Dzimtas koks ir kā spogulis pagātnē un nākotnē

2021. gada 26. februāris 00:00

2002

Dzimtas koks ir kā spogulis pagātnē un nākotnē

“Eglāji” ir galgausnietes Pārslas Lazdiņas dzimtās mājas. Te viņa augusi, mācījusies, strādājusi, mīlējusi, izaudzinājusi piecus dēlus un dzīvo joprojām. Pati kā egle, kas, par spīti vējiem, lietum un krusai, saglabā spēju zaļot, dāvāt prieku un pasargāt.

Dzīvo ar vecvecāku mantojuma svētību

P. Lazdiņa stāsta, ka “Eglāju” mājai drīz būs 100 gadi. To cēlis viņas vectēvs Jānis Oskars Laiviņš. Šo zemes īpašumu viņš saņēma par dalību Latvijas brīvības cīņās. “Toreiz te bija mežs. Vecāmāte stāstīja, ka, sākoties būvdarbiem, no ceļa neko vēl nevarēja redzēt, tāpēc garāmbraucēji brīnījušies, ka mežā gailis dzied,” viņa atceras.

Tā kā saimniecība tika veidota mežā, tās nosaukums radās pašsaprotami – “Eglāji”. Vectēvam un vecmammai Emmai bija deviņi bērni, starp viņiem arī Pārslas māte Mirdza. Savukārt Pārsla ir viņas vienīgais bērns. Sasniedzot brieduma gadus, viņa kopā ar māsīcu Unu pētījusi Laiviņu dzimtu. Izzinot pagātnes notikumus un senču lomu tajos, var labāk izprast arī sevi. Dzimtas saknes ir kā spogulis un reizē spēka avots. Apzināti vai neapzināti senču ģenētiskais kods ir atstājis kādu nospiedumu ikvienā, gluži kā saknes baro koka zarus. Parasti vairāk zina materiālo mantojumu, bet, kādu garīgo mantojumu pūrā saņem, par to var domāt, atklājot Pārslas dzīvesstāstu.
2015.gada 1.augustā Pārsla organizēja pirmo Laiviņu dzimtas salidojumu. Tajā varēja iepazīties ar piecās paaudzēs izpētīto dzimtas koku. Tā izzināšana ir nebeidzams process, kas arvien turpinās. Ir bijuši vēl trīs dzimtas salidojumi: Rundālē, Tirzā un Madonā. Pēdējos divus gadus tie nenotika dažādu iemeslu dēļ. Ir cerība, ka šovasar varētu atkal tikties “Eglājos”. “Man ir visi kontakti, tāpēc cits citu sveicam jubilejās un svētkos. Protams, gaidām tikšanos klātienē,” atzīst P. Lazdiņa.
Biešu vagās izjūt darba
prieku un smagumu
Lai gan Pārsla savai mammai bija vienīgais bērns, viņa netika lutināta. Tēvs ģimeni atstāja, kad meitai nebija vēl gads. Mamma strādāja kolhoza lauku brigādē, un Pārsla jau no sešu gadu vecuma ravēja garās biešu vagas, kurām galu neredzēja.
“Kad biju vagas vidū, skatījos – kur tas gals, ka vēl neredz. Lauku brigādes strādniekiem bija jāiesēj, jāizravē un jānovāc noteikta biešu platība. Atkarībā no tās varēja saņemt atlīdzību. Man, protams, biešu kaplēšana un retināšana bija apnikusi, tomēr katru vasaru to vajadzēja darīt atkal un atkal,” atceras Pārsla.
Mamma vienmēr bija aizņemta kolhoza darbos, tāpēc meitene vairāk bija kopā ar vecomammu. “Viņa ierādīja man visus mājas un saimniecības darbus. No viņas man šūšanas prasmes, arī lupatu paklājiņus tamborēju tāpat kā savulaik viņa. Vecmamma bija šuvēja, kas šuva gan citiem, gan, protams, man. No bērnības atceros, ka lielākie svētki bija Gulbenes kapusvētki, uz kuriem tiku vecmammas sapucēta,” saka Pārsla.
