Aglona: Maize ir visam pamatā!

2021. gada 12. marts 08:47

378

Mūsdienās maize vairs nav galvenais ēdiens, pat iesaka ierobežot to uzturā, tomēr Aglonas maizes muzejā rudzu maize ir godā celta joprojām. Muzeja saimniece Vija Kudiņa ir atraktīva un interesanta personība. Viņa ar lielu mīlestību un cieņu stāsta par maizes tapšanas procesu un piedāvā arī baudīt īstu latgaliešu virtuvi. Es Aglonas maizes muzejā biju otro reizi, tikai pērn īpašā dienā – 15.augustā.

“Šodien ir īpaša diena. Kādreiz latgaļiem šī diena skaitījās kā maizes diena, lielās Māras diena – gan saistībā ar tautas tradīcijām, gan arī katoļticību. Gadu simtiem šajā dienā mūsu senči ir atzīmējuši un mēs joprojām svinam dievmātes Marijas dzimšanas dienu. Bez Dieva līdzdalības, protams, maizes nav uz galda. Dieviņš dod maizi, mēs ēdam maizīti, un par to vienmēr ir jāpasaka paldies. Latviešiem ir mīkla: kas ir zemāks par Dievu un augstāks par ķeizaru? Turkiem ir pieņemts – kad nokrīt viņu maizes gabaliņš, patur to virs galvas, nobučo un liek uz galda. Virs mums ir Dievs, virs mums ir maize, un tikai te mēs, cilvēciņi,” mūs sagaidot saka saimniece Vija.
Maize pavada mūs visu dzīvi
Viņa uzsver, ka ir pieņemts – visa saime sasēžas pie galda, bet ēst vēl nedod. “Zinu, ka joprojām Latvijā ir ģimenes, bērnudārzi, skolas, kur, sēžoties pie galda, noskaita tēvreizi, nodzied tautas dziesmu vai vienkārši tāpat ievēro klusumu. Un, kad pie galda sēžamies, viens otram neprasām, kādas tu, cilvēk, tautības, reliģiskās vai partejiskās piederības. Dievs ir devis maizi, dalījies ar maizi, un mums arī tas jādara. No šūpuļa līdz kapam maize mūs pavada. Kad piedzimst bērns, neliec tukšā šūpulī bērnu, ieliec maizi, lai pārticīga dzīve, ieliec sāli, lai saticīga dzīve! Kādreiz krustabu rituālā lika baltu puķi, lai balta dvēselīte baltus ceļus staigā un baltus cilvēkus sastop šajā pasaulē. Maize ir visam pamatā! Protams, ka pie mums ir pieņemts runāt par rudzu maizi. Kādā reizē, kad ārzemniekiem stāstīju, ka rudzus pie mums sēj rudenī, kāds prasīja, bet kas tad notiek ziemā. Puisis manos gados teica: “Takoje čudo pervij raz slišu.” (“Tādus brīnumus pirmo reizi dzirdu.”) Un tad es aizdomājos, vai nav brīnums – ziemā viss nosalst, neko nevaram saglābt, bet mazais, zaļais rudzu asns izaug, lai mums būtu maizīte! Varbūt tāpēc arī esam tik stipri mēs, rudzu maizes ēdāji, ne tikai miesā, bet arī savā garā. Ar šo mazo graudiņu saņemam spēku no zemes un enerģiju no saulītes,” saka Vija.
Abra un abrkasis
Arī mums maizes muzejā ir saklāts galds un galdā – tikko cepta maize. No saimnieces uzzinām, ka maizes muzejā maizi joprojām raudzē koka traukos – muciņās vai muldiņās, kurām ir ļoti daudz dažādu nosaukumu. Kāda tantīte esot stāstījusi, ka senāk viņu mājās pat bijušas trīs abras: pati lielākā – rudzu maizei, spēka maizei, ikdienas maizei; otra mazāka – baltajai maizei, arī saldskābajai maizei, kas kādreiz skaitījās godu maize un ko cepa pēc vajadzības un svētkos; vismazākā (īpaši Latgalē un Vidzemē) – miežu plācenim. “Tad, kad aptrūkās rudzu maizītes – visādi gadījās, piemēram, puisis, kārtīgi pastrādājis meža darbos, apēda vairāk, nekā māte izskaitīja – josta bija jāsavelk līdz reizei, kad izcepa atkal kārtējo cepienu. Bieži vien nedeva ēst tos lielos kukuļus. Lielo kukuli deva tikai svētdienā pēc tam, kad baznīcēni atnāca no baznīcas uz mājām. Tad lielmāte likusi lielo kukuli uz galda ar vārdiem: “Nu tagad var ēst, nu tagad maizei ir spēks!” Tas bija nedēļu nostāvējis kukulis,” stāsta Vija.
Tad uzzinām, ka iepriekšējā dienā ceptuvē no rīta traukā gatavots plaucējums: rudzu iesals, rudzu milti, ķimenes, ko aplej ar karstu ūdeni, sajauc un atstāj siltā vietā. No rīta sešos iepriekšējās dienas saldenajā plaucējumā ielikts mazais abrkasītis – mīklas pikucītis, kas tiek atstāts no reizes uz reizi. Arī abrkasim ir neskaitāmi daudz vārdu. “Visus neesmu iegaumējusi, nezinu. Abrkasī snauž rauga šūniņas. Tad maizīte aug, maizīte ceļas. Bet pirms tam, lai būtu mīkla, tā jāsamīca. Tas ir ļoti smags darbs. Nomīca tik ilgi, kamēr stenders paliek slapjš, lai maize dotu spēku maizes ēdājiem, jo pats galvenais kādreiz bija maize. Klājot galdu, uzlika maizi uz galda un tad tikai piedomāja, ko piekodīs klāt. Tāpēc mūsu sirmās māmuliņas vienmēr lūdza dieviņu. Katrai tautai ir sava maize. Piemēram, kāds armēnis teica, ka Armēnijā jaunajam pārim uz pleciem liek lavašu un apsmērē ar medu, lai jaunajiem salda dzīve. Bet pats galvenais ir kopā būšana visai saimei pie galda. Izbaudīsim ar baudu!” aicina Vija.
Kad latgaļu ēdienus esam nobaudījuši un dziesmas izdziedājuši, dodamies uz maizes veikaliņu mājas otrā galā, lai aizvestu kādu gardu maizes kukuli un gabalu fantastiski garšīga Latgales speķa arī saviem mājiniekiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aglona: Maize ir visam pamatā!

Kategorijas