Kazu gans

2021. gada 9. februāris 00:00

Varētu teikt, ka šis stāsts iesākās ar kazām. Lai gan – varbūt ar mūsu paradumu klejot pa kolorītajiem Kipras kalnu ciematiņiem, bet varbūt krietni senāk?

Viendien puikas pa mašīnas logu ieraudzīja milzīgu kazu baru, kas turpat ceļmalā skrubināja vēl zaļojošu krūmu zarus, un pieprasīja apstāties. Mammai nekas cits neatlika, jo, negaidot atļauju, brāļi jau sprādzēja vaļā drošības siksnas un turējās pie durvju rokturiem. Vēl pēc mirkļa abi steidzās pāri labi noblietētajam lauku ceļam, lai raustos uz zemā akmeņu krāvuma, aiz kura rokas stiepiena attālumā laiski ganījās prāvs kazu pulciņš.

– Cik skaistas! Cik tuvu! Un nemaz nebēg! Kādi ragi! – viņi izsaucās viens caur otru, pirms es vēl paspēju piestāt blakus.
– Paskaties uz to brūno! Re, kur tā melnā uzrāpusies! – puikas nerimās, un viņus bija viegli saprast – tik tuvu šādu kuplu ganāmpulku redzējām pirmo reizi.
Iepriekš bijām apmeklējuši kādu kazu fermu, kas tirgoja pašmāju pienu un sieru; zoodārzā barojuši pusaugu kazlēnus ar lapainām zaru slotiņām; garāmbraucot piestājuši pie kalnu pamežā pamanītas vientuļas, savvaļā klīstošas un tramīgas kazas. Tiesa, netālu no mūsmājām kādā piekrastes sētā saimnieks ik gadus savām divām piena devējām ved mājās āzi, un pēc pieciem mēnešiem mēs jau varam klīst gar viņa māju un caur sētu lūkoties, kā iežogotajā pagalmā draiskojas vismaz pārītis kazlēnu. Tomēr tās ir tikai pieradinātas, ierobežotas un pierastas mājas kazas, un nekādu pārsteigumu no viņām nav ko gaidīt. Pamanīt ne mazāk kā trīsdesmit kazas pašā ceļa malā un ne aiz pamatīgi būvētas sētas gadījās patiešām reti.
Kamēr bērni ar aizrautību vēroja spriganos dzīvniekus, mēs ar meitu pētījām apkārtni, cerot ieraudzīt kādu kuplā ganāmpulka pieskatītāju. Ja tas būtu apmācīts suns, tad, jau izkāpjot no mašīnas, mēs izdzirdētu viņa balsi. Tātad – kaut kur jābūt cilvēkam kā arī kādai mītnei vai vismaz pieticīgai nojumei, kur ganam patverties no dienas vidus svelmes un ieturēt azaidu. Ciešāk ieskatoties, caur koku lapotnēm krietni tālāk, augstāk kalnā, bija samanāmas kādas ēkas kontūras, bet – tās izskatījās tik tālu… Gana mītnei pienāktos būt kaut kur tuvāk, tepat blakus, lai viegli pārredzētu krustceles un visus ziņkārīgos, mantkārīgos un visādi citādi kārīgos, tomēr neko kaut attāli līdzīgu pajumtei tuvumā nespējām ieraudzīt.
No koku zariem saslieto un salmu kūlīšiem piesegto zemo būdu pirmais pamanīja vecākais mazdēls, laikam jau tāpēc, ka tā atradās bērnu skatieniem atbilstošā līmenī.
– Re, kur sunim māja! – viņš pirmatklājēja priekā skaļi izsaucās un tā izbiedēja tuvāko kazu bariņu. Tās, skaļi brīkšķinādamas sauso krūmu zarus, aiztraucās prom no nedrošās ceļmalas, lai paslēptos lauka dziļumā zem leknajiem olīvkokiem.
Tagad arī mēs ar meitu saskatījām labi nomaskēto būvi un gandrīz vai grasījāmies atzīt par pareizu savas atvases vērojumu – būda sunim, turklāt – gana šaura un nedroša. Pie lielāka vēja pūtiena no tās paliktu vien pusotra metra garš izgulētas zāles pleķītis. Tomēr, ja pat kazas jutās iztrūcinātas no bērna negaidītā sauciena, tad ko gan gaida suns?
– Suņa tur nav, – prātīgi novilka jaunākais mazdēls. Laikam jau bija izlolojis līdzīgu domu gājienu. – Un gana tur arī nav. Viņš sēž kokā. Tur, – bērns pastiepa roku būdai pretējā virzienā.
Pārsteigta pagriezu galvu, bet prātā pazibēja doma – tam bērnam reizēm patīk sacerēt pasakas, viņš dzīvo līdzi laikam un zina, kur dzīvo populāri mūsdienu animāciju varoņi – “granny”, “serena golova”, supermeni, monstri un vēl “viskautkādi”. Māja kokā – tas jau ir bijis… Un tomēr es ieskatījos, pat pagājos pārdesmit soļus, lai pietuvotos vismaz pusgadsimtu senai olīvai, kuras raženo stumbru vainagoja kupla un bieza lapotne. Tur augšā, sazarotā stumbra ieplaisājušajā galotnē, patiešām kaut kas bija – liela koka kaste, būris vai būda…
