Piekrastē sastaptie. Bērni

2021. gada 2. marts 00:00

A icinošais pavasara tuvums visus, kam vien nav slinkums, izvilinājis krastmalā. Pieaugušie gan vēl pēc inerces turpina pukstēt par sen ierastajiem ierobežojumiem – masku valkāšanu publiskās vietās, divu metru distanci, īsziņu sūtīšanu, kas pieļauj ne vairāk kā sešas pastaigu stundas dienā, bet bērni tās izbauda aizgūtnēm. Mazās grupiņās, visbiežāk pa divi vai trīs, blakus stāvošu mammu vai vecmammu pieskatīti, viņi rušinās smiltiņās, ripina vai mētā bumbas, ar krītiņiem zīmē uz asfalta kuģus un palmas, kāds lec klasītes vai gliemezi, kāds vienkārši pastaigājas kopā ar vecākiem vai izbauda klusām nodarbēm bagātinātu pikniku.
Protams, netrūkst arī tādu, kas šajā mierpilnajā ainavā ievieš korekcijas, izraisot skaļas klaigas, asaras un vecāku dusmas, bet… tie ir tādi reti negaisa mākonīši, kas pēkšņi uzrodas, pazibeņo un paārdās, bet pēc īsas brāzmas izgaist tālumā, vien kādā dvēselē atstājot ilgi negaistošas pēdas...
Tieši tāda ir divgadīgā Adelaida. Viņas mamma ir izskatīga, apmēram divdesmit gadus veca pakistāniete ar ļoti izteiksmīgām acīm, tēvs – mazliet izplūdis pusmūža grieķis, pēc izskata – gana pārticis, kurš savām meitenēm atļauj visu. Viņām abām šķiet pašsaprotami bez prasīšanas ņemt citu bērnu mantas – bumbas, mašīnas, lāpstiņas, spainīšus, lelles, dzeramā ūdens pudeles un arī trīsriteņus – un pat nedomāt par atdošanu...
– Ak, ko jūs! – Adelaidas tētis parasti atmet ar roku. – Tas taču neko nemaksā! Nopirksiet sev jaunu! Es jūsu dēļ tagad savu bērnu neraudināšu!
Es nepiekāpos. Ar vienu roku iekrampējusies mazmeitas jaunā skūtera stūrē, kuru uz savu pusi uzstājīgi vilka brūnacainā divgadniece, ar otru iebakstīju par mani krietni īsākā apalīša krūtežā:
– Jūs nopirksiet. Savai meitai. Šis ir mūsu.
Manīju, kā sīkaļa, ar vienu aci vērojot tēvu, lēnām savilka cietējas grimasi un gatavojās brēcienam. Papucis, to redzot, šķiet, pārbīlī aizmirsa izelpot un pēkšņi piesarka. Tad sāka vicināt rokas un kaut ko murmināt par sarunāšanu un naudas iedošanu.
– Tad jūs abi arī sarunājiet, – stingri noteicu un pamāju vīrietim. – Lūdzu!
Tā vietā, lai kaut ko darītu, Adelaidas tēvs nevarīgi noplātīja rokas. Es sniedzos atkabināt meitenes pirkstus no skūtera stūres.
Lieki piebilst, ka mana divgadniece, redzot svešās meitenes apņēmību neatdot iekāroto mantu, laida vaļā savu lielo brēcienu. Adelaida nekavējoties sekoja viņas piemēram, un, ja noskatītā manta būtu jāizsniedz tai, kura brēc skaļāk, mana mazmeita zaudētu visu savu mantību, arī to, kas mājās.
Es tomēr nepadevos. Pēkšņi iebakstījusi svešās meitenes padusē manējai labi zināmos “kaza nāk, kaza nāk” radziņus, pārsteidzu Adelaidu tik ļoti, ka viņa acumirklī atlaida rokas un, dziļā nesapratnē palūkojusies uz mani, pārstāja brēkt. Vismaz uz tik īsu brīdi, lai man izdotos pakampt nelaimīgo riteni un mazmeitu un pagriezties promiešanai.
Sapratusi, ka iekārotā manta attālinās, Adelaida atkal laida vaļā savas bazūnes un ar skaļām vaimanām novēlās zālē. Nelaimīgais papucis, nometies uz ceļiem blakus savam lolojumam, steidza viņu mierināt un palaikam izkliedza man pakaļ visādus zaimus grieķu un angļu valodā. Liecinieku šim incidentam nebija daudz – vien kāds garām skrejošs sportists un labi zināms angļu senioru pāris, kuriem redzētais un dzirdētais gan jau lika meklēt sirdszāles. Es izlikos nedzirdam meitenes taurēšanu un, iesēdinājusi ratiņos savu atvasi, strauji attālinājos. Pie sevis apņēmos turpmāk rūpīgāk ieskatīties pretimnācējos, lai vēlreiz nenāktos cīnīties par to, kas man jau tā pieder.