Gulbenes kapos tagad atdusas vectēvs, vecmamma un mātes brālis, kuru nošāva 1945.gadā it kā par partizānu atbalstīšanu. Viņš bija vecākais dēls, tāpēc viņu neiesauca karā. Visus kara gadus Miervaldis vadīja saimniecību, bet, ienākot padomju karaspēkam, viņu apcietināja un aizveda uz cietumu, kur pēc tam, kā “varneši” ziņoja, bēgot ticis nošauts. “Vecaimātei divi bērni bija miruši mazi. Kad vecāko dēlu nošāva, palika seši bērni – piecas māsas un pastarītis dēls. Tagad jau pasen visi ir viņā saulē, uz kuru mana mamma devās pirms četriem gadiem, pārdzīvojot visas māsas un brāļus,” saka Pārsla.
Jūt tēvam raksturīgo spītību
Savu tēvu viņa nav redzējusi, jo bija vēl maza, kad viņš atstāja ģimeni un apprecējās ar citu sievieti. “Mana māte bija lepna, tāpēc nevēlējās nekādus kontaktus. Tikai vēlāk uzzināju, ka vasarās tēvs bija mani aicinājis pie sevis, bet mamma tādu iespēju nepieļāva. Reiz, kad mācījos Rīgā, biju aizbraukusi uz tēva dzīvesvietu, jo uzzināju viņa adresi. Ar drebošu sirdi stāvēju pie tēva durvīm, bet viņa nebija mājās. Tā arī vairs netiku meklējusi, samierinoties, ka nebija lemts. Nu jau arī viņš sen kā miris,” stāsta P. Lazdiņa.
Viņa atceras, ka mamma bija klusa un piekāpīga. Viņa vēlējās, lai arī meita būtu tāda, baidījās viņu laist prom no mājām. Tiesa, mātei netrūka pašcieņas un lepnuma, kas ārēji neizpaudās. Galvenā noteicēja “Eglājos” bija vecmamma, kurai visi pakļāvās. “Esmu vairāk mantojusi tēva rakstura iezīmes, vismaz tā man stāsta tie, kas viņu pazina. Man ir tāda spītība: ja saka, tur neej vai nedari, tad es noteikti rīkošos pretēji. Turklāt manī ir tāds urdītājs, kas liek iet, darīt un aktīvi rīkoties. Tiesa, tas vairāk izpaužas pēc tam, kad sāku spēlēt teātri,” skaidro Pārsla.
Viņas horoskopa zīme ir Ūdensvīrs, kurai raksturīga iezīme ir neatkarība. Iespējams, tieši tādēļ pēc 8.klases beigšanas meitene izlēma turpināt mācības Rīgā. Tiesa, ar tehnikuma izvēli īsti neveicās. Pārslai patika dabaszinības un bioloģija, ko Galgauskas pamatskolā lieliski mācīja viņas mīļākā skolotāja Inta Mūrniece, tāpēc bija vēlme iegūt profesiju Bulduru dārzkopības tehnikumā, bet draudzene pārliecināja, ka interesantāk būs celtniecības tehnikumā.
Flīzētājas diplomu Pārsla ieguva, bet iejaucās pirmā mīlestība. Mēdz teikt, ka tā parasti ir neveiksmīga. 18 gadu vecumā Pārsla apprecējās, piedzima dēls Oskars, kuram dots vectēva vārds. “Lauku meiteni laikam bija apžilbinājusi Rīga, jo iepriekš māte mani nekur nelaida. Biju tik dumja!” spriež Pārsla. Pēc trīs gadiem jaunā ģimenīte izira.
Grūtības pārvar ar dēlu atbalstu
Pārsla atzīst, ka tolaik daudz muļķību sastrādājusi, varbūt tāpēc, ka nebija īstas ģimenes pieredzes bērnībā. Paziņas iepazīstināja ar Viktoru, sākās kopdzīve. Pēc Rīgā nodzīvotajiem pāris gadiem Pārsla un Viktors atgriezās Galgauskā ar vēlmi attīstīt savu saimniecību – iegādājās zemi, lopus. Sākumā viss ritēja puslīdz normāli. Viens pēc otra dzima dēli: Toms, Emīls. Tad nāca traģēdija – vienpadsmit gadu vecumā traģiski aizgāja bojā Oskars. “Tas bija melns laiks. Pēc diviem gadiem pasaulē nāca dvīņi – Didzis un Jānis. Varu tikai piekrist atziņai, ka dēlus audzināt ir grūtāk nekā meitas. Dēliem ir vajadzīga stingra tēva roka. Ja tās kādā brīdī pietrūkst…” secina Pārsla.
Toties dēliem ir dzimušas meitas – Pārslai ir trīs mazmeitas. “Tomam ir divas meitas – Adriāna (15 gadi) un Karlīna (6 gadi), Jānim ir Elija (3 gadi). Emīlam un Didzim pagaidām nav bērnu,” viņa saka.