Mani apsteidza puikas, bezbailīgi paskrienot garām un jau pēc brīža riņķojot ap koku. Skaļie saucieni, ka kokā karājas zābaki, pakrūtē radīja nelāgu kņudēšanu – ja nu patiešām… karājas? Pieliku soli, lai pasargātu bērnus no citām iespējamām nepatīkamām atklāsmēm, bet prāts tikmēr piefiksēja ārkārtas zvanu numurus.
Koncentrējusies uz iespējamo atklājumu, daudz apkārt neskatījos, tāpēc arī vispirms ieraudzīju puiku pieminētos zābakus, pakārtus uz kāda zara tieši acu augstumā. Spoži nopulētus, melnus, īsus huzāru zābakus ar “V” veida izgriezumu priekšā un pušķi. Neiespējami! Tādus atceros redzējusi tikai muzejā kopā ar greznu uniformu. Kurš saimnieks gan tiem izvēlējies šādu vietu?
Tikko paspēju atviegloti nopūsties, ka pakārti izrādījušies tikai zābaki, kad nošvīkstēja biezās koka lapotnes zari un mums virs galvas kāds skaļi noklepojās. Acumirklī domās pazibēja vīzija, ko izraisīja rūpīgi koptie apavi: no slēpņa iznirst vīrietis pilnā huzāru ekipējumā... Ha! Laikam romantikas sagribējās. Tas, ko ieraudzīju pēc īsa mirkļa, nekādā veidā neasociējās ar greznajiem zābakiem.
Vispirms no zemās dēļu būdas iznira pēdas, tērptas caurumos, ko kopā saturēja savu misiju nokalpojušu zeķu paliekas. Tām sekoja apspūrušu staru gali, kas piederēja samērā tīrām galifē biksēm. Tad parādījās krietni pavalkāti karavīra svārki, un brīdi vēlāk, līdzko ieraudzīju krokoto aizmuguri, ar zināmu izbrīnu secināju – frencis. Nu atlika tikai ieraudzīt pašu izbijušo kavalēristu.
Kad no būdas iznira vīrieša galva, man atlika tikai noelsties – tāda čirkaina un ražena iesirmu matu kupena un kupla bārda var piederēt tikai čigānam! Acu priekšā pavīdēja slavenā kinovaroņa Budulaja tēls. Ungāru šajā pusē netrūkst, kāds tur brīnums, ja kāds izvēlas dzīvot brīvā dabā pēc senču likumiem.
Tikai tad, kad vīrietis beidzot bija pilnībā izlocījies no būdas un atglaudis no sejas matus, pārsteigumā noelsos: Panteleimons! Gana populārs Pafosas bezpajumtnieks, ko kādreiz bieži sastapu klīstam pa ielām. Tiesa, pret mani viņš vienmēr izturējies ar dziļu cieņu, tāpēc kaut ko sliktu teikt nav iemesla, vienkārši – cilvēkam tāds liktenis. Parasti, jau iztālēm ieraudzījis pretim nākam mani ar bērnu ratiņiem, viņš taisnāk izslēja muguru un iztaisnoja plecus, vismaz desmit soļu attālumā nostājās ceļa malā, lai, aizturētu elpu, goddevīgi palaistu mūs garām, turklāt allaž atcerēdamies ar plašu žestu galanti paklanīties. Atzīšos, ka sākumā viņa tuvošanās man radīja bažas, vairāk gan bērna pēc – baciļi, vīrusi, smakas, tomēr vēlāk pamanīju, ka savulaik iepazītā netīrības smaka šim klaidonim neseko. Bet protams! Kiprā tomēr ir citi klimatiskie apstākļi. Te diennakts lielāko daļu bez bažām var uzturēties svaigā gaisā, un arī naktīs reti kad nākas salt. Turklāt bezmaksas dušas atrodamas gandrīz pie visām peldvietām, un kādu gabaliņu paieties ar tikko izmazgātām, kaut arī slapjām drēbēm, vasarā ir pat tīkami. Grūtības, protams, varētu rasties ar pārtikas un apģērba atrašanu, bet, kā man savulaik stāstīja sirmgalvis Martinos, dažu tavernu īpašnieki palaikam Panteleimonam par vēdera tiesu uzticot kādus slotas un lāpstas darbus.
Tikai nedaudzi zinot, ka tagadējais klaidonis reiz strādājis bankā un viņam bijusi arī ģimene. Finanšu krīze, kas Kipru piemeklējusi pirms astoņiem gadiem, radījusi sarežģījumus visās jomās. Panteleimons pāris mēnešos zaudējis visu, kas viņam piederējis: darbu, jo banka tikusi slēgta; māju, jo sapratis, ka kredītu un turpmāko ēkas izbūvi nespēs apvienot; sievu, kura atgriezusies Grieķijā pie vecākiem, līdzi paņemot abus bērnus. Viss turpmākais, kas zināms par šī klaidoņa dzīvi, uztverams kā protests pret pastāvošo iekārtu.
