Lielākā dāvana Valentīndienā – meitiņa

2021. gada 12. februāris 00:00

1733

Pirms desmit gadiem jauniete Dina Dreimane no Jaungulbenes uzrakstīja pirmo vēstuli puisim Vitālijam Paveļčukam no Kalnienas. Iesāktās virtuālās sarunas tika turpinātas reālajā dzīvē, abi pirmo reizi satikās Gulbenē, un kopš tās dienas draudzība kļuvusi arvien stiprāka.

“Toreiz tas bija laiks, kad cilvēki vēl rakstīja vēstules viens otram, toreiz vēl “Facebook” nebija tik populārs, tā nu visi bijām portālā “Draugiem.lv”,” atceras Dina un neslēpj, ka arī šodien mēdz ieiet šajā portālā un kādreiz pārlasīt rakstītās vēstules.

Māju sajūta rasta Jaungulbenē

Gulbenes novads abiem ir dzimtā puse. Vitālijs uzaudzis Kalnienā, Cēsīs četrus gadus mācījies arodvidusskolā par elektriķi. Vitālijs atceras, ka šo gadu laikā bijusi tikai viena nedēļas nogale, kad nav atbraukts uz mājām. “Kaut kā nevarēju bez savām mājām, vienmēr piektdienās braucu.”
Šobrīd māju sajūta tiek radīta kopā Dinas vecāku mājās Jaungulbenē. Dina te augusi, mācījusies Gulbīša skolā (toreiz – vidusskolā). Nav bijis grūti mērot gandrīz trīs kilometrus uz skolu. Vienas no siltākajām skolas atmiņām ir par skolas laika pirmo audzinātāju Aelitu Blūmu.
Dina saka, ka nevar iedomāties savu dzīvi ārpus Latvijas vai kādā lielpilsētā. Dabas tuvums Jaungulbenē esot nenovērtējams. “Man šeit ļoti patīk, mani fascinē, ka te ir Ušuru ezers un ir tik skaisti! Katram pašam vide ap sevi ir jāsakopj, lai ir prieks dzīvot. Kad redzu, ka kādas mājas pagalma vidū mētājas dažādas lūžņu kaudzes un ir nekopts, saprotu, ka es tādā vidē nevarētu dzīvot. Paši saimniekojam un strādājam, tāpēc nekad nav gribējies doties prom,” stāsta Dina.
Viņas mamma arī ir no Jaungulbenes, bet tētis savulaik pārnācis šeit dzīvot no Rugāju pagasta. Dina zina, ko nozīmē arī smagie lauku darbi, bet vērtība ir tā, ka nav veikalā jāpērk ne gaļa, ne piens, ne olas – viss ir pašu sarūpēts un izaudzēts. Abi atzīst, ka viegli pierast pie skaistās dabas, bet, kad atbrauc draugi un ir sajūsmā par ezera tuvumu, tad novērtē dabu vēl vairāk.

Ar basģitāru grupā un sirdī

Vitālijs strādā SIA “RCI Gulbene” un saka, ka “viss, kas griežas, kustas un ir uz elektrības vai degvielas, tas ir viņa darbalauks”. Lai arī savulaik pabeigta Gulbenes mūzikas skola un apgūta akordeona spēle, instruments pēc skolas beigšanas paņemts rokās tikai reizi. “Nepatika man to spēlēt, bet skolu pabeidzu, jo vecāki uz to mudināja. Pēc tam pašmācības ceļā apguvu gan bungas, gan basģitāru.”
Mūzika kā vaļasprieks palika Vitālija ikdienā, un viņš ir viens no Kalnienā radušās muzikālās apvienības “Saburzīts, bet solīds” dalībniekiem. “Apvienībai ir gandrīz 15 gadi. Agrāk tai bija cits nosaukums – “R.p.M.”, un tikai pēdējos gados tas mainīts. Tajā apvienojāmies vietējie no Kalnienas, šobrīd ceturtais grupas dalībnieks ir Rīgā un piedalās arī citu grupu sastāvos. Tagad mēģinājumi, protams, nenotiek, bet agrāk daudz kur spēlējām. Es sākumā spēlēju bungas, bet tad samainījāmies vietām ar basģitāristu, tagad viņš spēlē bungas, bet es – basģitāru,” stāsta Vitālijs. Grupa pērn Gulbenes novada jauniešu pasākumā “Gada atsitiens” saņēma arī balvu nominācijā “Gada plecs”.
“Toreiz, kad sākām draudzēties, bija īsti ballīšu laiki. Vitālijs bieži Gulbenē spēlēja dažādos pasākumos,” atceras Dina. Un, protams, grupa, tikai bez basģitārista, spēlēja mūziku arī Dinas un Vitālija kāzās, kas notika pērn 10.jūlijā.

