Zināšanas un prasmes dod brīvību ikvienam

2021. gada 5. marts 00:00

772

Zināšanas un prasmes dod brīvību ikvienam

Renāte Strazdiņa, 1995. gadā absolvējot Gulbenes 1.vidusskolu, izvēlējās nekļūt par ārsti, kā bija plānojusi, bet par pārsteigumu sev un citiem iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē Datorzinātņu fakultātē. Šodien viņa vada kompānijas “Microsoft” pārstāvniecību Baltijas valstīs. Latvijā vien tās ir vairāk nekā 400 kompānijas, kas ir “Microsoft” partneri un kuru izstrādātie pakalpojumi un informācijas sistēmas tiek piedāvātas klientiem. “Mans darbs ir interesants, jo Baltijas klientus apkalpo ļoti daudzi kolēģi no citiem reģioniem, gluži tāpat kā Baltijas kolēģi apkalpo citus reģionus. Reizēm tas nozīmē strādāt ar 24 vai pat vairāk valstu kolēģiem,” saka Renāte.

– Kā zināšanas par informāciju tehnoloģijām var uzlabot mūsu dzīves kvalitāti?
– Ja ir zināšanas, kā lietot tehnoloģijas, un ir sapratne, kā tās izmantot ikdienā un biznesā, tad, protams, mēs varam būt veiksmīgāki, jo mums ir daudz vairāk iespēju. Ar šīm zināšanām var dzīvot laukos un strādāt uzņēmumam, kas atrodas Dubaijā vai Austrālijā. Tā ir arī brīvība izvēlēties, ko darīt. Jo mēs mazāk šodien apgūstam, jo ir mazāk iespēju. Tā ir jebkurā jomā, piemēram, ja tev ir ne tikai motocikla vadīšanas tiesības, bet arī vieglā auto vai smagās mašīnas tiesības, tu varēsi izdarīt daudz vairāk.
– Visur dzirdam, ka “kovidlaiks” ļoti spilgti iezīmēja digitālo prasmju nepieciešamību. Ko Jūs sakāt par šo pēdējo piedzīvoto gadu?
– Mēs esam vēl pārāk tajā iekšā, lai varētu objektīvi novērtēt. Tomēr kopumā esam palikuši elastīgāki, esam atraduši veidus, kā vienam otru satikt. Biznesā esam labāk sapratuši, ko klients vēlas un kā viņam nogādāt preci vai pakalpojumu, un esam iemācījušies gan strādāt, gan mācīties attālināti. Vai tas visiem ir nācis ļoti viegli? Pilnīgi noteikti nē. Jā, mācīšanās procesā ir pozitīvais adrenalīns, kad apgūstam ko jaunu, bet līdzās tam ir arī bailes un nedrošība. Man ir prieks par katru mazo veikalu vai kafejnīcu, kas ir iemācījusies elektroniskajā vidē pateikt, ka ir pieejama, kas ir iemācījusies pieņemt pasūtījumus, uztaisīt loģistikas ķēdi un piedāvāt savu preci. Agrāk bija jāiegulda liela piepūle, lai dabūtu preci līdz attālākam lauku nostūrim Latvijā.
– Šķiet, jaunajiem šajā laikā ir vieglāk, bet ko iesākt tiem, kuriem šobrīd tehnoloģiskās iespējas liekas kaut kas ļoti svešs un pat bailīgs?
– Ir normāli baidīties no nezināmā vai no tā, ka nezinu, kas notiks, ja nospiedīšu šo pogu. Es daudzus gadus esmu pasniedzēja RTU, un šogad pirmo reizi bija jāvada attālinātās lekcijas. Arī man bija bail. Studenti kameras iekšā neslēdza, un sajūta bija tāda, ka runāju kā melnā caurumā un pat nezināju, vai viņi guļ vai ko dara. Tas bija pilnīgi citādāk nekā lasīt lekciju auditorijā. Sapratu, ka jāpadomā par citām metodēm, kā varu uzmundrināt savus studentus. Lasīju arī grāmatas un sapratu, ka vispirms stāstāmais ir jāsadala mazākos gabaliņos, jābūt vairāk interaktivitātei. Lai arī visu laiku izmantoju tehnoloģijas, te man bija nepieciešama kolēģu palīdzība. Gāju un viņiem prasīju, kā pareizi darīt. Skolotājam svarīgi saprast, pat ja viņam ir bail un ir diskomforts, viņš nekļūst par sliktāku skolotāju. Noteikti vajag prasīt palīdzību un padomu, jo tie, kuri ir kaut ko apguvuši, ir atsaucīgi. Viņi labprāt dalās ar savām zināšanām. Piemēram, mūsu organizācijā ir tā, ka katru nedēļu katram fokusēti vismaz divas stundas ir jāmācās jaunas zināšanas. Arī pēdējais gads mums pierādīja, ka prasmes ir konstanti jāatjauno. Un nevajag visu mācēt perfekti. Ir svarīgi, ka tu liec prasmes vienu uz otras. Tad veidojas tāds prasmju kopums, ar ko tieši tu vari būt unikāls.
