Viss sākās ar karoti zupas

2021. gada 23. februāris 00:00

– Kaut vienu karoti zupas! – tepat aiz durvīm dvesa vīrieša balss, bet pirksti ritmiski izbungoja kādas dziesmas ritmu uz plastikāta durvīm. – Nora, esi tak cilvēks! Ielaid!
Kad nekāda kustība aiz kaimiņu dzīvokļa durvīm nesekoja, viņš savu sakāmo izkliedza skaļāk un, lai izrādītu augošā sašutuma pakāpi, atcerējās arī sulīgi nolamāties. Kārtējo reizi nožēloju, ka plānās durvis tik slikti norobežo no apkārtējo skaņu pasaules.
Pēc īsa laiciņa, apnicis savu sakāmo atkārtot līdzīgā toņkārtā, vīrietis pārgāja uz basiem un, lai atstātu paliekošāku iespaidu, darbā laida arī smagajos zābakos autās kājas. Bāc, bāc, bāc, bāc – dārdēja kaimiņu dzīvokļa durvis un skaļi atbalsojās visā mājā.
Atcerējos, ka pirms kādas pusstundas manīju Noru dodamies veikala virzienā. Tik ātri viņa atpakaļ nebūs. Vai man vajadzētu kaimiņieni kaut kā pabrīdināt, ka atkal ieradies skaļais zupas ēdājs – durvju dauzītājs, logu grabinātājs, kulaku vīstītājs un pasaules gala solītājs? Attapos, ka šo retorisko jautājumu sev uzdodu ne pirmoreiz, bet tā arī līdz šim nebiju āvusi kājas, lai dotos Noru pusceļā sagaidīt. Ja šo pāris mēnešu laikā būtu secinājusi, ka kaimiņiene patiešām nevēlas uzstājīgo vīrieti satikt, sen būtu pajautājusi viņas telefona numuru un pratusi pabrīdināt par lamatām pie dzīvokļa durvīm. Bet pieredze liecināja par pretējo: brīdi ļāvusi uzvirst vīrieša emocijām, Nora ne tikai viņu ielaida un uzcienāja ar karoti zupas, bet arī uzlika kaut ko stiprāku. Tad abi iekārtojās balkonā, kur, gan jau viens otram sānus pieglauduši, tīri mīlīgi parunājās, klusiņām uzvilka kādu meldiņu, līdz vēlāk istabā pieklusa. Tieši tāpēc arī šoreiz neāvu kājas, jo paļāvos uz zināmo notikumu secību.
Kad pirms sešiem mēnešiem piecdesmitgadīgā gruzīniete ievācās mums kaimiņos, iepazinu viņu kā dzīvespriecīgu, enerģisku blondīni, kura, šķiet, vieglu roku gāž visaugstākos kalnus. Vienas dienas laikā viņa ne tikai rūpīgi izmēza vēl vakar apdzīvoto, bet tobrīd jau atbrīvoto dzīvokli, bet arī noorganizēja nepieciešamās mēbeles, gandrīz jaunu ledusskapi un elektrisko plīti krietni palietotās gāzes plīts vietā, kā arī pieslēdza internetu, kas parasti jāpiesaka vismaz dienu iepriekš. Turklāt mums par lielu pārsteigumu Nora paspēja uzklāt bagātīgu galdu visiem mājas kaimiņiem. Tajā pievakarē iepazinām viņas draudzeni Tatjanu, kura izcēlās ar lielisku dziedamo balsi un tik tikko samanāmām uzacu strīpiņām. Komplektā ar traumēto, uz labo pusi nošķiebto degunu un raibi balinātajiem, nelīdzeni apgrieztajiem matiem tās sievietei piešķīra visai nožēlojamu izskatu un lika domāt par kādas iesācējas neievingrināto roku.
Vēlāk noskaidrojās, ka Tatjana patiešām kritusi par upuri skaistumkopšanas interesēm, konkrēti – Noras meitas Ninelli iecerētajai karjerai, tomēr Taņa par to daudz neuztraucās. Gluži otrādi – izrādījās, viņa pat piekritusi atkārtoti būt par modeli, ja vien Ninelli turpinās iesākto attālināto mācīšanos. Viens no viņas daudzajiem sapņiem esot iegūt skinhedu frizūru, bet Ninelli to pagaidām neuzņemoties.
Nora par to visu, protams, tikai pasmējās – gan par draudzenes iecerēto ekstravaganto frizūru, gan par šādā ceļā iegūtām zināšanām, kam patiesībā vajadzētu balstīties uz praktisku darbību, tomēr atklāti meitas centieniem viņa neiebilda. Kaut kas taču viņai esot jāapgūst, ja ne frizieres, tad vismaz skropstu un uzacu meistares prasmes.
Ne tik sen kādā vaļsirdības brīdī Nora izteicās, ka Ninelli visai maz mantojusi no viņai raksturīgā “par katru cenu” rakstura. Gluži tāpat kā tēvam, arī meitai trūkstot kaut druskas uzņēmības un neatlaidības, toties pārlieku daudz ir laiskuma un neizlēmības. Nora atļāvās pat izpaust savas slēptākās vēlmes: kaut reiz Ninelli noskatītu izdarīgs un pārticis vīrs, tad viņai līdz mūža galam nenāktos dzīvot mātes paspārnē.
