No rīdzinieka kļūst par laucinieku

2021. gada 19. februāris 00:00

2256

Rīdzinieks vairākās paaudzēs, kurš pirms pusgada pārcēlies uz laukiem. Nacionālists, kurš no laba darba ārzemēs atteicās par labu Latvijai. Izdzīvotājs, kurš enerģiju rod dabā un puikām skolā māca, kā izdzīvot ekstrēmās situācijās. Šis stāsts ir par Edmundu Palmbahu, kurš tagad sevi ar lepnumu dēvē par tirzmalieti. “Patiesās vērtības ir laukos, nevis pilsētā,” viņš uzskata.

Ar vecmāmiņu sarunājās vācu valodā

Palmbaha ir maza, kalnu ieskauta pilsētiņa pie Reinas upes ielejas Vācijas dienvidos 15 minūšu braucienā līdz Francijai. No turienes ir arī Edmunda Palmbaha senči, tāpēc nav brīnums, ka, tiklīdz Edmunds iemācījās pateikt vārdu “mamma”, nākamais bija “mutter”, “fater”, “grosmutter”, jo Edmunda vecmāmiņa Hermīne ar mazo puišeli sarunājās vāciski.

Kad pienāca bērnudārznieka gaitas, Edmunda vecākiem nekas cits neatlika, kā laist puiku krievu bērnudārzā, jo Rīgā tolaik (runa ir par 60.gadu beigām) latviešu dārziņos vienkārši nebija vietas. Taču tam bija arī savi plusi, jo piecu gadu vecumā zēns jau tekoši runāja trīs valodās: latviešu, vācu un krievu. Tolaik ģimene dzīvoja Rīgas zaļajā rajonā Teikā.

