mūrnieku un citiem pagasta ļaudīm izveidoja slēpju muzeju, kurā var iepazīt Latvijas slēpošanas vēsturi un attīstību no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Muzeja ekspozīcija ir unikāla Eiropas un pasaules līmenī, un tādu inventāru neatrast citos slēpju muzejos. Tagad tas tāpat kā visi muzeji ir apmeklētājiem slēgts, un ceļš uz to ir daļēji aizputināts.
Slēpju muzejā ir vismaz 200 slēpju un inventāra, kā arī fotogrāfijas un informācija, turklāt muzeja krājumi šo gadu laikā ir ievērojami palielināti. “Kad muzeju atklāja, bija svarīgi parādīt Lauku atbalsta dienesta finansiāli atbalstītajā projektā paveikto. Tagad eksponātu klāsts un informācija par slēpošanas vēsturi Latvijā ir ievērojami papildināta,” salīdzina Nils. “Vecākās slēpes ir no deviņpadsmitā gadsimta sākuma, lai gan, iespējams, ir vecākas, bet diemžēl nav precīzu datu, kas to apliecinātu. Gan senāk, gan arī tagad slēpes pārsvarā gatavo no koka, taču pēdējos gados tās tiek pārklātas ar plastmasu,” norāda N.Treijs.
Uzskatāmi to apliecina savulaik pazīstamās biatlonistes Madaras Līdumas slēpju pāris ar vienu salauztu slēpi, kuru izcilā gulbeniete dāvinājusi muzejam. “Tā ir mūsdienu nelaime, ka ne tikai slēpes, bet arī citi ražojumi zaudē kvalitāti. Lai būtu vieglas, Madaras slēpes ir izgatavotas no speciāla koksnes skaidu materiāla un no ārpuses pārklātas ar plastmasu. Tās ir dārgas, bet pietika uzskriet uz neliela stabiņa trases malā un slēpe pārlūza. Tiesa, citādi tās nenonāktu muzejā,” secina Nils.
Katram muzeja eksponātam ir savs stāsts, par ko liecina sākotnējā informācija ar tā bijušā īpašnieka vārdu. Muzejā ir mākslinieka Konrāda Ubāna slēpes ar elegantām bambusa nūjām, kas ir ļoti vieglas. Diriģenta Aleksandra Viļumana tēva, arī diriģenta ar tādu pašu vārdu, slēpes ir īpašas. “Tās ir telemarka slēpes, kurām ir speciāla forma. Tās gatavojusi firma “Maiers” Rīgā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Atšķirīgas ir vācu armijas slēpes, kas ražotas Vācijā. Tās pēc vāciešu kapitulācijas Kurzemes katlā saglabājušās. Muzejā ir lendlīzes slēpju zābaki, kas Otrā pasaules kara laikā ar ASV palīdzības programmu tika piegādāti Sarkanajai armijai. Daži karavīri šos zābakus Zilupē uz Latvijas robežas iemainīja pret pudeli šņabja. Tā tie bija saglabājušies kādas mājas bēniņos,” stāsta Nils.
Muzeja fotogrāfijā ir redzamas vecākās slēpes Latvijā, kas atrastas Ventspils tuvumā Sārnates apmetnē. Tās lietotas 2300 līdz 3400 gadus pirms Kristus. Turklāt var secināt, ka tūkstošiem gadu laikā slēpes nav īpaši mainījušās, ir tikai uzlabojusies to apstrāde, par to liecina senas slēpes no Lubānas novada Indrāniem. “Zviedrijā slēpju muzejā esmu redzējis līdzīgas slēpes, kas gatavotas līdzīgā formā un bija apmēram 500 gadus vecas. Sākumā slēpes bija platākas. Ja ir daudz sausa sniega, tad slēpes grimst, tāpēc ir vajadzīgas platākas slēpes. Dažkārt tām pie slīdvirsmas tika pielīmēta aļņa vai stirnas āda, lai neslīdētu atpakaļ, slēpojot pret kalnu,” skaidro N.Treijs.
