Tautā mīlēts fotogrāfs

2021. gada 9. februāris 00:00

1308

Ideālā fotofilmu laikmeta pārstāvis Jānis Podnieks ir cilvēks, kura arhīvos glabājas ne tikai viņa dzimtās Alūksnes, bet arī Gulbenes un Balvu vēsture. No 1996.gada Gulbenē darbojās J.Podnieka servisa centrs “Foto” – liecina “Dzirksteles” arhīva raksti. Par savu Gulbenes periodu J.Podnieks saka: “Guvu baudu no darba, kad šeit bija mans fotosalons. Guvu baudu no cilvēku iepriecināšanas, spējas palīdzēt viņiem un pretī saņemtās cieņas. Bija prieks strādāt kopā ar Gulbenes profesionālajiem, prasmīgajiem fotogrāfiem – Ilzi Kalniņu, Indru Jakubu.”

Nu jau kādu laiku meistars Gulbenē savu darbību ir pārtraucis, vienīgi Alūksnē ne. “Esmu pensionārs, sava prieka dēļ varu strādāt, negribu sevi “norakstīt”,” saka J.Podnieks.

Atceroties savu Gulbenes periodu, J.Podnieks vispirms piesauc īpašo gaisotni, kādu jutis konkursa “Mis un Misters Gulbene” laikā pašos pirmsākumos. Viņa salons atbalstījis konkursu. Tolaik bijusi sajūta, ka “ir plāni” Gulbenei, jaunatnei, ir nākotne! Kādu no tālaika bildēm J.Podnieks palaikam savos arhīvos atrod kā pērli un publisko sociālajos tīklos sev un skatītājiem par prieku. “Varbūt kāds tur atpazīst sevi, savas bijušās dienas,” saka autors.

Viņš skaistākos fotogrāfa mirkļus saista arī ar bānīša svētkiem. “Bānītis tomēr vairāk ir piederīgs Gulbenei, nevis Alūksnei, kaut abas šīs pilsētas kopā “sasien” šaursliežu dzelzceļš. Gulbene tomēr ir bānīša mājas, vieta, kur bānītis dzīvo, kur tiek uzturēts darba kārtībā. Alūksne ir tikai viena no pieturvietām. Bānītis ir liela vērtība!” saka J.Podnieks.

