Jāmācās pieņemt situāciju bez sūrošanās un stresa

2021. gada 12. februāris 00:00

1268

Jāmācās pieņemt situāciju bez sūrošanās un stresa

Balta un skaista ir šī ziema – mazliet kā zāles pret samilzušo grūtsirdību un kompensācija par daudzām iespējām, kuras ir liegtas Covid-19 pandēmijas dēļ.

Arī Tirzas pamatskolas direktore Svetlana Ziepniece atzīst, ka šis laiks ir citāds, bet kā jebkurš izaicinājums, jauna situācija liek iemācīties tikt ar to galā, atrast risinājumu.

“Parasti cilvēki iemācās dzīvot pēc noteikta scenārija, kurā jūtas pietiekami droši. Bet tad notiek personīga drāma vai cits negaidīts pārbaudījums, kas neļauj turpināt dzīvot kā iepriekš. Šinī ziņā Covid-19 pandēmijas izraisītā situācija neatšķiras. Tas nozīmē, ka ir jāmācās to pieņemt, nestresojot un nesūrojoties, cik man ir slikti un grūti. Manuprāt, nav jācenšas par katru cenu kontrolēt visu, kas notiek. Tā cilvēki dzen sevi izmisumā, jo Covid-19 nav iespējams kontrolēt. Turklāt tā nav vienīgā lieta, ko nespējam pilnībā ietekmēt,” saka Svetlana.
– Ik svētdienu Tirzas baznīcas organizētajā tiešsaistē pēc Svēto rakstu lasījuma dalāties pārdomās, atziņās un pārdzīvotajā. Vai šajās neklātienes sarunās gūstat atbalstu?
– Līdz ticībai Dievam esmu nonākusi dzīves gaitā. Tagad nereti nākas dzirdēt, ka saka – nekam vairs netic. Domāju, ka cilvēki vienmēr kaut kam tic. Jautājums tikai, kam tic. Cilvēks ir garīga būtne, kurai ir raksturīgi garīgie meklējumi. Arī tie, kuri apgalvo, ka nekam netic, patiesībā tic. Tic kaut vai tam, ka netic. Mana mamma bija katoliete, tēvs – vecticībnieks, bet uz baznīcu diezgan regulāri gāja tikai vecmamma. Mājās vienmēr bija svētbilde. Tas nozīmē, ka daudzas ticības lietas man kopš bērnības bija saprotamas, arī tas, ka ir Dievs. Augu kā visi padomju laika bērni un jaunieši, kas bija pionieri, komjaunieši. Kad sākās atmodas laiks, man bija pirmā lielā dzīves krīze. Tad es daudz ko pārvērtēju. Kad izlasīju Solžeņicina grāmatu “Gulaga arhipelāgs”, man sabruka pasaule, kurā līdz tam biju dzīvojusi, viss, uz kā biju balstījusi savu pārliecību. Sapratu, ka esmu dzīvojusi absolūtos melos. Tā kā augu un dzīvoju krievvalodīgā vidē, man nebija pieejama arī tā informācija, kāda bija daudziem latviešu jauniešiem viņu ģimenēs. Kad to visu sapratu, bija ļoti smagi. Reiz, pārnākusi no darba, ieslēdzu radio un dzirdēju interviju ar režisoru Eldaru Rjazanovu. Kad jautāja, vai viņš ir ticīgs, Rjazanovs atbildēja, ka ir ateists piespiedu kārtā, tāpēc vēlētos, lai viņam būtu izvēle – būt vai nebūt ticīgam. Šī atziņa man lika meklēt un rīkoties. Kad Tirzā tika veidota svētdienas skola, aizvedu uz to savas meitas, lai viņām būtu iespējas izvēlēties, kam ticēt. Manuprāt, vissliktākais ir tas, ka padomju varas gados tika iznīcināti pamati, uz kuriem balstās sabiedrības morālās un ētiskās vērtības. Atjaunojot Latvijas neatkarību, sabruka padomju ideāli un ideoloģijas sistēma. Diemžēl to vietā palika vakuums, lai gan tradicionālās vērtības ir formulētas un tiek nodotas tālāk, taču tās ir diezgan izplūdušas. Katrs izvēlas, kam ticēt vai neticēt. Tas, protams, ir labi, bet arī diezgan bīstami.
– Kur un kā tagad jaunieši gūst zināšanas un atziņas par vērtībām?
– Pamazām Eiropas valstu un arī Latvijas sabiedrība ir nonākusi pie secinājuma, ka šo vērtību trūkst. Tagad skolām ir uzdevums tās mācīt, apgūstot caurviju prasmes kompetenču izglītības sistēmā. Tas nozīmē, ka caur visiem mācību priekšmetiem un audzināšanas procesu skolā ir jāieliek bērnos tas, kā nav, vai arī jānostiprina un jāattīsta iedīgļi, kuri viņos ir. Teorētiski izklausās labi, bet, kā būs praktiski, to vēl redzēsim.