Laikam jau ne velti kaimiņiene tā teica – gan jau nojauta, ka pēc nedēļas vienistabas dzīvoklī ievāksies arī meita ar savu dzīvesdraugu un viņai nāksies iekārtoties siltajā virtuves stūrī. Tieši tur, kur Nora jau tā pavadīja lielāko daļu dienas, tiesa – uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem, gatavojot pusdienas līdzņemšanai veselai celtnieku brigādei.
Arī šoreiz Nora nespēja atteikt meitai palīdzību, kaut gan ne tik sen tieši viņa bija tā, kas izvēlējās no abiem jaunajiem aiziet, lai dzīvotu mierīgu un pašai tīkamu dzīvi. Ko var darīt, ja Ninelli atkal sākusies kārtējā “melnā strīpa”, kas viņas dzīvē nebija retums. Pārtraukusi skaistumkopšanas kursus, kā iemeslu minot apmācību virspusīgo raksturu un pasniedzēja neprasmi strādāt attālināti, viņa neko citu nevēlējās darīt. Tāpat nekas nesanākšot…
Patiesais iemesls gan bija meklējams citur – dzīvesdrauga naudas makā. Būdams nelegāls ieceļotājs, kaut arī ar īslaicīgas uzturēšanās atļauju, puisis nevarēja cerēt uz labu darbu un stabiliem ienākumiem. Nora gan stāstīja, ka viņš kārtojot dokumentus pastāvīgai dzīvošanai, kā arī ik rītu ar velosipēdu minoties uz darbu kādā degvielas stacijā, bet – vai gan tur var ko nopelnīt? Bija skaidrs, ka ar šādiem ienākumiem īrēt atsevišķu dzīvokli jaunajam pārim nav pa kabatai. Apsolījuši mātei bezierunu padevību un paklausību, abi trīsdesmitgadnieki iekārtojās vienīgajā guļamistabā.
Pēc nepilna mēneša mūsu visu dzīvē skaļi pieteicās Karote Zupas – tā es viņu nosaucu, kad samērā garo vīrieša monologu izdzirdēju otro vai trešo reizi, un šo apzīmējumu ātri pārņēma arī citi mājinieki. Ik pārdienas aiz durvīm dzirdot vienu un to pašu prasību: “Kaut vienu karoti zupas!” – īsto vārdu skaļajam ciemiņam pat negribējās taujāt. Mūsmājās tāpat bija skaidrs, par ko būs kārtējās dienas stāsts. Tas vīrietis prata sevi pasniegt nekautrīgi skaļi.
Gribas gan domāt, ka sākumā Karote Zupas ieradās nepamanīti un klusi, jo todien, kad mēs viņu caur durvīm sadzirdējām pirmoreiz, nelūgtais ciemiņš jau tā kā paģērēja savu tiesu – “dod man to, kas man pienākas”. Tikai viņam nepaveicās ar dzirdīgām un atsaucīgām ausīm, jo sagadīšanās pēc neviena nebija mājās. Noru jau no rīta biju manījusi baltā pikapā krāmējam ēdiena kastes un traukus, un Ninelli gan jau aizbraukusi viņai līdzi. Izbļaustījies, izdauzījies un izspārdījies, vīrietis vēl labu laiku staigāja ap māju, raustīja logu aizvirtņus un jutās pārliecināts, ka Nora viņu vienkārši nelaiž iekšā, ka viņa tur, aiz aizkariem, slēpjas, turklāt ne viena, bet divatā ar kādu. Kaut kad viņam tas apnika, un viss noklusa.
Pēc pāris dienām situācija atkārtojās, tikai šoreiz Karote Zupas, nikni rībinot logu rāmjus, pieprasīja Norai neslēpties un parādīt arī šim savu mīļāko. Kad pēc septiņām minūtēm no tukšā dzīvokļa klusuma neviens neatsaucās, nemiera cēlājs apsēdās pie mājas stūra un skaļi zvērēja gaidīt līdz tumsai. Tur viņu aizmigušu atrada kompleksa īpašnieks un jau grasījās izsaukt policiju – kāds stipri padzēris klaidonis esot aizmidzis pagalmā…
Labi, ka Nora paspēja īstajā laikā, citādi viņas tautietis pa īsāko celiņu būtu deportēts uz dzimteni. Savākusi nelaimīgo pie sevis mājās, viņa vēl ilgi un skaļi centās ieskaidrot, ka bijusi darbā, nevis ar mīļāko vārtījusies gultā.
Nākamajā dienā Nora pārkrāsoja savus blondos matus uz sirmiem...
Man grūti nācās atzīt, ka tā ir labāk. Noras sejā tagad labi bija saskatāms bezgalīgs dzīves nogurums, lai gan mugura vēl arvien turējās stalti.
