Šajā profesijā ir vajadzīgs aicinājums

2021. gada 23. februāris 00:00

2044

Uzturēt sevī možu garu un vienmēr mosties ar vēlmi doties uz darbu – tas Gulbenē uzaugušajai Laurai Avotai nāk viegli, jo viņai patīk sava profesija. Vai Lauras profesionālo izvēli ir ietekmējusi mamma Simona Žīgure, kura Gulbenē strādā par zobārstes Violas Mednieces asistenti? Laura teic – gan jā, gan nē. Droši vien, ka tur esot zināma kopsakarība. Laura agri kļuva patstāvīga un savas izvēles izdarīja, paļaujoties uz savu iekšējo sajūtu.

Laura strādā SIA “Alūksnes slimnīca”, ar kuru ir saistīta kopš 2017.gada 10.decembra. Tad pirmo gadu Laura ar ģimeni vēl dzīvoja Gulbenē un uz darbu regulāri mēroja 33 kilometrus garo ceļu. Pirms diviem gadiem Laura ar ģimeni pārcēlās uz vīra Klāva dzimtas mājām Jaunannā.
Sāka kā sanitāre, turpina kā ķirurģijas māsa
Ceļš uz medicīnu Laurai sākās ar sapni par šo profesiju, ko viņa īstenoja. Pēc mācībām Gulbenes Bērzu sākumskolā un 2.vidusskolā viņa tomēr vispirms devās uz Priekuļu tehnikumu, kur izmācījās par sekretāri, pēc tam studēja medicīnu Rīgā. Nomācījusies gadu, gribēja sevi materiāli nodrošināt un sāka strādāt Rīgā Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā par sanitāri pie ķirurģiskajiem pacientiem. Tā pagāja divi gadi. Bija laiks, kad Laura šaubījās, vai izdosies pabeigt Medicīnas koledžu, jo ne jau visu laiku “mācības bija prātā”. Tomēr saņēma sevi rokās, un viss izdevās. Iegūdama izglītību, viņa turpināja strādāt Rīgā, jau kā medicīnas māsa. Tomēr pienāca brīdis, kad Laura atgriezās savos dzimtajos “laukos”.
“Es zināju, ka Rīgā pavisam nepalikšu,” atzīst Laura. Gadu viņa Stāmerienas doktorātā nostrādāja par ģimenes ārsta palīdzi. Tas lielā mērā bijis “papīru darbs”, kas Lauru neuzrunāja. Tas bija iemesls, kāpēc pēc dēliņa Rūdolfa piedzimšanas iepriekšējā darbā vairs neatgriezās. Kad mazajam Rūdolfam bija vien astoņi mēneši, Laura sāka strādāt ķirurģijas nodaļā Alūksnes slimnīcā. Puisīti auklēja uz maiņām, kad vien varēja – Laura un Klāvs, ka arī omas un pat vecomas.
Alūksnes slimnīcā Laurai ir darbs, kādu viņa vēlas. Protams, pēc darba pieredzes Rīgā Laurai Alūksnes slimnīca šķita maza mazītiņa. Rīgā ķirurģijas nodaļā bija divas medicīnas māsas, Alūksnē – viņa ir viena ķirurģiskās aprūpes māsa un vēl ir māsas palīgs. Alūksnē Laurai atbildība ir lielāka, nav blakus otra tādas pašas kvalifikācijas speciālista.
Medmāsu trūkumu jūs arī Alūksnē
Laura atzīst – visiem zināms, ka medmāsu darbs netiek pienācīgi atalgots. Šo profesiju ir jāizvēlas tikai tad, ja cilvēks jūt sevī aicinājumu. “Es nevaru iedomāties, ka varētu darīt kādu citu darbu. Laikam nekas mani nevar aizdzīt prom no medicīnas,” viņa saka. Alūksnes slimnīcā jūtams medmāsu trūkums, tāpat kā gandrīz visās citās stacionārajās medicīnas iestādēs. Laura jūt savu atbildību, strādājot šādos apstākļos: “Ar visu jātiek galā pašai. Ar laiku sapratu, ka tas mani padara spēcīgāku, un es visu laiku praksē mācos. Turklāt Alūksnē es strādāju vispārējās ķirurģijas nodaļā, bet iepriekš Rīgā – nodaļā, kur bija tikai plaušu slimnieki, par kuriem no medicīniskā viedokļa es zināju visu no “a līdz z”. Alūksnē man ir jāiemācās darīt visu kā plaša profila ķirurģijas māsai. Darba mums Alūksnes slimnīcā ir ļoti daudz. Ziemā pie mums nonāk cilvēki ar dažādām traumām, kas saistītas ar ziemu: gūžas, potītes, locītavas. Katru dienu mums slimnīca notiek pa kādai operācijai.”