Covid-19 krīze neattur no jāvārda

Pagājušais gads visiem atmiņā paliks kā negaidītā vīrusa atnākšanas gads, kas daudziem pārvilka svītru ieplānotajiem sapņiem. Paveļčuku ģimene saka, ka, par spīti visam, viņiem izdevās ap- precēties, kā bija nolēmuši gada sākumā.
“Es janvārī nopirku plānotāju un teicu Vitālijam, lai ieraksta, ka 10.jūlijā būs mūsu kāzas. Viņš tā arī izdarīja,” smaidot atceras Dina.
Vitālijs saka, ka par kāzām bija domāts iepriekš, bet nekas konkrēti nebija runāts līdz brīdim, kad tika “aizņemts šis datums”. “Pēc tam sākām raudzīties jau nopietnāk uz šo lēmumu. Protams, kad atnāca “kovids”, sākām domāt, vai vajag un kā nu būs, cik drīkstēs aicināt,” neslēpj Vitālijs.
Kad pienāca vasara, abiem izdevās īstenot tuvinieku un draugu lokā savu īpašo dienu. “Mēs negribējām lielas kāzas. Kad sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā, bija klāt mani un Vitālija vecāki. Paldies arī mūsu vedējiem, kas bija mana labākā draudzene Dzintra Zelča un viņas draugs Māris Kiļups,” saka Dina.
Nelielās svinības tika noturētas Gulbenē lokālā “Siltumnīca”, un pēc nedēļas abi noorganizēja piknika ballīti savās mājās.
Vērts apprecēt savu cilvēku
“Man ļoti gribējās, ka kļūstam par ģimeni ar vienu uzvārdu! Pēc kāzām radās lielāka kopības un vienotības sajūta,” saka Dina. Vitālijs papildina – lai arī pirms tam izjutis atbildību pret Dinu un meitiņu, pēc kāzām šī atbildības sajūta kļuva krietni lielāka. “Kaut kas jau zemapziņā nostrādāja pēc kāzām. Es ļoti novērtēju, ka varu paļauties uz Dinu it visā. Noteikti domāju, ka ir vērts apprecēties ar savu cilvēku,” saka Vitālijs.
Runājot par pienākumu sadali, abi atzīst, ka desmit draudzības gadu laikā jau iepazinuši viens otru pilnībā. Dina ar smaidu saka, ka vīra pienākums noteikti ir rūpēties par to, lai mašīna visu laiku ir kārtībā, savukārt sieva palaikam drīkst koķeti pajautāt: vai tad šis darbs ir sievietei jādara? “Protams, ka katrs dara to, ko var un ko vajag. Ja man malka jāatnes, eju un to daru, vai, ja mašīna no sniega ir jānotīra, negaidīšu taču vīru vakarā mājās,” viņa saka.
Meitiņa – Valentīndienas dāvana
Dina, protams, lielāku darbu ir uzņēmusies meitiņas audzināšanā, kura svētdien, 14.februārī, svinēs savu trešo dzimšanas dienu. “Uz slimnīcu aizbraucām jau 13.februārī, bet meitiņa Patrīcija piedzima tieši Valentīndienā. Protams, kopš tā laika 14. februāris mums vairāk ir kā viņas dzimšanas diena. Piedzima viņa īpašajā Latvijas simtgades gadā,” stāsta Dina.
“Patrīcija mums piedzima kā dāvana abiem šajos svētkos. Tomēr, protams, tas nenozīmē, ka varu aizmirst sievu,” uzsver Vitālijs. Abi stāsta, ka pēdējā laikā svētkos viens otram nevis dāvina materiālas lietas, bet – laiku kopā. Abi izplāno kādu vietu, kurp doties un būt kopā. “Tad mēs piedzīvojam tādu kā attiecību “restartu”, tas ir ļoti vērtīgi, īpaši tagad pēc mazās piedzimšanas, ka varam kādu vakaru būt prom, sēdēt un netraucēti runāt. Biežāk uz randiņiem braucam vasarā,” stāsta Dina. Tomēr ģimene ir pārņēmusi Dinas vecāku tradīciju, ka piektdienās ir pirts vakari.
Dina, audzinot meitiņu, atrod laiku arī savam lielākajam vaļaspriekam – grāmatu pirkšanai un lasīšanai. “Man ļoti patīk dažādi romāni, īpaši latviešu rakstnieces Karīnas Račko,” viņa saka.
Dina ieguvusi arī SPA speciālista izglītību Barkavas arodvidusskolā un nākotnē, iespējams, varētu attīstīt savu profesionālo darbību šajā jomā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lielākā dāvana Valentīndienā – meitiņa

Kategorijas