Ja solis sperts, atkāpties nedrīkst

2021. gada 9. marts 00:00

1342

“Droši vien, ka jau kopš agras bērnības sapratu, ka viss, kas saistās ar mašīnām un autosportu, būs mans dzīves aicinājums. Tēvs nodarbojās ar autosportu, un tas daļēji ietekmēja arī manus dzīves plānus, jo ja tu esi tai virtuvē iekšā, tad nav, kur sprukt!” tā par savu šī brīža izvēli saka gulbenietis Kristers Cimdiņš.

Ne visi spilveni domāti drošībai
“Varētu būt, ka man bija kādi 10 gadi, kad tēvs pirmo reizi piesēdināja mani pie stūres. Neilgi pēc tam es jau piedalījos savās pirmajās sacensībās, kuras notika uz Ludza ezera ledus. Vairs neatceros, kurā gadā tas notika, bet tieši toreiz arī ieguvu savu pirmo godalgoto vietu. Savas pirmās nopietnākās braukšanas iemaņas guvu tieši ziemas laikā, tad man ļāva izpausties uz ledus vai pļavās iebrauktās trasēs. Jau tolaik man bija savs drošības spilvens, kurš gan neatradās priekšā, bet gan starp mani un sēdekli, lai varētu redzēt pāri stūrei,” atceras Kristers. Vēlāk, kad parādījās minirallijs, braukšanai viņš pievērsās jau nopietnāk un uzreiz startēja kā pilots, kur stūrmaņa un padomdevēja krēslā no sākuma sēdēja viņa tētis Gatis. “Viņš nebija stingrs instruktors. Šo to pamācīja, šo to parādīja, bet ar rāšanu īpaši neaizrāvās. Varētu jau teikt, ka toreiz tie tādi “sētas mači” vien bija, bet iemaņas tajos varēja gūt. Pēdējos desmit gadus šai lietai pieeju jau nopietnāk un nu jau esmu piedalījies divās “Sarmās”. Pirmo reizi kā stūrmanis, bet 2019. kopā ar savu tēti jau kā pilots, un uzreiz ieguvām trešo vietu,” stāsta Kristers.
Jādod vieta jaunajiem
Savukārt tētis un padomdevējs Gatis atceras, ka tajā pat gadā labs starts padevies arī Talsu rallijā, un viņam nākusi atklāsme, ka nav jau jaunajiem daudz ko maisīties pa kājām, tāpēc vajadzīgs jauns un azartisks pilots. Tā arī tagad stūrmaņa krēslā sēd gulbenietis Renārs Šķenders, kurš ir puisis bez iepriekšējas pieredzes un zināšanām, bet ar lielu vēlmi un interesi par šo sporta veidu.
“Uzskatu, ka autosacīkstēm tā nopietni pievērsties esam sākuši tikai nesen un vēlme braukt ir liela, tāpēc izmantojam katru iespēju, lai piedalītos sacensībās pat pandēmijas laikā. Lai gūtu panākumus, ir jāstrādā pie stabilitātes un kaut kā tie kilometri ir jākrāj. Sēdot dīvānā jau meistarība nepieaugs. Mūsu kaimiņi igauņi tomēr pamanās sarīkot kādu ralliju, tāpēc nesen pieņēmām izaicinājumu un devāmies uz Igauniju, lai piedalītos “Otepää talveralli” sacīkstēs. Tas tiešām bija to vērts, pat neskatoties uz to, ka pēc atgriešanās nācās “sēdēt karantīnā”. Startējām ar savu “BMW- 330” un savā EMV-6. klasē izcīnījām astoto vietu. Pēc pirmajiem diviem ātrumposmiem turējāmies pat otrajā vietā, taču kļūda nākamajā neļāva pakāpties augstāk,” par sacensībām stāsta Kristers.
Rallija virtuve ir sarežģīta
Tehniskie sporta veidi nav tie paši drošākie, un kļūdas maksā dārgi. “To izbaudījām arī uz savas ādas, jo jau pirmajā sezonā tieši tēva acu priekšā iznīcināju iepriekšējo mašīnu. Tas notika tik zibenīgi, ka kaut ko aptvert nebija iespējams. Pat nobīties nepaspēju un arī neatceros, kā pats pa pļavu no mašīnas projām aizgāju. Kaut kas no viņas jau pāri palika, tāpēc nākamo iegādājāmies tieši tādu pat, lai būtu kāda rezerve. Nevaru teikt, ka man ir kāda mīlestība pret BMW , drīzāk jau uzskatu to par budžeta klases sacīkšu mašīnu, tomēr varu teikt, ka man ir paveicies ar ģimeni, kura saprot manu aizraušanos. Nav jau tā, ka visi par to sistu plaukstas, bet iebildumus neceļ un pamatā pat brauc līdzi uz sacensībām,” secina Kristers.
Pateicoties tam, ka Kristera tētis ir “Alūksnes rallija” organizators, tad piespiedu kārtā tai visā jāpiedalās arī viņam. “Esmu izpratis organizatoriskā darba būtību un varu teikt, ka tas ir ļoti grūts, dārgs un smags darbs. Pa šiem gadiem ir ļoti augušas prasības un izmaksas, kas nav samērīgas ar šā brīža situāciju. Prasības ir kā Eiropā, bet atbalsts un iespējas ne tuvu tam. Tā latiņa tiek celta ar katru gadu un nu jau ir tā, ka priekšnieku un tehnisko darbinieku sanāk vairāk nekā rallija dalībnieku,” secina Kristers.
Par nākotnes plāniem
“Negribētu, lai tas skan iedomīgi, bet mazie rallijsprinti mani vairs neuzrunā. Esmu spēris soli uz priekšu, un aicinājums tagad ir rallijs. Tāpēc jau arī šī mašīna un klase, kurā ir ierobežojumi, lai tajā nebūtu jāiegulda n-tie tūkstoši, bet lielās sajūtas tomēr paliek. Salīdzinājumam varu teikt, ka pēc skolas jau neviens neiet atpakaļ uz dārziņu, man tāpat ir ar autosportu. Ja piedalies un startē, tad parādās visādi kontakti, iespējas un varbūt nākotnē būs arī kas cits, bet pagaidām paliekam pie šī brīža iespējām un tehnikas. Lai virzītos tālāk, ir vajadzīgi nopietni sponsori, vai arī pamatīgas pašu iekšējās rezerves un milzīgs darbs,” skaidro Kristers.
Tētis Gatis piebilst, ka šobrīd tā ir braukšana savam priekam un skatītājiem, jo tie jau ir galvenie braucēju vērtētāji, kuru šobrīd nav daudz. Un nav jau svarīgi, vai brauc ar tagadējo tehniku, vai kādu 4×4, no šī aspekta jau nekas nemainās. Ar šā brīža situāciju un rallija iespējām Latvijā līdz pasaules līmenim netikt, tāpēc jāpriecājas par labi nobrauktu posmu un ovācijām un aplausiem no skatītāju puses.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ja solis sperts, atkāpties nedrīkst

Kategorijas