Attālinātā mācību procesā ir daudz sarežģītāk iedzīvināt vērtību izpratni, to nostiprināšanai un savstarpējo attiecību veidošanai vajadzīga kontaktēšanās.
– Vai jums sagatavoties un vadīt vēstures stundas attālināti ir grūtāk?
– Noteikti, jo stundai klātienē ir vairāki iespējamie varianti. Turpretim attālinātajā stundā ir ierobežots laiks, tāpēc ir ļoti precīzi jāatlasa tikai tas, kas ir visbūtiskākais, jāsaredz ceļš un mērķis, uz kuru doties stundas laikā, lai bērni to saprastu. Visu iemācīt nekad nav iespējams, bet šajā laikā – vēl mazāk. Mācīšanās process ir dialogs, tas nevar būt monologs, bet attālināti dialogs ir apgrūtināts. Ja uzdodu jautājumu, paiet laiks, līdz signāls aiziet līdz bērnam. Tad viņš ieslēdz mikrofonu, varbūt ir traucējumi internetā, tāpēc atbildi nevaru saņemt. Šāda veida saziņa var veidoties kā sniega pika, kas veļas no kalna, radot negatīvas emocijas. Ar tādu iespēju ir jārēķinās, tomēr bērni ir malači – viņi ir labi apguvuši tehnoloģijas, pat pirmklasnieki, bet ceturtās klases bērni to dara virtuozi.
– Vai var apgalvot, ka attālinātajās mācībās sliktāk apgūst stundu vielu?
– Grūti spriest, jo tie būtu tikai pieņēmumi. Ir skolēni, kuriem šis laiks nāk par labu, jo var strādāt individuāli tādā tempā, kāds viņam ir pieņemams. Var secināt, ka dažs, kas skolā sēdēja klusi un bija mazaktīvs, tagad ir progresējis gan savās zināšanās, gan prasmēs, turklāt uzdrīkstas izteikt savu viedokli vairāk, nekā to darīja klasē. Tomēr vairumam attālinātās mācības ir liels pārbaudījums, jo viņiem ir nepieciešama komunikācija. Tas nozīmē, ka pieaugušo – skolotāju un vecāku – pienākums ir sniegt viņiem psihoemocionālo atbalstu, kā arī mācīt strādāt – mācīties. Tieši neprasme patstāvīgi apgūt vielu ir galvenais klupšanas akmens, vairums neprot organizēt un kontrolēt savu darbu. Kad beidzas mācību stundu tiešsaiste, vajadzētu izpildīt mājasdarbus, kuru uzdevumus vēl atceras. Diemžēl tā rīkojas reti, bet vairāk ir tādu skolēnu, kas krāj darbus ar domu, ka kaut kad tos paveiks, bet līdz tam ir aizmirsts, ko un kā vajadzēja izpildīt.
Esmu nonākusi pie atziņas, ka ļoti daudz domājam par to, kā mācīt, lai skolēni būtu radoši un domājoši. Tas, protams, ir pareizi, bet kādā brīdī esam pazaudējuši to, ko sauc par atbildību. Mums aug paaudze, kura nesaprot, ka katra veiksme sākas no mazumiņa – no tā, ka laikā esi piecēlies, ka laikā esi mācību stundā, ka tajā ir visas nepieciešamās lietas… Jāatzīstas, ka nezinām, kad un kā radās paaudze, kurai šo prasmju vairs nav. Atceramies, ka bērni ar tām uz skolu nāca no mājām. Tagad mētājam kā bumbiņu: vecāki vaino skolotājus, bet viņi dusmojas uz vecākiem. Pamatskolā būtu jāiemāca elementāra lieta – būt īstajā vietā un laikā. Protams, bērni ir jāmīl. Tomēr mazliet savādi, ja man pulksten 12.00 saka, ka skolēns vēl guļ. Tas viņu izsit no normāla dienas un mācību ritma.
– Vai jaunāko klašu audzēkņiem attālinātajās mācībās tiek nodrošināts vecāku vai kāda pieaugušā atbalsts?
– Lai varētu mācīties, bērnam blakus ir vajadzīgs vismaz viens pieaugušais. Tas var būt netieši, sajūtu līmenī – mani mīl un saprot, bet daudziem tas ir nepieciešams arī tiešā nozīmē. Ne vienmēr tas ir iespējams, tāpēc mēs mēģinām palīdzēt ģimenēm. Visu atbalsta personālu esam novirzījuši darbam ar ģimenēm, arī individuāli strādājam ar bērniem. Tādu bērnu, kuri pilnīgi patstāvīgi spēj mācīties, nav daudz, diemžēl arī vecākajās klasēs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jāmācās pieņemt situāciju bez sūrošanās un stresa

Kategorijas