Alūksnes slimnīcā Laura strādā vienā komandā ar diviem ķirurgiem un diviem traumatologiem. Ziemas laikā šie speciālisti kļūst īpaši nepieciešami un pieprasīti, “bez darba viņi nesēž”. Alūksnē nonāk arī daudz pacientu no Gulbenes un Balviem.
Covid-19 iespaidojis slimnīcas darbu
Arī Alūksnē cilvēki slimo ar Covid-19. Šā iemesla dēļ uz mēnesi bija slēgta slimnīcas terapijas nodaļa. Saslimušie bija arī ķirurģijas nodaļā. Kā notikusi inficēšanās, tā arī nevarēja noskaidrot. Ir veikta slimnīcas mediķu brīvprātīga vakcinācija. Laura ir viena no tiem, kuri tomēr pagaidām nav izvēlējušies vakcinēties. Pārslimojusi koronavīrusu viņa nav. Intereses pēc veica laboratoriskos izmeklējumus, lai noteiktu, vai organismā izveidojušās antivielas pret šo vīrusu. “Bija rādītājs 0,06. Tas vispār nekas nav,” saka Laura un piebilst – kolēģi darbā šķībi skatās uz tiem, kuri nav vakcinējušies. Viņa skaidro, ka nav noskaņota pret vakcināciju un to darīs. Tomēr pašlaik negrib steigties.
Šoziem pēc katras darba maiņas – pelde
Līdz pandēmijai Laurai un viņas vīram bija kopīgs vaļasprieks un relaksācija, darbojoties tautisko deju kolektīvā, ejot uz mēģinājumiem divreiz nedēļā. Kad epidemioloģisko ierobežojumu dēļ kolektīvie mēģinājumi tika aizliegti, viņi piedalījās individuālajās nodarbībās. Taču aizliegtas tika arī tās. Laura saka – ziemā viņa ir atklājusi sev pilnīgi jaunu un vēl agrāk nepiedzīvotu anti-stresa veidu. Tā ir pelde ledusaukstā ūdenī upītē netālu no mājām. Pēc katras darba maiņas Laura dodas uz peldi. Aukstajā laikā āliņģis katrreiz aizsalst no jauna ar vismaz 20 centimetru biezu kārtu. Ir, ko rauties, kamēr dabū ledu nost. Iznāk tāda laba iesildīšanās pirms peldes. Laura pēc darba kāpt āliņģī sāka novembrī un turpina to darīt visu ziemu. Esot “neaprakstāma sajūta”. Kā iesācējs “ronis” Laura āliņģī pagaidām neuzturas ilgāk par piecām minūtēm. “Es pilnīgi jūtu to brīdi, kad ir jākāpj ārā. Nedrīkst arī pārforsēt, citādi var sākties problēmas, var gūt iekšējo orgānu apsaldējumu. Man nevienam nekas nav jāpierāda, ko es varu vai nevaru. Ir jāieklausās sevī,” viņa saka. Pēc peldes Laura siltā istabā dzer karstu tēju un apmēram 10-15 minūtes nogaida, kamēr organisms “pārslēdzas”. Un viņa ir kā no jauna piedzimusi.
Māju sajūta Laurai ir svarīga. Viņa atzīst, ka uzturēt savu ligzdu omulīgu, skaistu ir darbs un nav viegli. Noteikti paies vairāki gadi, kamēr izdosies savu pagalmu iekopt tā, kā pašiem gribētos. Ziemā galvenais ir laikus un kārtīgi sakurināt siltu māju. Ar pavasari Laurai atsāksies darbs puķu dobēs un dārzā. “Esmu aizrāvusies ar peonijām un rozēm. Tas ir mans sapnis,” viņa atklāj.

Vārds, uzvārds: Laura Avota.

Dzimšanas diena un vieta: 1990.gada 19.augusts, Gulbene.

Dzīvesvieta: Jaunanna.

Darbs: ķirurģijas māsa SIA “Alūksnes slimnīca”.

Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Klāvs, dēls Rūdolfs.

Hobiji: dalība tautisko deju kolektīvā kopā ar vīru un ziemas pelde āliņģī.

Sapnis: iekopt skaistu peoniju un rožu dārzu pie ģimenes mājas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Šajā profesijā ir vajadzīgs aicinājums

Kategorijas