Izrādījās, tā bija viegli īstenojama apņemšanās – turpmāk meitu pastaigās veda viņas māte, tomēr es pareizi nojautu, ka no šīs savienības nekas labāks nav gaidāms... No citām vecmāmiņām dzirdēju nesapratnes pilnus stāstus par uz mūžu zaudētām lellēm, bumbām, ar pulti darbināmām mašīnām, cepurēm un skaistām jaciņām. Viņām šķita, ka jaunā pakistāniete angliski nesaprotot ne vārda, jo it kā nedzirdot citu izteiktos aizrādījumus:
– Tās ir mūsu mantas! Tā nedrīkst! Atdodiet! Kauties nav labi! Nedrīkst otram mest ar smiltīm un akmeņiem!
Ar saldu smaidu glītajā lelles sejiņā, it kā stāvot pāri notiekošajam, jaunā sieviete vienkārši paņemot bērnu pie rokas un aizejot. Iekārotā manta, protams, arī aizejot. Līdz ar to viss noritot bez Adelaidas histērijas un zemē krišanas, bez paskaidrojumiem, ar uzvarētājas smaidu un iekāroto mantu padusē. Protams, aiz muguras paliekot raudoši bērni un neapmierināti vecāki, tomēr pakaļ neviena mamma nav manīta skrienam, laikam jau tāpēc, ka visam pāri stāv atvieglojums par neaudzinātā bērna aiziešanu un doma nākamreiz rīkoties gudrāk.
– Lai suņi rej, karavāna iet tālāk, – notiekošo rezignēti komentēja mana paziņa Nataša. Viņas mazdēlam Aristotelim mazā bezkauņa noņēmusi nesen dāvanā saņemto pašizgāzēju ar piekabi. Vecmāmiņa, būdama visas pasaules bērnu mīlētāja, pat neiebildusi – nudien, vai tad viņai grūti nopirkt jaunu… Mēģināju bilst kādu vārdu par zagšanu, visatļautību un audzināšanu, bet Nataša tikai atmeta ar roku – eh, ko tur… Aris notikušo uztvēris aizdomīgi mierīgi, tomēr vietā izvēlējies pirkt citu mašīnu, ko no mājas laukā nenesot.
Parasti Katerina draugus izvēlas apdomīgi – vispirms pavēro no malas, ieskatās un ieklausās, tad apdomīgi pietuvojas un nogaida. Aristoteli, kristītajā vārdā Ari, mazmeita izvēlējās nekavējoties. Laikam jau tā bija kāda sestā maņa, kas abus divgadniekus satuvināja. Būdams divus mēnešus vecāks par Katerinu, Aris neuzkrītoši uzņēmās būt par viņas padomdevēju un par saņemtajām dunkām sānos tikai pabrīnījās. Vienmēr ar interesi vēroju viņu darbošanos smiltiņās: Aris pirmais izveido laukumu, kur Katerinai novietot smilšu formiņu pilsētiņu; Aris pirmais ar traktoru izlīdzina trasi, lai Katerinas mašīnai būtu ērta braukšana; tieši Aris aizskrien noplūkt pamanītu ziedu, lai iedotu to Katerinai. Būdams vienīgais bērns ģimenē, viņš varētu arī nezināt šos sadarbības pamatus, tomēr, pamazām iepazīstot Natašu, saprotu, ka tieši viņas audzināšana iedevusi mazdēlam šīs prasmes.
Katrreiz, dodoties pastaigā, Katerina vienmēr atceras no brāļu plauktiņiem paņemt kādu mantu Arim: traktoru, pašizgāzēju, tanku, kuģi… Kamēr brāļi ir skolā, tikmēr drīkst. Puika to prot novērtēt, jo savas līdzpaņemtās mašīnas nekavējoties pasniedz draudzenei. Viņai gan parasti ir pašai sava mantu soma, bet, ja jau puika dod, ir vismaz jāpaņem.
No daudzajiem piekrastē iepazītajiem bērniem, Aris šķiet mums vissaprotamākais un tuvākais. Viņa vecvecāki dzimuši Stavropolē, Kiprā ieradušies pirms trīspadsmit gadiem. Pirms četriem gadiem, augstskolu pabeigusi, uz šejieni pārcēlusies arī meita un sastapusi savu lielo mīlestību. No znota puses diez cik liela gan tā mīlestība nesot bijusi, jo dēla piedzimšanu tēvs tā arī nesagaidījis. Aizrāvies ar citām tikpat īslaicīgām attiecībām, viņš pilnībā izzudis no Ara dzīves. Toties puikam ir lieliska mamma, apbrīnojami jauks vectēvs un kur nu vēl pati Nataša, kas ar mazdēlu pavada dienas lielāko daļu.
