Sekojiet zīmēm!

2021. gada 16. februāris 00:00

– Solāris, – ar graciozu žestu atmetusi uz muguras pāri plecam krītošos pusgaros aveņkrāsas matus, viņa sniedza man sveicienam šauru plaukstu. Samulsu ne pa jokam, jo iepazīties ar sievieti, kas, nespēdama atraut skatienu no mobilā telefona ekrāna, pirms brīža uzskrēja man virsū, īpaši nekāroju. Turklāt pirmajā brīdī viņas teikto pat neuztvēru kā vārdu, šķita – kaut ko neesmu saklausījusi vai sapratusi.
– Mani sauc Solāris, – jaunā sieviete smaidot atkārtoja, – un es vēlreiz atvainojos, ka pagrūdu jūs. Es reizēm esmu tik izklaidīga…
Lieki teikt, ka visu līdz šim dzirdēto savādo personvārdu virknē šis šķita gana neparasts, lai radītu izbrīnu. Prātā nāca sen lasīts fantastikas romāns ar līdzīgu nosaukumu, un, ja vien atmiņā nevīla, runa bija par kādu mistisku planētu.
– Mana mamma bija ļoti aizrāvusies ar fantastiku, tāpēc tāda izvēle, – nojauzdama manu izbrīnu, sieviete turpināja, palaikam cenšoties savaldīt vējā plīvojošos matus. – Atceraties, vienā no Staņislava Lema romāniem aprakstīto planētu Solāris? Saprātīgās matērijas gan tur bija maz, tikai tāds okeāns, plazmas receklis. Spilgtākos iespaidus, kas glabājas cilvēka apziņā, tas okeāns spēja iedzīvināt materiālos tēlos. Esat lasījusi?
Kaut arī piekrītoši pamāju ar galvu, ar prātu apzinājos, ka neko daudz no minētā romāna satura vairs neatceros. Jā, bija kaut kas par kontaktu ar ārpuszemes saprātu, bet tēli un notikumi sen pagaisuši no prāta, tāpēc katram gadījumam atzinos, ka šo darbu lasīju vidusskolas gados. Jauno sievieti tas daudz neuztrauca. Šķiet, aizmirsusi, ka varētu būt arī citas tēmas, ko apspriest, viņa steidza pārstāstīt grāmatas saturu, palaikam pieminēdama māti un it kā attaisnodama viņas izvēli, dodot meitai neesošās planētas vārdu. Tuvojāmies krustcelēm, un, tā kā sievietes monologam par iepriekšminēto grāmatu vai filmu man bija grūti ko piebilst, visas cerības liku uz vajadzību doties dažādos virzienos. Todien mēs izšķīrāmies ar standarta pieklājības frāzēm.
Nākamajā nedēļā sievieti ar aveņkrāsas matiem manīju tikai iztālēm, un īpašas intereses turpināt sarunu, kas akcentētu viņas neparastā vārda izvēli, man nebija. Tās vietā jūras krastā ieraudzīju savu seno paziņu ukrainieti Irinu un, kaut arī manīju, ka viņa iegrimusi ierastajā sarunā ar horizontu, atļāvos sievieti uzrunāt. Mūsu sarunas parasti riņķoja ap mazbērniem, bērniem, kopīgām paziņām, vietām, ko apceļot, dzimtajām mājām… Kādā brīdī kaut kur starp palmām pazibēja aveņkrāsas mati, un mums abām šķita – tie tuvojas…
– Atkal tā Staņislava, – Irina smagi nopūtās. – Reizēm man šķiet, ka viņai kaut kas ar galvu nav kārtībā, lai gan visumā šķiet gudrs un sakarīgs cilvēks.
Izbrīnīta pārjautāju paziņai, vai tiešām runājam par vienu un to pašu cilvēku – sievieti, kura man stādījās priekšā kā Solāris? Irina atzinās, ka reiz bijusi iespēja ieskatīties viņas pasē – trīsdesmitgadīgā poliete divus mēnešus nostrādājusi viesnīcā, kuru joprojām administrē Irina. Pasē rakstītais vārds esot Staņislava, lai gan viņa arī viesnīcā visiem stādījusies priekšā kā Solāris. Nevarētu teikt, ka saskarsme ar viņu bijusi viegla. Ar laiku radies priekšstats, ka jaunā sieviete izmanto katru iespēju, lai palielītos par savu pazīšanos un attālo radniecību ar slaveno poļu zinātniskās fantastikas rakstnieku un filozofu Staņislavu Lemu. Irina gan pasmīkņāja – tad nu īsto slavenību atradusi, kaut arī rakstnieka vārdā nosaukta! Tak nav jau nekāds Bredberijs, Velss vai Azimovs. Atļāvos viņai iebilst, ka arī Lemam netrūkst fantastikas romānu un liela daļa no tiem ir ekranizēti, bet abas sapratām – ne jau par to ir šī saruna… Mūsu tik tikko iepazītā būtne savu vārdu un stāstu par tā rašanos ir izdomājusi, un gan jau ar to vien viņas fantāzijas nebeidzas.
