Pie dzejas – kā pie glābšanas riņķa

2021. gada 5. marts 00:00

177

V iņai pēc dzejoļiem kabatā nav jālien. Viņa katru rītu ceļas un katru vakaru guļas ar dzeju. Viņa pārtiek no dzejas gandrīz vai burtiskā nozīmē. Gulbeniete Inese Strautmale (53) dzīvo savu vārsmu pasaulē un dalās tajā ar citiem. Lai slavēti sociālie tīkli un internets! Piecu gadu laikā viņa ir kļuvusi līdzautore septiņiem kopkrājumiem un šogad iecerējusi izdot vēl vienu grāmatu, kur būs tikai viņas vienas sacerētie dzejoļi.

Kā viņa ir nonākusi pie tā visa? Piespiedu kārtā. “Dzirkstelei” Inese stāsta, ka 20 gadus viņa ir bijusi šuvēja Gulbenē tā dēvētajā “vācu fabrikā”, un monotonais darbs atstājis iespaidu uz veselību, kā rezultātā Inese nonākusi pati savā dīkstāvē vēl pirms Covid-19 pandēmijas. Tieši brīdī, kad no rīta vairs nebija fiziska un garīga spēka, lai izkāptu no slimības gultas un sāktu jaunu dienu, viņa pieķērās pie “salmiņa” – dzejas. Tā sākās Ineses pašattīstības ceļš, jo beidzot viņa novērtēja, ka slimība ir izbrīvējusi laiku dzīvošanai tikai un vienīgi pašai sev. Un beidzot nevis viņa bija pakļauta kaut kam un kādam, bet pati kļuva noteicēja pār saviem dzejoļiem. “Es komandēju to parādi,” nosmej Inese. Dzejā viņai patīk rotaļāties ar vārdiem. Viņas pantos ir humors, vērīgums, neparasts domu gājiens. Raksturīgs lakonisms. Inese saka – par pieciem pantiem garāku dzejoli viņa neatzīst. Nervi netur ne pašai, ne lasītajam.
Vārsmas Inesei rodas no nekā vai jebkā, no visparastākās ikdienas, no redzētā, sajustā, no pārdomām. Viņa dzejo pat tad, kad dienu pēc dienas aizvada četrās sienās, kur, šķiet, ir apstājies laiks. Pati saka – neesot lietu krājēja. Drīzāk – atmiņu glabātāja. Arī 14 gadus pēc mammas aiziešanas mūžībā skapī karājas viņas mētelis, blūzītes, bet istabas stūrī – mammas palma jau izaugusi līdz pašiem griestiem. Inese mīl savas četras sienas un vienlaikus grib izlauzties no tām. “Man vajag uzmanību, vajag novērtējumu. Gribas, lai paslavē,” viņa saka. Tāpēc dzejniece netur sveci zem pūra, ir fiksa meiča – viens un divi, un dzejolis jau ir laists tautā. Lai lasa, kurš grib, lai izsaka vērtējumu. “Tā man ir sava veida psihoterapija. Es pati sevi ārstēju ar saviem dzejoļiem, ar to, ka atdodu tos pasaulei. Dzejā izlieku no sevis ārā gan labo, gan slikto, kas ir manī. Dzīvi uztveru ar humoru. Nav citu variantu! Bija laiks, kad biju palikusi guloša. Ārsts teica – vai nu tu pieveiksi slimību, vai viņa tevi. Es izvēlējos būt,” atklāj Inese. Caur dzeju viņa ir ieguvusi jaunus domubiedrus, ar kuriem saskan pasaules uztvere. Draudzēties, lai “sistu klaču”, tas Inesei nav pieņemami. To viņa nekad nav dzīvē meklējusi. Pavisam kas cits ir draudzība caur dzeju ar citiem cilvēkiem, kuri arī domā un jūt dzejas valodā. “Manā dzīvē tagad ir košums un saldums,” saka Inese. Arī viņas dēls Nauris novērtē – mamma savā soļojumā cauri gadiem ir ieguvusi otro elpu.

Šī ziema bija īsa,
vai tikai man tā šķiet?
Varbūt no baltā sniega
biju apreibusi mazliet.
Bet nu ir acis vaļā,
un pumpurs pretī smej.
Ak, meitene! Beidz sapņot,
jau pirmais tauriņš dej’.

• • •
Taisām vaļā, taisām ciet,
lai tik viss uz grunti iet.
Cik tad ilgi būs ko taisīt?
slēģi nodilst, durvis aizkrīt.

• • •
Mikrobs slīd pa galda virsmu,
salauž kāju, sasit cisku.
Priecīgs, ka ir dzīvot spējīgs,
pirms kāds virsmu dezinficējis.
Mikrobu ir pilnas malas,
tos var sastapt arī alās.
Tikai pati sev par prieku,
ar tiem viegli galā tieku.
Tagad sēžu, skaļi smejos,
mikrobs nometies ir ceļos.
Pat ar savu lauzto kāju,
lūdz, lai atstāju to dzīvu.
Es par to vēl padomāšu,
nāvi tam, vai dzīvot ļaušu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pie dzejas – kā pie glābšanas riņķa

Kategorijas