– Kā mums Latvijā iet ar digitālā progresa apgūšanu un ieviešanu?
– Mums Latvijā ir, ar ko izcelties uz pasaules kartes. Mums, piemēram, ir spēcīga mašīnvalodu grupa, kur populārākā ir mašīntulkošana. Daudzi zina “Google” tulku, bet mums ir brīnišķīga tehnoloģija “hugo.lv”, kas daudziem palīdz un ir uzvarējusi daudzos konkursos. Mums ir arī labas izstrādes mākslīgā intelekta jomā. Piemēram, mūsu ceļu kontrole. Daudziem gan nepatīk radari, bet tie ir Latvijā izstrādāti un balstīti uz mākslīgā intelekta sistēmas. Tomēr “DESI” indekss rāda, ka digitālās prasmes mums ir visai zemas, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Mums ir kādas “izcilības salas” un ir tukšumi, kur cilvēku digitālā pratība apstājas pie pamatprasmēm – kā lietot internetu vai sociālos tīklus. Cilvēki, piemēram, nav zinoši par kiberdrošību, kas ir ļoti būtiska. Ja runājam par sadarbības prasmēm virtuālajā vidē, viens ir, ka māki lietot pašu tehnoloģiju, bet otrs, ka māki sadarboties ar to, esot fiziskajā vidē. Mums tās prasmes nav tik labi attīstītas, lai radītu un automatizētu jaunus pakalpojumus.Tāpēc ļoti jāatbalsta centieni digitālo prasmju pilnveidošanai jebkuras profesijas pārstāvju vidū. Interesanti ir ar jaunajiem. Viņiem varbūt ir vieglāk sākt lietot, bet gadās, ka viņi, atnākot uz darbu, neprot uzrakstīt elementāru iesniegumu vai oficiālu vēstuli. Ir jāsavieno šīs divas pasaules kopā. Ir jāiemācās fiziskajā vidē iegūto pieredzes bagāžu ienest digitālajā vidē.
– Ja nu rīt virtuālais asistents izkonkurēs cilvēkus, un mēs zaudēsim darbu?
– Cilvēkus vajadzēs vēl ilgi! Tas pat ir labi, ka mums ir virtuālie asistenti, kas atbild drusku metāliskajā balsī. Iedomājieties cilvēku, kas sēdēja tā telefona otrā pusē uzņēmumā, un visu laiku klausījās vienus un tos pašus klientu jautājumus un emocijas? Šobrīd šie cilvēki kļuvuši par virtuālo asistentu apmācītājiem. Viņi dara daudz interesantāku darbu, apmācot šos virtuālos asistentus. Mākslīgais intelekts ir algoritms, ko māca ar reālās pasaules datiem. Vienmēr vajadzēs cilvēku, kurš rada risinājumus un apkalpo.
– Kam, jūsuprāt, būtu jāuzņemas lielākā atbildība par to, lai Latvijā paaugstinātu digitālo pratību?
– Tā ir mūsu visu kopīga lieta. Darbs ir jāizdara gan valstij, gan pašvaldībām, gan uzņēmējiem, gan mums katram pašam. Ir jāstrādā gan ar skolām, gan ar senioriem. Tehnoloģijas palīdz senioriem iekļauties sabiedrībā. Jau tagad redzam, ka tie seniori, kuriem ir digitālās prasmes, ir savienoti ar pasauli. Arī uzņēmumiem ir jāmudina darbiniekus mācīties un apgūt jaunas prasmes. Ļoti svarīgs ir uzņēmumu vadības piemērs. Ja vadītājs ir līderis, kurš ies un mācīsies, pārējie sekos. Šodien ir ļoti daudz iespēju apgūt digitālās prasmes. Arī latviešu valodā ir daudz resursu. Mēs “Microsoft” nesen sākām Baltijas digitālo prasmju programmu, kur mācām datu analīzi, procesu automatizāciju. Uz šo programmu bija liela atsaucība. Arī novados būtu svarīgi, ka ir tādas kā komūnas, kas virza, iedvesmo un māca citus. Tā citi var sekot un pārvarēt bailes no jaunajām tehnoloģijām. Es to saskatu kā kopdarbu. Aicinu jauniešus izdarīt vienu vērtīgu lietu – savām vecmammām un vectēviem iemācīt, kā rīkoties, piemēram, ar viedtālruni, lai viņi var ērti piedalīties ģimenes čatos, kur vienmēr kaut kas interesants notiek.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zināšanas un prasmes dod brīvību ikvienam

Kategorijas