Ar “pašbildēm” dzimtas vēsturi neuzrakstīt

J.Podnieks savu profesiju vienmēr ir uztvēris nopietni, kā misiju iemūžināt vēsturi. “Kam tagad to vēsturi vajag?” J.Podnieks jautā. Bet katram cilvēkam vajadzētu albumā katru mēnesi nolikt glabāšanā divas trīs fotogrāfijas – savai un dzimtas vēsturei. Ies laiks un tā būs vakardienas liecība – uzskata fotogrāfs. Kā pamanīt vērtīgos mirkļus un noglabāt, ja šodien tajā, ko cilvēki iemūžina, “tā prastā ir tik daudz”? Tas ir ētikas jautājums. Viņš kā fotogrāfs to savā profesijā ir risinājis visu mūžu. Galvenais, kā uzskata, J.Podnieks, ir cieņa pret cilvēku. Bez tās fotogrāfs nav un nevar būt labs savā arodā. Ar rūgtumu viņš teic, ka Alūksnē nebūtībā ir aizgājuši vairāki viņam zināmi vecie fotogrāfi, kuri “izgājuši Sibīriju”, kuriem bija savs vēsturisku fotogrāfiju krājums, pieredzes stāsti. Viņš pieļauj, ka Gulbenē ir līdzīgi.
Digitālo laikmetu J.Podnieks uzskata par degradējošu, ja pie šiem rīkiem ķeras nepraša. Taču šodien visiem ir viedtālruņi, visi ir paši sev fotogrāfi un domā, ka viņiem viss sanāk. Taču šādas bildes J.Podnieks uzskata tikai par izklaidi, ne vairāk. “Pašbildes”, viņaprāt, vispār ir “muļķa laišana”, jo tajās cilvēks izskatās nedabīgs ar sašķobītu seju, ar “uzpumpētām” lūpām. “Ķēmīgu bilžu ir pilni sociālie tīkli,” nopūšas J.Podnieks.
Kāpēc ir interesanti un patīkami skatīties vecajās fotogrāfijās? “Tāpēc, ka agrāk ģimene fotografēties uz salonu gāja varbūt reizi trīs gados. Tas bija liels notikums! Tajās fotogrāfijās ir noskaņa un attieksme. Tā ir vēsture, kas paliek bērniem un mazbērniem. Kad paskaties tādās vecajās bildēs, jūti to cilvēku, laikmeta enerģiju,” saka J.Podnieks.
Pirmais skolotājs – kaimiņu fotogrāfs
Ceļš uz fotogrāfijas pasauli mazajam Jancim sākās jau bērnībā. Viņš staigājis pa pēdām kaimiņu fotogrāfam, vērodams viņa darbu. Suģestējis mirklis, kad fotogrāfa laboratorijā tiek aizklāti logi un absolūtā tumsā veidolu iegūst iemūžinātie attēli.
Mazais Jancis vakaros pa rasas pielieto pļavu vicojis pie kaimiņa mācīties bildes taisīt, kamēr paša vecāki saldi guļ. Reizēm kāds no vecākiem modies un gājis pie kaimiņiem puiku meklēt. Tēvs gribējis, lai dēls atmet šo aizraušanos, taču Jancis turējies pretī. Darījis visus vecāku uzliktos lauku darbus un vienalga brīvajos brīžos asistējis kaimiņmājā fotogrāfiju tapšanu. Pamazām māte sapratusi – Jānim šī aizraušanās nav tikai iegriba, viņam tas ir sirdsprieks.
“Māte pārdeva vienu govi. Tad braucām uz Viļaku, nopirkām fotoaparātu, palielinātāju. Un viss sākās pa nopietnam,” atminas J.Podnieks. “Bet līdz tam cik es tiku tēsts, kamēr vecāki mani saprata!” Tā viņš kopā ar fotoaparātu izgāja cauri saviem skolas gadiem, pēc tam – cauri dienestam PSRS armijā pie Melnās jūras.
Fotoaparāts J.Podnieka dzīvi padarīja aizrautīgu, interesantu. Vēlāk izdevies sapazīties un iedraudzēties ar novadnieku fotogrāfu Gunāru Bindi, un kopš tā brīža J.Podnieka darbība ieguva pavisam citus apgriezienus. Viņš daudz iemācījies un nonācis pie slēdziena, ka ar Japānā ražotu aprīkojumu izdarīt var daudz vairāk un labāk nekā ar Krievijas “Zenit”. Un tā “pa blatam” J.Podnieks bija ticis pie sava pirmā Japānā ražotā fotoaparāta, samaksājot par to 1200 rubļus. Šis fotoaparāts viņam nokalpoja 12 gadus.
Profesionālā fotogrāfa darbu jau kā uzņēmējs J.Podnieks sāka reizē ar atmodu un atjaunoto Latvijas brīvvalsti. Braucis pa ciemiem, fotografējis cilvēkus dokumentu gatavošanas vajadzībām. Tad braucis uz Rīgu attīstīt filmiņas, taisīt bildes, lai panāktu vajadzīgo kvalitāti. Bieži vien vakaros devies uz Rīgu, tur palicis pa nakti un no rīta ar satiksmes autobusu vedis mājās gatavas fotogrāfijas.
Tad sarēķinājis, ka tas ir pārāk dārgs prieks. J.Podnieks noriskējis bankā paņemt kredītu “uz 40 procentiem gadā” un iegādājās no Vācijas vestu lietotu kopējamo iekārtu savam fotosalonam. “Es biju pirmais ārpus Rīgas un Ventspils, kam bija tāda iekārta,” atceras J.Podnieks. Tā sācies viņa veiksmīgais bizness, kura darbībai paplašinoties tika atvērti saloni arī Gulbenē un Balvos. Bija vajadzīgs apgrozījums! Un cilvēkiem bija interese izmantot iespēju tikt pie krāsainām fotogrāfijām, turklāt – ļoti ātri. Kad bizness guva “atspērienu”, J.Podnieks Gulbenei sarūpējis pilnīgi jaunu Japānā ražotu kopēšanas iekārtu, kura ir darba kārtībā vēl šodien.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Tautā mīlēts fotogrāfs

Kategorijas