Todien Solāris pie mums nepienāca, un tikai vēlāk es uzzināju, ka antipātijas starp Irinu un Staņislavu ir abpusējas. Tie pāris darba mēneši viesnīcā starp abām bija iedzinuši pamatīgu ķīli... Tā kā es par fantastu Lemu nebiju teikusi neko sliktu, Solāris man turpmāk nemeta līkumu, vien apjautājās, cik tuvas draudzenes mēs esam ar Irinu. Godīgi atzinos, ka nu jau pusgadu, satiekoties jūras krastā, sasveicināmies un par šo to parunājamies. Jutu, kā Solāris atslāba, kā atbrīvojās un cik labprāt stāstīja par dažādiem savas dzīves notikumiem.
Kādu laiku Solāris vēl nerimās filozofēt, un man atlika vien visgudri klausīties – par cilvēka apziņu, par zemapziņas noslēpumiem un likumsakarībām, par iespēju tās materializēt. Šķiet, kādā trešajā tikšanās reizē viņa tomēr attapās, ka sākusi izvirzīt grūti izprotamas teorijas un es vairs neklausos tik uzmanīgi kā sākumā. Tad Solāris izspēlēja savu galveno trumpi: kāda veca poļu zintniece reiz viņai cieši pieteikusi sekot zīmēm! Sekot nejaušām un negaidītām norādēm, jo dzīvē nekas nenotiekot tāpat vien. Vērīgi skatīties uz apkārt notiekošo, īpaši uz to, kas turpat acu priekšā; ieklausīties vārdos, arī garāmejot uztvertos, jo tam visam esot sava jēga. Piemēram, ja kaut kur esot jāsteidzas, bet rodoties apstākļi, kas patraucējot, nevajagot censties tos par jebkuru cenu pārvarēt. Ja kāds acij un sirdij tīkams cilvēks gadoties tieši ceļā, viņam nedrīkstot tā vienkārši iet garām. Ja kāda lieta saplīstot vai pazūdot, nevajagot par to pārdzīvot – tā savu laiku jau esot nokalpojusi un radījusi vietu jaunai. Likteņa lēmējam uz visu esot savs plāns.
Solāris šo ieteikumu uztvērusi ļoti nopietni, jo daudz nemaz nevajadzējis piepūlēties, lai atcerētos savas dzīves notikumus, kas pierādījuši šo vārdu pareizību. Savulaik ļoti centusies noturēt savu lielo mīlestību, bet puisis, savijis pamatīgas intrigas, pametis viņu apkaunotu un bez graša kabatā, līdz pats visai drīz nokļuvis uz tiesas sola. Kādreiz ļoti vēlējusies kļūt par policisti, bet nenokārtojusi iestājeksāmenus, tāpēc izlēmusi sekot māsas piemēram un apguvusi pavāra prasmes. Līdzīgi noticis arī ar viņas vārdu: kāda tur Staņislava, tas tak vairāk vīrieša vārds. Visiem zināms, ka māte pildījusi tēva gribu – bērnam dot izcilā radinieka vārdu, bet pati savu meitu jau kopš agras bērnības saukusi par Solāri – esot ļoti iepaticies šis vārds, tikpat ļoti kā Tarkovska filma un aktieri.
Pirms diviem gadiem pusbrālis mudinājis doties strādāt uz Kanādu, bet Solāris nekādi neesot varējusi savākt nepieciešamo summu, tāpēc pārstājusi aizņemties visās malās un kopā ar draudzeni atlidojusi uz Kipru. Nesen uzzinājusi, ka Kanādā nemaz tik labi neklājoties. Toties Kiprā jau pirmajā dienā jaunā sieviete pieņemta kādā tavernā par otro pavāri. Dzīvoklis bijis turpat blakus, pusdienošana – darbā, alga – vairāk nekā laba, bet – vai gan divas saimnieces kādreiz varējušas saprasties pie vienas plīts? Jau pēc trim mēnešiem apnicis strīdēties, Solāris lepni uzteikusi darbu un izgājusi pa durvīm. Īsti nezinot, kurp doties, apstājusies autobusa pieturā, lai izlemtu, ko darīt tālāk. Pa garāmbraucošā automobiļa logu galvu izbāzis kāds pusmūža vīrietis un laipni piedāvājies palīdzēt. Vai gan tādu likteņa zīmi iespējams nenovērtēt?
Jaunā darbavieta – kādas pieczvaigžņu viesnīcas restorāns – pārspējusi visas cerības. Internacionālā virtuves komanda darbojusies saliedēti un koleģiāli, turklāt augsti profesionāli un radoši. Tur Solāris nostrādājusi nepilnu gadu – līdz sezonas slēgšanai. Nelielie uzkrājumi ļāvuši gaidāmos trīs ziemas mēnešus pavadīt, nedomājot par darbu.