Tiklīdz sākās vasara, vecāki Edmundu veda uz laukiem Suntažos pie Alvīnes tantes un Slavmīra onkuļa. Tieši tur, kā atzīst Edmunds, aizsākās viņa patika pret laukiem. “Manas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram pagāja pie upes ar makšķeri,” stāsta Edmunds. Jāpiebilst, ka makšķerēt viņš iemācījās piecu gadu vecumā, bet savu pirmo lielo, pusotru kilogramu smago līdaku noķēra astoņu gadu vecumā. “Vakaros ar opas veco “Erenpreisu”, izbāzis kāju cauri rāmim, steidzu no upes uz kūti pēc tikko Alvīnes tantes slauktā piena stopa, klāt piekodu rupjmaizes ķieģelīša riku. Daudz nācās palīdzēt opim viņa specifiskajā lopu kāvēja profesijā. No tiem laikiem arī radās mana izpratne, kādam ir jābūt nazim, lai ar to varētu strādāt. Zināšanas par ķermeņa uzbūvi man vēlāk daudz palīdzēja mākslas skolā.”
Mācīties Jaņa Rozentāla mākslas skolā Edmundam lika mamma, kura pamanīja mazā puišeļa, kurš turklāt ir kreilis, dotības zīmēšanā. Vēlāk iegūtās prasmes viņš lieti lika lietā dienestā padomju armijā, kur viņam kā māksliniekam bija jāzīmē milzīgi Ļeņina portreti, plakāti un dažādi citi padomju sistēmu slavinoši “mākslas darbi”. Tagad savus mākslinieka talantus Edmunds izmanto, veidojot žurnāla vākus, ilustrācijas, fotokolāžas, kā arī vadot Lizuma vidusskolā “fotošopa” pulciņu.
Mammas pārdzīvotais veido nacionālo apziņu
Par savu talantu attīstīšanu viņš var pateikties mammai. Un mamma ir cilvēks, par kuru Edmunds vienmēr runā ar pietāti. Viens no iemesliem – viņas raksturs, kuram var likt arī vienādības zīmi ar viņas izdzīvošanas stāstu. Proti, deviņu gadu vecumā Edmunda mammu no Torņkalna stacijas izsūtīja uz Sībīriju par to, ka viņa bija Latviešu leģiona virsnieka meita. Šādus stāstus piedzīvojušas daudzas latviešu ģimenes, un paveicies tiem, kas atgriezās. Arī Inga izdzīvoja. Pēc Staļina nāves viņu reabilitēja un ļāva atgriezties Latvijā. Tolaik viņai bija tikai 15 gadi.
Kur un cik tālu no Sibīrijas atrodas Latvija, viņai nebija nekādas sajēgas, tikai apņemšanās un nojausma, ka jābrauc. Kopā ar vēl vienu meiteni viņas “par zaķi” ar vilcieniem, kājām, pa pļavām, mežiem, slepus lavīdamās arī pa svešiem dārziem, jo ēst jau gribējās, nonāca Latvijā. Šķiet, vajadzētu priecāties, bet mājās, kā izrādījās, ienaidnieka meitu padomju vara negaidīja. Ingas tēvs bija pazudis bez vēsts, mamma, kā vēlāk uzzināja, nokļuvusi Vācijā, vēlāk Anglijā. No meitenes, kas kājām atnākusi no Sibīrijas, visi radi novērsās. Vienīgie, kas viņu pieņēma, bija kādreizējie kalpi - Alvīnes tante un Slavmīra onkulis, kuri Edmundam arī kļuva par opi un omi. Mammas pārdzīvotais Edmundā veidoja nacionālo pārliecību.
Tautas manifestācijā ar Latvijas karogu rokās
Viņš bija viens no tiem, kas tālajā 1988.gadā kopā ar kustību “Helsinki-86” gāja pie Brīvības pieminekļa ar Latvijas karogu. ““Menti” toreiz visu ielenca, nobloķēja Ļeņina (tagad Brīvības) ielu, lai tikai protestētāju pūlis ar sarkanbalto karogu netiktu pie viesnīcas “Latvija”, kur esošajiem ārzemju tūristiem varētu rasties “nepareizs” priekšstats par “perestroikas” procesu. Tās dienas pasākums bija paredzēts kā akcija Molotova-Ribentropa pakta nosodījumam. Dabīgi, ka padomju vara to negribēja pieļaut. Bet par pārsteigumu varai pasākums ar vienkāršu pabļaustīšanos pie pieminekļa pārvērtās milzīgā tautas manifestācijā. Negaidīti kādam rokās parādījās Latvijas karogs garā baltā kātā! Tas pūlī izraisīja veselu emociju tornado. Pirmo reizi padomju okupācijas laikā Rīgas centrā atkal plīvoja neatkarības simbols,” tālos notikumus atceras Edmunds. “Kļuva skaidrs, ka vakars ar to nebeigsies. Miliči apjukumā nesaprata, ko lai dara, jo redzēja, ka mēģinājums atņemt karogu viņiem var beigties bēdīgi. Mēs, kādi divdesmit jauni, tikko izdienējuši puikas, ātri sarunājām, ka karogs ir par katru cenu jānosargā, un cieši to ielencām. Milicija un čekisti ar “bobikiem” bija nobloķējuši Ļeņina ielu un cerēja, ka ar to arī mītiņš bezjēdzīgi beigsies, taču tad mēs nolēmām turpināt gājienu uz Brāļu kapiem. Viss milzīgais pūlis apgāja viesnīcu “Latvija” pa otru pusi un izgāja ar karogu uz centrālās ielas miliču kordonam aiz muguras. To viņi nebija gaidījuši. Pūlis skandēja: “Brīvību, brīvību!” No māju logiem mums meta ziedus, un sajūsminātas tantiņas ietves malā raudāja. Netrūka arī apstulbušu okupantu stiklaino skatienu. Satiksme uz Leņina ielas bija paralizēta, līdz viss gājiens nogriezās uz Miera ielu. Brāļu kapos pēc ziedu nolikšanas galvenā problēma bija nosargāt karogu un tā īpašnieku no aresta, jo čekisti bija ielenkuši visu apkārtni. Viņus viegli varēja atpazīt pēc vienādajiem pelēkajiem putekļu mēteļiem. Padevām pūlī ziņu sadalīties pa apmēram divdesmit cilvēkiem grupās un ātri izklīst pa visām iespējamajām ejām dažādos virzienos. Plāns nostrādāja perfekti, un, tā kā čekisti kontrolēja galveno ieeju, tad viņi palika ar garu degunu. Esmu lepns, ka piedalījos pirmajā šādā akcijā un biju ar savu mammu pirmajā rindā gājienā. Ozolkoka nunčaks (japāņu ierocis), kas toreiz bija man azotē, lai sistos par brīvību, vēl tagad atrodas mājās.”