Kādas bija Nila pirmās slēpes? Viņš slēpo jau no trīs gadu vecuma, tāpēc neatceras, bet septiņgadīgajam Nilam bija slēpes “Dinamo Rīga”, kurām līdzīgas var redzēt muzejā. Tagad viņam ir pārgājiena slēpes, jo bieži kopā ar ģimeni slēpo, kur acis rāda. Un ir arī kalnu slēpes, ar kurām var slēpot senā kalnu slēpošanas stilā – telemarkā. Tas radies Norvēģijā Telemarkas apgabalā 19.gadsimta vidū, bet Latvijā rets slēpotājs to pieprot. Nils rēķina, ka tādi varētu būt 25 līdz 30. “Klasiskajām kalnu slēpēm papēdis tiek fiksēts tāpat kā purngals, bet pie telemarka slēpēm zābaku papēdis nav nostiprināts. Tas nozīmē, ka var slēpot tāpat kā ar distanču slēpēm un arī braukt no kalna. Tas ir sevišķi svarīgi kalnainā apvidū. Tiesa, ar šim slēpēm braukšana no kalna prasa vairāk spēka un ir sarežģītāka, bet toties brīvība ir daudz lielāka. Ir arī drošāk, jo ar kalnu slēpēm biežāk var gūt traumas tieši tāpēc, ka pie slēpēm ir piestiprināti arī papēži,” pamato Nils.
Slēpju muzeja paplašināšanai Gulbenes novada dome ir iznomājusi ēku, kas atrodas blakus muzejam. Vēl jāsaņem atļauja, lai varētu nojaukt nelielu piebūvi, kas vēsturiskajai būvei uzcelta padomju varas gados. “Protams, būs vajadzīgs finansējums šīs ēkas sakārtošanai muzeja vajadzībām. Ir jau iegādāti dakstiņi jumtam, lai nomainītu šīferi un tā atgūtu sākotnējo izskatu. Tad ekspozīciju varēs paplašināt, jo šeit jau vairs nav vietas. Iespējams arī, ka tur būs vēl kaut kas cits, ne tikai slēpju vēsture. “Šī ir vēsturiska ēka, kas savulaik bijusi Tirzas pagasta nabagmāja, tā celta apmēram 1860.gadā. Par to stāstīts Aīdas Niedras un Tirzmalietes darbos. Gribam sagatavot informāciju arī par to,” saka N.Treijs.
Vai slēpošana atgūs seno popularitāti?
N.Treijs secina, ka sniegotās ziemas iespējas tagad izmanto daudzi. “Piemēram, braucot uz Vecpiebalgu, ceļa malās var redzēt vairākus slēpotājus. Arī Tirzā vairāki ir iecienījuši slēpošanu, bet nevaru teikt, ka kopumā lauku cilvēki būtu kļuvuši aktīvāki šinī ziņā. Prieks, ka tirzmalieši ir sākuši vairāk skriet, ko agrāk nedarīja,” novērojis Nils.
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados slēpošana ieguva milzu popularitāti. Ziemas mēnešos žurnāla “Atpūta” pirmajā lapā gandrīz vienmēr bija fotogrāfija un raksts par slēpošanu, kā arī bija slēpju un slēpošanas inventāra ražotāju reklāmas. “Padomju varas gados pilnīgi mainījās attieksme pret slēpošanu. Līdz tam slēpošana bija sports un atpūta, prieks un bauda, bet 1940.gadā līdz ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā tas tika nogriezts kā ar nazi. Slēpošanas mērķis galvenokārt bija sagatavot jauno paaudzi karam. Vajadzēja kārtot GDA (“Gatavs darbam un aizsardzībai”) normas, tiesa, ar laiku lielāka vērība tika pievērsta sporta sasniegumiem. Kāpēc tagad maz slēpo? Viss ir atkarīgs no cilvēkiem un valsts attieksmes, cik lielā mērā tiek atbalstīts masu sports un aktīvā atpūta - slēpošana. Tagad Latvijā vairāk koncentrējas uz dārgiem sporta veidiem – bobsleju, kamaniņu sportu, kuros startē neliels skaits sportistu. To izmaksas ir miljoniem eiro, ko varētu izlietot masu sporta atbalstam. Skandināvijas valstīs slēpo gandrīz visi – jauni un veci. Savukārt Latvijā vairums sēž ar alus kausu pie televizora un vēro bobslejistu startu,” salīdzina Nils.
Ja atkal agrāko popularitāti iegūtu slēpošana, Tirza varētu kļūt par centru ne tikai Mierlaika slēpojumam, bet arī citām slēpošanas aktivitātēm.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Slēpošana ir lieliska atpūta. Slēpju ceļš sākas Tirzā

Kategorijas