“Kad mani bērni vēl bija mazi, saimniecībā bija smagi jāstrādā: slaucamās govis, buļļi un sivēnmātes bija jābaro. Tomam nebija pat 10 gadu, kad abi vēlām lielos siena ruļļus, kas no lielā šķūņa bija jādabū kūtī. Kā mēs mocījāmies!” atceras P. Lazdiņa.
Izslauktā piena kannas bija jādabū ceļa galā jau pulksten 5.00, kad tur garām brauca piena savākšanas mašīna. Bija divas 40 litru un divas 25 litru piena kannas, kuras viņa kaut kā iedabūja ķerrā. Ja uzkalniņā ceļš bija apledojis, tad pat ar vairākiem mēģinājumiem neizdevās uzstumt. “Dzirdu – piena mašīna jau Rimstavās. Bija bail, ka nepaspēšu. Tas izmisuma moments joprojām prātā aizķēries,” atklāj P. Lazdiņa.
1997.gadā šķūnis un kūts nodega elektrības īssavienojuma dēļ. “25.novembra rītā aizvedu bērnus uz skolu. Braucu atpakaļ un skatos, ka no “Eglājiem” ceļas dūmi un liesmas. Šokā “žigulītis” ieskrēja grāvī, jo neiegriezu mājas ceļā. Kūts jau bija liesmās, arī ziemošanai savāktais siens sadega. Visi lopi bija izdzīti laukā. Apdzēst jau ugunsdzēsēji apdzēsa, bet jumts un griesti bija nodeguši. Kaut kā atlikušo saglābām, iekārtojot pagaidu mītnes,” atceras P. Lazdiņa.
Pakāpeniski lopu skaits tika samazināts, un nu jau astoņus gadus mājdzīvnieku saime ir tikai suns un divi kaķi.
Amatierteātrī atveras
dzīves pārmaiņām
Kad 2004.gadā Pārslas dzīvē ienāca Galgauskas teātris, viņa it kā atvērās. “Iepriekš ne skolas gados, ne arī vēlāk pašdarbībā nekādā veidā nebiju iesaistījusies. Man bija bailes no skatuves, pat klases priekšā izsaukta biju uztraukusies un nosarkusi. Arī pirmajās izrādēs bija bail, bet pamazām teātra spēle mani iedrošināja. Par to paldies mūsu ilggadējai režisorei Dzidrai Matīsai, kura uzaicināja nospēlēt manu pirmo lomu – šuvēju Mudīti lugā “Anton, mums jāšķiras!”,” stāsta P. Lazdiņa.
Pēdējos gados, vērojot Pārslas tēlojumu, grūti tam ticēt, arī izrādē “Skaisti dziedi, lakstīgala” lielmātes lomā viņa ir pārliecinoša. “Man pašai labāk patika izrāde “Kāzas Bazūnēs”, kur mēs ar dzīvesbiedru Ilgoni tēlojām dzērājpāri. Ar to mēs amatierteātru skatē ieguvām pirmo kategoriju,” gandarījumu neslēpj Pārsla.
Kad no darba aizgāja amatierteātra režisore Līga Radiončika, kas ir Pārslas vedekla, kolektīva dalībnieki viņu pierunāja uzņemties vadību. “Organizēt amatierteātra darbību uzņēmos labprāt, bet negribēju būt režisore oficiāli, jo nebiju šim darbam sagatavota. Divus mēnešus tā arī bija – darbojos sabiedriskā kārtā. Tomēr nācās piekrist būt režisorei arī oficiāli, un ar 2019. gada 5.novembri tāda esmu. Diemžēl “kovida” ierobežojumu dēļ viss ir pārtraukts,” saka Pārsla.
Tagad pati kā aktrise viņa nedarbojas, jo būtu grūti iestudēt izrādi, esot uz skatuves, nevis vērojot no malas. Šis piespiedu bezdarbības laiks tiek izmantots, rokoties internetā, meklējot un kārtojot iespējamos nākotnes iestudējumus, kā arī izmantojot piedāvātos tiešsaistes kursus un seminārus. “Un, protams, visu laiku uzturu kontaktus ar maniem mīļajiem Galgauskas amatierteātra “Rekvizīts” aktieriem. Manuprāt, viņi ir paši labākie!” atzīst Pārsla.

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzimtas koks ir kā spogulis pagātnē un nākotnē

Kategorijas