No uzņēmēja
par fizioterapeitu
Pirms pārcelšanās uz laukiem Edmunds ilgus gadus Rīgā nodarbojās ar uzņēmējdarbību – tirgoja auto, rezerves daļas. Regulāri brauca uz Vāciju pēc precēm, dzīvoja tur mēnešiem ilgi un saņēma pat piedāvājumu palikt un veidot tur biznesu, taču šāda nākotnes vīzija labi sakārtotajā Vācijā viņu nesaistīja. Viņš zināja, ka nekur nejutīsies tik labi, kā šeit. Tāpat kā viņa mamma, kura savulaik atteicās pārcelties uz Angliju pie savas mātes, jo uzskatīja, ka mazajam Edmundam jāaug Latvijā.
Darbdienās, pavadīdams laiku veikalā pie “dzelžiem”, viņš jau gaidīja brīvdienas, lai tiktu ārā no Rīgas un varētu braukt maksķerēt vai medīt. Kā visiem šo hobiju pārstāvjiem arī Edmundam ir daudz stāstu par “tāāādu zivi” vai “tāāādiem ragiem”. Šī nodarbe viņam ir dzīvesveids, nevis izklaide, tā ir iespēja pabūt mežā, vērot zvērus, jo nereti, atgriezies mājās, viņš sievai stāsta, ka redzējis to un to, bet bija žēl šaut. “Lai dzīvo!” viņš uzskata.
Kad pēc “trekno gadu” lielās krīzes lietotu auto tirdzniecība strauji panīka, arī Edmundam un viņa kompanjonam nācās domāt, ko darīt tālāk, līdz pirms pāris gadiem bizness tika likvidēts. Edmundam kļuva brīvākas rokas un vairāk laika pabūt laukos. Un viņš izdomāja jaunu rūpalu: taisīt melno tēju, fermentējot ugunspuķi, ko daudzi pazīst kā “Ivan čaj”. Sākumā nosprieda: pamēģinās, bet, kad draugi un radi sāka slavēt, apjomi tika palielināti, un nu Edmunda tēja jau ir aizceļojusi uz Japānu, Ķīnu, arī Vāciju un vēl citām valstīm.
Bagāta sporta fizioterapeita prakse apgūta, spēlējot gan Vācijas, gan Latvijas amatieru volejbola līgās, bija ieguvis arī čempiona titulu. Piecpadsmit gadus teipoja savus komandas biedrus, bet pēc aiziešanas no biznesa viņš profesionāli sāka mācīties medicīnisko teipošanu un ieguva sertifikātu pie Eiropas vadošajiem speciālistiem. Nesen pabeidza fenotipoloģijas kursu un nu plāno pievērsties cigun instruktora prasmju apgūšanai.
Vēl viens no viņa hobijiem ir taisīt nažus. Palmbahu mājās naži ir fetišs – katram jāstāv savā vietā, katram sava nozīme un tiem jāgriež kā lāzerim. Taisa savam priekam un draugiem medniekiem, ne biznesam, jo viņš vienmēr ir uzskatījis, ka dzīvē visu laiku ir jāmācās, jāapgūst kas jauns un, kas ir būtiskākais – iegūtās zināšanas jānodod citiem, jo svarīgi ir dalīties. Tāpēc viņš priecājas, ka pēc pārcelšanās uz Tirzu viņam ir iespēja strādāt Lizuma vidusskolā un bērniem vadīt ne tikai “fotošopa”, bet arī izdzīvošanas pulciņu, lai puikas un meitenes zinātu, kā rīkoties ekstrēmās situācijās arī šodien, kad pie rokas nav telefona.
Savs kaktiņš,
savs stūrītis zemes
Kopš vasaras Edmunds ar sievu Ditu, kura par labu laukiem vasarā producentes darbu televīzijā nomainīja pret skolotājas darbu Lizuma vidusskolā, saimnieko laukos. “Cilvēki aiziet prom no zemes, no īstajām vērtībām, bet viss pamats ir laukos, nevis pilsētā. Ne velti saka: katrs latvietis nācis no kūtspakaļas. Sievai Tirzā ir viņas dzimtas īpašums, kurš savulaik tika atņemts, saimnieki nonāca Sibīrijā tāpat kā daudzi, un atgūt māju bija iespēja tikai 90.gadu sākumā. Kad tas tika izdarīts, māja kalpoja kā atpūtas vieta vasarās, palaikam gan runājām, ka kādreiz noteikti pārcelsimies pavisam, un pandēmija šo procesu paātrināja,” atklāj Edmunds. “Mēs esam priecīgi, ka varam dzīvot laukos, ka var iziet savā pagalmā. Protams, viens ir, kad atbrauc uz laukiem vasarā, un cita lieta dzīvot šeit pastāvīgi. Ja pašam rokas neaug no pareizās vietas, tad laukos būs grūti. Te ir jāmāk viss - gan jumtu labot, gan skursteni mūrēt. Pilsētā viss jau ir gatavs, spēj tik maksāt komunālos rēķinus. Šeit daudz kas jādara pašam, bet toties izdaru, kā vajag tieši man. Lai arī šobrīd Latvijā ir ekonomikas pagrimuma laiks, mūsu plānos ir savest kārtībā īpašumu un māju. Sievas senči to savulaik nopirka vēl no cara valdības, ražoja ķieģeļus, māla podiņus, vāzes. Bija arī savs veikals pa ceļam uz baznīcu. Mēs neražosim ķieģeļus vai vāzes, bet piešķirt mūsdienīgu komfortu un uzturēt māju ir mūsu pienākums gan pret senčiem, gan nākamajām paaudzēm. Katram latvietim taču vajadzīgs savs kaktiņš, savs stūrītis zemes!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

No rīdzinieka kļūst par laucinieku

Kategorijas