Strādājot viesnīcas restorānā, viņa ikdienas plecu pie pleca pavadījusi kopā ar grieķi Mateosu. Tas noteikti bijis Dieva pirksts, jo abi saderējuši kā cimds ar roku. Iemācījušies darboties blakus, viens otram netraucēt, turklāt Solāris pamazām apguvusi ne tikai grieķu virtuvi, bet arī valodu. Abi tikušies arī ārpus darba laika, un puisis pat izlēmis savu draudzeni iepazīstināt ar vecākiem. Diemžēl viņu plānos nebijis ģimenē uzņemt svešzemnieci, un, nevēlēdamies pretoties vecāku gribai, Mateoss attiecības pārtrauca. Solāris centusies pieturēties pie zintnieces ieteikuma: ja kāda lieta (vai cilvēks) pazūdot (pametot), nevajagot par to pārdzīvot – tā savu laiku jau esot nokalpojusi un atbrīvojusi vietu jaunai. Mierināt sevi ar šo domu nemaz nebijis tik viegli...
Kādā nedēļas nogalē Solāris izlēmusi apceļot Kipras ziemeļu daļu – turku pusi. Dzīvokļa kaimiņiene ar prieku piekritusi šim piedāvājumam, un abas devušās nesteidzīgā piecu dienu atvaļinājumā. Otrajā dienā, kad radusies vajadzība pavizināties tālāk, viņām blakus piestājis taksometrs. Mehmets izrādījies ļoti izpalīdzīgs un pretimnākošs turku puisis, diemžēl angļu valodas prasmes viņam bijušas necilas. Solāris nekavējoties izlēmusi apgūt turku valodu, un ar Mehmeta palīdzību viņas zināšanas strauji vairojušās. Tomēr puisim tas izrādījies garāmejošs mirklis: tikpat strauji, cik iegailējusies, viņa aizraušanās izdzisusi. Šoreiz Solāris sevi vieglāk pārliecinājusi: viņa tāpat nepārceltos uz dzīvi salas turku pusē, bet apgūtā valoda gan jau kādreiz noderēs.
Pēc pāris mēnešiem, kad dzīvokļa kaimiņiene izlēmusi pārvākties pie sava puiša un Solāris divās istabās palikusi viena, arī viņa uzsākusi mazāka dzīvokļa meklējumus. Variantu bijis daudz, un jaunā sieviete izmisīgi centusies ieskatīties un ieklausīties zīmēs. Tomēr nekas zīmīgs negadījies, tikai laiks strauji ritējis uz priekšu. Nācies izlemt bez zīmēm…
Izlēmusi par labu dzīvoklim, kas atradās tuvāk pilsētas centram, Solāris uzzinājusi, ka ir nokavējusi – kāds to jau paspējis noīrēt. Līdzīgi noticis ar nākamo adresi, tāpēc nācies izvēlēties trešo. Saulainais, kaut arī nelielais dzīvoklītis tomēr nelicis vilties – tam bijis ne tikai skaists balkons, bet arī iekārojams kaimiņš – gados jauns zobārsts. Šoreiz Solāris nekavējusies ar rīcību – jau pie pirmās iespējas pieteikusi vizīti stomatoloģiskajā kabinetā. Viņai paveicies – rūpīgais zobārsts tur atradis gana daudz darba. Tagad Solāris nācies izdomāt, kā šo dārgo ieceri apmaksāt.
Likteņa pirksts gan arī šoreiz visu izgrozījis pa savam – viesnīcas restorāns beidzot pieņēmis lēmumu paplašināties un atvērt dzērienu bāru pie baseina. Solāris pieteikusies veikt papildu slodzi. Tagad viņa zina: pēc ilgām un spraigām darba stundām atrašanās zobārsta krēslā ir visīstākā bauda. Diemžēl zobu mutē ir tikai tik, cik ir, bet labojamu – vēl mazāk, tāpēc šai veselīgajai izklaidei reiz nācās beigties. Solāris zobi tikuši salaboti, bet kaimiņš tā arī nedevis piekrišanu kopīgām vakariņām.
Pirms pāris nedēļām Solāris iepirkusies lielveikalā un nejauši ar plecā uzkārto somu aizķērusi preces plauktā. Uz grīdas izbirušajās kastītēs izrādījusies matu krāsa. Pirmā kārbiņa, ko jaunā sieviete pacēlusi, solījusi bordo toni. Ak, viņa jau sen tādu kārojusi – piesātinātu, intriģējošu, aicinošu!
Tikai paskatoties spogulī, nez kāpēc redzams, ka līdz bordo vēl tālu – vien tāda svaiga aveņkrāsa, varbūt mazliet nenogatavojusies, mazliet vieglprātīga… Bet varbūt tieši tāpēc šim negadījumam uzradies kāds labums? Beidzot viņu ir ievērojis kaimiņš un pat uzdāvinājis ļoti līdzīgas nokrāsas rozes.
– Tā ka – seko zīmēm! – Solāris man nez kuro reizi priecīgi pamācīja un, piekļāvusi sejai aveņkrāsas rozes, aizsteidzās klāt galdu ilgi gaidītajām vakariņām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sekojiet zīmēm!

Kategorijas