Todien atnākušais zupas gribētājs jau pēc pirmās pieklaudzināšanas tika pielaists pie galda un aizkavējās tur vismaz nedēļu. Šķita, ka kaimiņu dzīvoklī iestājies miers. Abi vīrieši bieži sarunājās balkonā, kā varēja saprast – gari un neauglīgi prātoja par darba meklējumiem, bet māte ar meitu turpināja rosīties virtuvē un piegādāt celtniekiem pusdienas.
Tad kādā pievakarē baltā pikapa vadītājs nepaklausīja Norai un pats sāka nest dzīvoklī atvestos iztukšotos traukus. Karote Zupas ilgi nedomāja – ieraudzījis smaidīgo konkurentu, viņš zvārodamies metās tam krūtežā un, būdams pats nestabils uz kājām, norāva zemē arī nelaimīgo šoferīti.
Tāda puiciska vārtīšanās vien tur esot sanākusi – tā vismaz no augšas esot izskatījies otrā stāva kaimiņienei Gaļinai. Tāda negribīga plūkšanās – savu vērtējumu neliedza blakusmājas kaimiņš. Tāda muļķīga padarīšana, kad vājākais iedomājas, ka ir stiprākais, un plēšas kauties – smējās otrā stāva kaimiņš. Nevajadzīgi skaļa klaigāšana – bažījās blakusmājas iedzīvotāji. Ka tik nepievērsa policijas uzmanību…
Kāds tomēr bija pasūdzējies. Varbūt pabrīdināja kompleksa īpašnieku, varbūt – namu pārvaldnieku, bet rosība ap blakusdzīvokli nākamajā dienā bija manāma. Karotei Zupas, redz, žoklis esot izmežģīts un roka lauzta. Kurš to tagad pateiks, vai kautiņa laikā vai pēc tam pa komandantstundas tumsiņu caur krūmiem uz savu dzīvokli klunkurējam… Nora gan laikam centās izzināt, kurš tas teicējs bijis. Pie mums ienākusi, prasīja šķipsniņu sāls. Tāda sagurusi esot, līdz veikalam nevarot aiziet. Iebēru trauciņā, iespiedu drebošajās rokās, apjautājos, vai nevajag ūdeni glāzē ieliet – tāda bāla un nevesela izskatās… Ne vārda neteica, vien savai pierei ar roku pārtrausa…
Otrā stāva kaimiņienei Gaļinai Nora arī šķipsniņu sāls prasījusi. Un blakusmājas kaimiņiem arī. Tad nu jau būs gana ilgam laikam sāli savākusi – tā es nodomāju, tāpēc jo liels bija mans izbrīns, kad pēc pāris dienām Nora atkal man sāli prasīja.
– Ko tad sālīsi? – jautāju tieši un pavisam nopietni.
Zupai kādu karotīti vajagot piemest…
Saņēmusi sāli, kaimiņiene aizgāja, bet es paliku domājot par savādo alegoriju – zupu, kurai pietrūkst karotes sāls, un karoti, kurai pietrūkst zupas…
Tad pienāca ziema, par sevi atkal atgādināja vēl neizpētītais vīruss, un sākās neskaitāmo ierobežojumu laiks. Laika periods, kas aizliedza bez īpaša iemesla iziet no savas dzīvesvietas, kā arī tikties ar cilvēkiem, kuri nav pirmās pakāpes radinieki. Pēc šiem noteikumiem Norai savā dzīvoklī būtu jāpaliek vienai, bet – vai gan meitu tāpēc sūtīt dzīvot patversmē? Ninelli izdomāja, kā slēpties mātes paspārnē. Tā kā viņas draugs un Karote Zupas bija pierakstīti citās adresēs, kur savulaik dzīvoja kopā ar draugiem, viņiem nācās palikt tur. Noras dzīvoklī iestājās mēnesi ilgs klusums.
Tieši šajā laikā slepenās kaimiņu sarunās noskaidrojās, ka Karoti Zupas Nora sauc par Gošu. Viņi iepazinušies Kiprā kādā gruzīnu ballītē. Goša bijis tik uzmanīgs, asprātīgs un neatvairāms! Noras bijušais vīrs pirms pusgada atgriezies Gruzijā, jo dambja būvdarbos samocījis muguru. Tur it kā esot satuvinājies ar jaunu medmāsiņu, tāpēc Nora vairs necerot uz kaut kādu atkalapvienošanos. Lai jau viņiem veicoties. Nora esot nogurusi vīru ārstēt un pieskatīt.
Pašlaik iepriekš minētie ierobežojumi sāk atslābt. Nupat, nupat atkal drīkstēs kādu apciemot, tikai izskatās, ka Nora nemaz šo atļauju negaida. Nesen pa logu manīju, kā viņa iesēžas baltajā pikapā un smaidošā šoferīša vaigam uzspiež draisku maskas buču. Man labāk patīk šāda Nora. Turklāt Ninelli draugs esot noskatījis mazu dzīvoklīti tepat blakus. Ir jūtams, ka tuvojas pavasaris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Viss sākās ar karoti zupas

Kategorijas