Panteleimons uzskatot, ka valsts viņam ir parādā gan iepriekšējo darbavietu, gan personisko māju, kuru savulaik nācies pārdot, un, protams, arī ģimeni, jo tieši viss iepriekšminētais sagrāvis tās mierīgo pastāvēšanu. Izglītību viņš savulaik ieguvis labu, varētu atgriezties stabilā darbā, jo prāts joprojām darbojoties nevainojami, tikai tā stūrgalvība… Kamēr kāds no valdības nenākšot lūgt Panteleimonam piedošanu par senajiem nodarījumiem, viņš uzticēšoties tikai mātei Dabai.
Man ar viņu līdz šai dienai bija nācies pārmīt vien nedaudzas pieklājības frāzes. Arī todien, stāvot pie pusgadsimtu senā olīvkoka, mēs apmainījāmies vien pieklājības frāzēm. It kā tāpat viss skaidrs – paprāvais kazu pulciņš ieguvis labas kvalifikācijas pieskatītāju. Tikai puikas nerimās un trinās gar zarā iekārtajiem zābakiem. Jā, kas tad galu galā ar tiem noticis? Vēl nesen kāds žurnālists bija centies iztaujāt pie viesnīcas dienesta izejas sēdošo bezpajumtnieku un noskaidrojis, ka visa viņa mantība esot tā, kas mugurā un kabatās.
– Tie zābaki? – Panteleimons lēnīgi pamāja ar galvu, un viņa brūni iedegušajā, vēja aprautajā sejā iezagās smaids. – Tā ir mana darba alga. Par pusgadu.
Jutu, kā mana seja izstiepās garumā un skaidri izteica jautājumu: kā tad tā? Panteleimons manu reakciju uztvēra pareizi un nekavējās ar paskaidrojumu.
– Martā karantīnas laikā es pametu pilsētu un apmetos šajā pusē kāda pazīstama rumāņa dārzā. Tas tikai tāpēc, lai mani nedzenātu policija un nespiestu iet uz sociālo namu. Petross jau sen audzēja kazas un pārdeva sieru, bet pagājušā gada vasarā tās sāka zust. Visas pēdas veda uz tuvējo bēgļu nometni, tāpēc es pieteicos ganāmpulku aizvest tālāk kalnos un rūpīgi pieskatīt. Petross piekrita, un, tā kā es neprasīju algu, regulāri apgādāja ar pārtiku un piedāvāja apģērbu no sava skapja. Man no turienes ilgi neko nevajadzēja, jo pietika ar šo ērti valkājamo drēbju kārtu, ko saņēmu pirmajā dienā. Tad kādā rītā pamanīju saulē vēdināmies lepnu huzāra formu un aizsapņojies aizskatījos. Manam vectēvam, kurš dzimis Rumānijā, reiz tāda bija, pirms netika ielikta līdzi kapā. Pāris senas bildes vēl saglabājušās. Stalta stāja un lepni pacelta galva; zvērādas cepure; ar kažokādu apdarināts apmetnis jeb “mentiks”, uzmests uz kreisā pleca; īsi, divrindu pogām un šķērseniski savītām piecpadsmit cilpām apdarināti svārki jeb dolomāns; pieguļošas bikses; zobens pie sāniem un spoži pulēti zābaki… Puikas gados biju ieņēmis prātā pats kļūt par huzāru, jo vectēvs bija mans elks. Nu Petross mani pieķēra sapņojot, un, tā kā sirotāji vēl nebija rimušies, bet kalnos aizvestās kazas dzīvas un veselīgas, viņš man ar prieku uzdāvināja šos zābakus. Vēl apsolīja īsto huzāru ķiveri – tādu augstu cepuri, kas aptīta ar oderētu auduma gabalu. Tāpēc es te, tāds viegli nepamanāms, mitinos. Tikai nesen iedomājos, ka tā laikam tomēr nav nejaušība – tiek uzskatīts, ka huzāru tērps cēlies no ungāru lopu ganu tautas tērpa. Man patīk kazas, ar tām ir viegli saprasties, tās neapmelos un neatņems, nenodos un neiznīcinās.
Nesteidzos iebilst, ka to pašu varētu teikt arī par citiem mājdzīvniekiem. Sapratu Panteleimona sāpi, kas pa šiem gadiem acīmredzot vēl nebija rimusi.
Tikmēr paprāvais kazu bariņš bija sapulcējies ap dzirdināmajiem traukiem un uzstājīgi pieprasīja uzmanību. No tālākiem sirojumiem bija atgriezies arī viegli klibojošs suns, ko Panteleimons saudzīgi pabužināja un rādams nosauca par Pānu. Nepievērsis mums nekādu uzmanību, suns ielīda zemajā zaru būdā. Atvadījāmies ar apsolījumu pēc kāda laika atkal ierasties ciemos, tad, kad kazu pulku būs papildinājuši jaunuļi. Panteleimons atbildēja, ka bez huzāru cepures kazas nepametīšot. Sapņiem vajagot sekot.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kazu gans

Kategorijas