Ar Londonu sirdī, Tirzu – dvēselē

2021. gada 9. februāris 00:00

1465

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Diāna Ziediņa no Tirzas – pavisam zaļš skuķis pēc vidusskolas – nolēma mest izaicinājumu un tāpat kā daudzi latvieši labākas peļņas un dzīves meklējumos devās uz Angliju. Sāka ar noliktavu, bāru un veikalu, bet šodien studē maģistratūrā un strādā... universitātē.

“Man ir sajūta, ka Londonā esmu dzīvojusi vienmēr, bet atjaunot spēkus un uzņemt enerģiju vislabāk varu Tirzā,” atklāj Diāna.

Lēmumu par aizbraukšanu pieņem dažās dienās

Diāna pēc rakstura ir diezgan spuraina meitene, bija viena no daudziem, kas mācījās sākumā Tirzas pamatskolā, pēc tam Lizuma vidusskolā. “Skolas laiku atceros ar siltām un labām atmiņām, lai gan nebiju no tiem apzinīgākajiem un centīgākajiem skolēniem. Tagad, mācoties universitātē uz desmitniekiem, pārdzīvoju par katru atzīmi, gatavojos pārbaudes darbiem vairākas nedēļas, naktīs neguļu, bet skolas laikā tā nebija,” stāsta Diāna.
Pēc vidusskolas viņa iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, taču īsti sirds nevilka – gribējās darīt ko citu. Tad mammas draugi, kuri jau toreiz dzīvoja Anglijā, piedāvāja Diānai vasarā pastrādāt Anglijā. “Lēmumu pieņēmu trīs dienās un 2010.gada 14.augustā aizbraucu. Somā bija laptops, džemperis, džinsi – minimāla iedzīve. Angļu draugi man bieži jautā, kā es tā varēju aizbraukt? Viena uz svešu valsti... Tad es saku: nezinu. Vienkārši braucu, nedomāju par bailēm, gribēju pamēģināt, kā būs...” saka Diāna. “Domāju, ka neviens – ne es, ne mamma un tētis – nedomāja, ka es tur palikšu tik ilgi.”
Diāna sākumā dzīvoja nelielā pilsētiņā Hārlovā netālu no Londonas, īrēja mazu istabu mājā, kurā dzīvoja gan latvieši, gan cittautībnieki, un strādāja trijos darbos vienlaikus. “Sākums bija ļoti grūts, ļoti... Bet es nevienu brīdi nedomāju padoties un braukt atpakaļ, lai gan bija visādas situācijas. Taču vienmēr kaut kā izgrozījos, palīdzēja draugi, kaimiņi. Nepilnus divus gadus strādāju noliktavā no sešiem rītā līdz diviem pēcpusdienā, pēc tam no trijiem līdz vakaram veikalā piepelnījos kā kasiere, bet nedēļas nogalēs – bārā. Knibināju pa drusciņai kopā naudu, jo, lai arī algas Anglijā, protams, ir lielākas, arī izmaksas te ir pavisam citas. Atceros, kad saņēmu savu pirmo algu – 248 mārciņas par nedēļu – šķita: “vou”, kas par naudu! Taču par kādus “padsmit” kvadrāmetrus lielo istabiņu vien man bija jāmaksā vairāk nekā 300 mārciņas. Un vēl jau no kaut kā arī jādzīvo, jāģērbjas, jāēd,” stāsta Diāna.

Pavāru koledža un aviācija

Izbaudījusi noliktavas skarbo ikdienu, Diāna saprata, ka dzīve Londonas piepilsētā nav viņas sapņu piepildījums un nakts darbs bārā vai čeku izsišana veikalā var būt tikai atspēriens, lai sasniegtu ko vairāk. “Es, protams, varēju palikt Hārlovā, turpināt strādāt, daudzi latvieši tā dara – dzīvo un nav jau nekādu problēmu, bet man vajadzēja vairāk. Un es nolēmu pārcelties uz Londonu,” stāsta Diāna.
Līdztekus strādājot “visādus sīkus darbus”, Diāna Londonā iestājās pavāru koledžā un mācījās tur vairākus gadus. Kāpēc par pavāri? “Droši vien tas ir gan mammas ietekmē (Sanita Tabūne ir pavāre – red.), gan tāpēc, ka man pašai patīk gatavot. Man šķiet, ka es taisu ēst kopš dzimšanas un man vienmēr rokās bijuši naži,” viņa smej. Tomēr pavāra profesija palika tikai hobija līmenī.
“Saprotu valodas, jūtos komfortabli lidostās... Domāju, ka varētu studēt kaut ko saistībā ar aviāciju, lidostām, jo dzīve tajās katru dienu ir atšķirīga. Es vispār uzskatu, ka lidostas ir ļoti interesanta vieta – tas ir kā vidusceļs, kur cilvēki satiekas, atvadās. Gribēju būt daļa no tā, tāpēc izvēlējos studēt aviokompāniju un lidostu vadību un menedžementu “University of West London”,” savu izvēli pamato Diāna.