Pilnīgi cita rakstura simpātijas manai divgadniecei izraisa mazuļi, kuri vēl neprot staigāt. Ar tiem nevajag strīdēties par īpašumtiesībām un konkurenci, tie nebojā rotaļlietas, nesagrauj uzceltās smilšu pilsētiņas un nepretendē uz riteni, kā arī neskrien pakaļ, ja kādu brīdi sagribas no visiem aizbēgt. Reizēm mammas kādu no tiem ieceļ Katerinai klēpī, un viņa pārlaimīga aiztur elpu. Mateoss un Iliass ir īsti “mieramikas”, tāpēc viņus satikt Katerinai vienmēr ir prieks.
Mateosa mamma Monta ir no Liepājas. Pirms četriem gadiem atbraukusi uz Kipru, viņa labi paspējusi iepazīt salas dzīvi. Pastrādājusi dažādās tavernās un viesnīcās, līdz atradusi savu vietu, kas pilnībā apmierinājusi vajadzības. Tur satikusi serbu Draganu, kurš ikdienā veic baseinu aprūpi. Pirms nepilna gada abiem piedzimis dēliņš, un, kaut arī dzīve ierobežojumu dēļ kļuvusi pieticīgāka, viņi šeit jūtoties laimīgi.
Pie mums Monta un Mateoss pienāca, jo izdzirdēja mani latviski sarunājamies ar mazmeitiņu, līdz ar to iepazīšanās izdevās patiesi sirsnīga. Katerina steidza izrādīt savu mazuļu mīlestības prasmi: sakārtot sedziņu, paijāt rociņu un vaidziņu; puika latviski zilām acīm brīnījās, tomēr ne druskas neiebilda. Monta atļāva Katerinai pastumt ratiņus, tikai Mateoss aiz brīnumiem nespēja mierīgi nosēdēt – kas tā par knīpu, kas ar pieri baksta viņa muguru? Kopā viņiem labi padodas vāļāšanās zālītē un bumbas grūstīšana. Arī rāpot mana divgadniece vēl nav aizmirsusi. Īso distanču rāpošanā, kas vainagojas ar divbalsīgu spiegšanu un kliegšanu, zaudētājas ir bikses, jo ar zāles pleķiem visai bieži biedrojas caurumi. Atpūtas brīžos Katerina Mateosam māca pāršķirt grāmatas lapas vai uzsliet kluču torni un nesaprot, kāpēc viņam tik ļoti patīk visu bāzt mutē.
Iliass ir pirmklasnieces Ranijas brālis. Ranija mācās vienā klasē ar vecāko mazdēlu Anastasiosu. Ranijas un Iliasa mamma Katarīna ir slovākiete, precējusies ar palestīnieti, kurš ir nepārspējams pedants mājas tīrībā un kartībā. Naktī, kad visi guļ, viņa nokārto sīkumus, pārslauka putekļus, pirkstu un trauku nopēdotās virsmas, bieži cep kūkas un pīrāgus, izmēģina jaunas receptes un pabeidz visu dienā nepabeigto.
Tomēr ar piecām stundām nakts atpūtai nepietiek. Pārgurusi no mājas dzīves, ko aizpilda bērnu audzināšana, bezgalīgi uzkopšanas un gatavošanas darbi, Katarīna devusies pie psihologa un saņēmusi ieteikumu atrast nodarbi sev – kaut ko tādu, kas aizņemtu domas. Tāpēc viņa pieteikusies attālinātajiem ārstnieciskās masāžas kursiem, pat īsti nesaprotot, cik tas ir nopietni. Jau pēc otrās praktiskās nodarbības, kur teorētiski apgūtās zināšanas pārbaudījis augsta līmeņa speciālists, secinājusi, ka tāda mācīšanās no papīriem nekam neder. Tagad viņa katru rītu trīs stundas pastaigājas kopā ar Iliasu.
Šis viengadnieks pārsteidz mūs visus – viņš palaikam mēdz it kā aizdomāties: nekustīgi sēdēt un, acis nemirkšķinot, vērot Katerinu. Sākumā manu mazmeitiņu tas ļoti mulsināja, tomēr tagad viņa ir ielāgojusi manu paskaidrojumu, ka Iliass tādā veidā brīnās. Būtu jauki, ja viņa mazulim parādītu kādu interesantu mantu, jo esam pamanījušas – viņš vismaz trīs minūtes spēj vērot Katerinas roku kustības, līdzīgi kā mašīnas riteņa griešanos, kāpura rāpošanu pa ietvi un bites rosīgo ložņāšanu. Vienreiz redzējis, kā es mizoju un daiviņās lobu apelsīnu, puika to grib vērot atkal un atkal, lai gan – tikpat labi to paveic arī mamma. Tikpat ļoti viņu aizrauj papīra caurumotāja radītie robiņi un skavotāja knikšķi.
Tagad, dodoties pastaigā, Katerina vienmēr atceras paņemt kādu mantu arī Iliasam un Mateosam: pūkaino zaķi vai čiepstošo gumijas cāli, smejošo mazuli vai rāpojošo dinozauru… Puikas to prot novērtēt, jo visu interesi velta jaunajai rotaļlietai.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Piekrastē sastaptie. Bērni

Kategorijas