Mācās un strādā universitātē

Diāna atzīst, ka, stājoties universitātē, viņai bijušas paniskas bailes. “Nezinu, grūti izskaidrot, kāpēc, bet es ļoti baidījos! Varbūt tāpēc, ka man šķita – izkritīšu cauri, neizturēšu, turklāt man vairs nebija 18 gadi, bet jau krietni pāri 20, un mācības, protams, notika tikai angļu valodā. Tagad šī valoda man ir kā dzimtā valoda, brīžiem pat nesaprotu, kurā valodā biežāk domāju – latviešu vai angļu, bet toreiz...” atceras Diāna.
Tomēr bailes izrādījās liekas. “Skolotāji laikam saprata, ka es ar visu savu būtību esmu mācībās, ka mani tas interesē, ka es cenšos, un tad tā lieta aizgāja. Skolotāji to novērtēja, viņi man patiešām iemācīja patiku pret mācīšanos kā tādu. Kļuvu arī par kursa līderi, biju atbildīga par pārējiem, pareizāk sakot, biju kā vidutājs starp studentiem un pasniedzējiem. Kursabiedri, kopā 140, man stāstīja savas problēmas, tad es gāju pie pasniedzējiem un kopā risinājām.”
Nākamajā gadā Diānai universitātē piedāvāts jau algots darbs studentu apvienībā. Viņa gan pati mācījās, gan strādāja universitātē. Darbs un centība tika atalgots ne tikai finansiāli, bet arī morāli, jo divus gadus pēc kārtas Diāna saņēma universitātes atzinības balvu kā labākais sava kursa un studentu pārstāvis.
Pagājušajā gadā Diāna universitātē saņēma bakalaura diplomu, beidza kā izcilniece uz desmitniekiem un nolēma turpināt mācības tālāk. Tagad viņa studē maģistrantūrā prestižajā “Queen Mary University of London”, kā izstrādāt kompāniju stratēģijas, organizāciju attīstību, uzvedību, mārketingu un grāmatvedību, kā arī vēl citas tēmas. Līdztekus studijām Diāna turpina darbu universitātē un darbojas projektā par e-mācībām. Tiesa, ar to viņas sapņi nav beigušies.
“Man mērķis šobrīd ir uz izcili pabeigt “maģistrus”, un, ja viss sanāks, gribētu mācīties tālāk arī doktorantūrā, kādu laiku pastrādāt avioindustrijā, papraktizēt, lai pēc tam savas zināšanas varētu izmantot universitātē kā pasniedzēja. Protams, ja viss būs normāli, jo tagad ar Covid-19 pandēmiju daudz kas mainījies un nevar zināt, kā dzīvē tālāk viss izspēlēsies,” viņa saka.

Jāsvin mazās uzvaras, lai virzītos uz priekšu

Šobrīd maģistrantūrā sācies otrais semestris, un Diāna atzīst, ka šīs mācības sagādā lielākas raizes nekā bakalaura studijas. “Nesen eksāmenu kārtoju 17 stundas, bet, piemēram, tik vieglā priekšmetā kā “organizāciju uzvedība” gandrīz salūzu. Raudāju, zvanīju mammai uz mājām. Man bija iestājies kaut kāds bloks, nevarēju neko uzrakstīt, bija krīze. Par laimi, tagad tas jau ir aiz muguras. Es vienmēr ļoti pārdzīvoju par darbiem, ko rakstu, un, kad nododu, vēl ilgi domāju, ko varēju izdarīt labāk. Esmu paškritiska pret sevi. Es svinu mazās uzvaras, jo tas nepieciešams, lai virzītos tālāk, nevar gaidīt un svinēt tikai lielās uzvaras, bet man vajag, lai viss ir perfekti. Un tas droši vien no mammas. Viņai arī vajag, lai viss ir kārtīgs, tīrs, lai darbā un mājās viss sakārtots. Nevar tā “ķep-ļep” darīt – vai nu dari, vai nedari nemaz,” uzskata Diāna.
Viņa savos “tūlīt 30 gados” ir tikai ceļa sākumā un nekad nebūs mierā ar sasniegto, vienmēr vajadzēs vēl un vēl – jaunas zināšanas, jaunus iespaidus. “Man patīk visu laiku kaut ko darīt, lai prāts kustas. Mācos tagad, piemēram, arī spāņu valodu, plānā vēl ir itāļu valoda. Cilvēkam no dzīves jāņem viss, ko var, jo nevar zināt, cik ilgs laiks mums šeit atvēlēts. Londona, kur dzīvoju jau deviņus gadus, man ir kā bāzes vieta, pilsēta, ko varu saukt par savām otrajām mājām. Lai arī kopā ar draugu dzīvoju centrā, man tas netraucē. Citi saka: šausmas, troksnis, burzma, bet man pilsētas trakums šķiet nomierinošs. Man Londonā ļoti patīk – tur ir mana sirds, varbūt iepriekšējā dzīvē esmu tur dzīvojusi. Bet, kad vajag atjaunot spēkus, uzlādēt baterijas, vislabākā vieta ir Tirzā pie mammas un tēta Janča. Tad mēs veicam visādas aktivitātes, ejam mežā ogot, sēņot, atpūšamies. Tirza ir vislabākā vieta! Vismaz reizi gadā tāds garāks atvaļinājums tur ir nepieciešams. Un, kad esmu Latvijā, to arī izbaudu,” saka Diāna.
Ko Diāna ieteiktu jauniešiem, kas grib doties uz ārzemēm? “Tiem, kas grib braukt mācīties, teikšu: nekad nav par vēlu! Manā universitātē vecākie studenti ir 70 gadus veci. Darbu ir iespējams apvienot ar mācībām, var iesaistīties dažādos pulciņos, atrast jaunus draugus, kopīgas intereses. Manuprāt, ja tu paliec tikai vienā vietā, tu iztērē savu laiku, bet cilvēks jau nav koks, kas ieaudzis vienā vietā. Ja gribas braukt uz ārzemēm – ir jābrauc, jāmēģina, jāuzdrošinās! Nevajag baidīties, jo, kā zināms, kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Un dzīve ir tikai viena,” uzskata Diāna.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar Londonu sirdī, Tirzu – dvēselē

Kategorijas